Pat no šāda attāluma, atrazdamies piecdesmit sešdesmit soļus zemāk, tas izskatījās milzīgs. Kamēr Toraks stāvēja kā pārakmeņojies, lācis šūpojās no vienas puses uz otru un ostīja gaisu.
Tas neko nesaoda. Toraks atradās pārāk augstu. Lācis viņu nepamanīja. Zēns nolūkojās, kā tas pagriežas un lejup pa aizu iet uz Meža pusi.
Tātad Torakam vajadzēja paveikt neiedomājamo. Viņam vajadzēja atvilināt lāci atpakaļ.
Bija viens vienīgs nekļūdīgs paņēmiens, kā to izdarīt. Zēns novilka dūraiņus un uzpūta pirkstiem elpu, lai tos sasildītu; pēc tam viņš no jostas atsaitēja kraukļādas maciņu. Noraisījis tai aptītās matu cirtas, Toraks atvēra pīlādžu mizas kārbiņu un ieraudzīja Nanuaku. Upes acis, akmens zobu un gaismekli.
Vilks klusi ieņurdējās.
Toraks aplaizīja aukstumā sasprēgājušās lūpas. Ārstniecības augu kulītē viņš sadabūja Rēnas doto mazo bērza tāss cibiņu. Attīrošās zālītes un cibu zēns aizbāza aiz jakas apkakles un aplūkoja Rēnas iepriekšējās nakts veikumu. Tas izrādījās neliels, no zālēm pīts tīkliņš, kas bija pietiekami blīvs, lai neizbirtu upes acis, taču brīvi laida cauri Nanuakas starojumu gaismu, kuru lācis spēja saskatīt, bet Toraks ne.
Cenzdamies nepieskarties Nanuakai ar kailām rokām, zēns gaismekli, akmens zobu un upes acis iekratīja tīkliņā. Aizvilcis to ciet, viņš izbāza galvu caur garo cilpu, kurā karājās maisiņš. Nanuaka neaizsegta šūpojās Torakam uz krūtīm.
Vilka acis atstaroja blāvu, mirgojošu, zeltainu vizmu Nanuakas gaismu. Ja to redzēja Vilks, tad to spēja saskatīt arī dēmons. Toraks ar to rēķinājās.
Viņš pagriezās, lai sagaidītu lāci. Bez pūlēm virzīdamies pa biezo sniegu, tas pa aizu bija pagājis kādu gabalu uz priekšu.
Lūk, kur tā ir! zēns uzsauca klusā balsī, lai nesadusmotu Pasaules Garu. Man ir tas„ ko tu meklē: spožākā no spožajām dvēselēm, kuras tu tik ļoti ienīsti un kuras gribi iznīcināt reizi par visām reizēm. Nāc un paņem to!
Lācis apstājās. Pār zvēra vareno, uzkumpušo skaustu pārskrēja trīsas. Tas pašūpoja milzīgo galvu. Tad pagriezās un sāka virzīties uz Toraka pusi.
Puisi pārņēma neganta līksme. Šis briesmonis bija nogalinājis tēti. Kopš tā laika Toraks bēguļoja. Bet tagad viņš vairs nebēg. Viņš stājas ienaidniekam pretim.
Lācis izrādījās ātrāks, nekā puisis bija gaidījis; drīz vien tas jau tuvojās takai, uz kuras stāvēja Toraks. Tas izslējās gluži kā cilvēks. Kaut gan zēns stāvēja piecdesmit soļus augstāk, viņš redzēja to tik skaidri, it kā būtu no lāča rokas stiepiena attālumā.
Zvērs pacēla galvu un ieskatījās zēnam acīs un Toraks aizmirsa par Pasaules Garu un par zvērestu tēvam. Viņš vairs nestāvēja uz ledū kaltas kalnu takas, bet bija atpakaļ Mežā. No sapluinītās zaru būdas atskanēja tēva kliedziens: «Torak! Bēdz!»
Puisis nevarēja pakustēties. Viņš gribēja skriet augstāk, kur pāri takai izvirzījās klints pārkare, taču nespēja. Dēmons izsūca viņa gribu; tas vilka Toraku lejā…
Ieņurdējās Vilks.
Zēns noskurinājās un aizstreipuļoja augšup pa taku. Skatīties šajās acīs bija tāpat, kā lūkoties saulē: to zaļganais spīdums palika iededzināts viņa prātā uz visiem laikiem.
Toraks izdzirdēja krakšķus: lācis bija sācis rāpties augšup pa aizas ledaino sienu. Zēns iztēlojās, kā tas bez pūlēm tuvojas takai. Vajadzēja sasniegt pārkāri, citas iespējas nebija.
Vilks lēkšoja augšup pa taku. Toraks paslīdēja un nokrita uz viena ceļa. Pieslējās kājās. Paskatījās pār kraujo takas malu. Lācis bija pieveicis trešdaļu klints.
Zēns sāka skriet. Viņš sasniedza pārkāri un, cīnīdamies pēc elpas, iespraucās klinšainajā grotā. Taču vajadzēja turpināt iesākto: vajadzēja saukt talkā Pasaules Garu.
Piespiedis sevi iztaisnoties, Toraks ievilka krūtīs gaisu, atmeta galvu un sāka gaudot.
Vilks uztvēra kaucienu, un viņu saucieni satricināja aizu tie aizskanēja tālu pār Kalniem. «Pasaules Gars!» Toraks gaudoja. «Es esmu tev sagādājis Nanuaku! Uzklausi mani! Sūti savu spēku un patriec dēmonu no Meža!»
Bija dzirdams, kā pa aizas sienu tuvojas lācis un lejā birst ledus gabali.
Toraks gaudoja, līdz sāka sāpēt ribas: «Pasaules Gars! Uzklausi manu lūgumu…» Nekādu panākumu.
Toraks pārtrauca gaudot. Viņu pārņēma bailes. Pasaules gars viņa lūgumu neuzklausīja. Lācis tuvojās… Pēkšņi zēns ievēroja, ka apklusis arī Vilks. «Vienmēr paskaties pār plecu, Torak.» Viņš paskatījās un ieraudzīja lidojam Horda cirvi.
trīsdesmit otra nodala
Torakam izdevās izvairīties, un cirvis nosvilpa viņam gar ausi, sašķaidīdams ledu uz klints sienas vietā, kur viņš bija stāvējis.
Hords to pacēla.
- Atdod Nanuaku! viņš kliedza. Es to nogādāšu Kalnā!
- Liec man mieru! Toraks atcirta.
Varēja dzirdēt, kā netālu aizā drūp ledus. Lācis bija gandrīz jau klāt.
Horda izmocītā seja saviebās sāpēs. Toraks ar grūtībām spēja iztēloties, ka tas sevi piespiedis viņiem sekot pa dēmona apsēsto Mežu, bijis tik drosmīgs, ka nav baidījies izsaukt Pasaules Gara dusmas un spēris soli uz takas.
- Atdod man Nanuaku, Hords atkārtoja.
Vilks devās jauneklim virsū; viss viņa ķermenis bija pārvērties par dusmās trīcošu kamolu. Tas vairs nebija vilku mazulis; tas bija nikns, jauns vilks, kas aizstāvēja barabrāli.
Hords nepievērsa dzīvniekam ne mazāko uzmanību.
- Es to dabūšu! viņš sauca. Arī es esmu vainīgs, ka tā noticis. Es darīšu tam galu!
Pēkšņi Toraks saprata.
- Tas biji tu, viņš teica. Tu biji klāt, kad tika uzmeistarots lācis. Tu dzīvoji pie Staltbriežiem. Tu palīdzēji kroplajam klaidonim ievilināt lamatās dēmonu.
- Es to nezināju! Hords spurojās pretim. Šis teica, ka esot vajadzīgs jauns lācis, un es to noķēru. Man nebija ne jausmas, ko viņš taisās darīt!
Tad pēkšņi viss notika vienlaikus. Hords mēģināja iecirst Torakam kaklā. Zēns izvairījās. Vilks klupa virsū Hordam un ielaida zobus viņa plaukstas locītavā. Tas ieaurojās un nometa cirvi, bet ar otru dūri belza Vilkam pa neaizsargāto pakausi.
- Nē! Toraks iekliedzās un, izvilcis nazi, metās Hordam virsū.
Hords sagrāba Vilku aiz čupra un trieca pret melnajām bazalta klintīm, tad pagriezās un mēģināja satvert Nanuaku, kas karājās Torakam uz krūtīm.
Zēns palēca tālāk. Hords metās Torakam kājās un nogāza viņu augšpēdus uz ledus. Taču puisis kritienā pārrāva siksniņu un meta tīkliņu projām tālāk uz takas, lai Hords nevarētu to aizsniegt. Vilks atguvās, noskurinājās un lēcienā noķēra Nanuaku, taču piezemējās bīstami tuvu dzegas malai.
- Vilk! sauca Toraks, kas cīnījās pret Hordu, kurš viņam bija jāteniski uzsēdies uz krūtīm un ar ceļgaliem spieda pie zemes rokas.
Vilks ar pakaļkājām izmisīgi centās atsperties pret apledojušo takas malu. Tieši zem viņa atskanēja draudīgs rēciens: lāča melnie nagi pāršķēla gaisu un gandrīz trāpīja Vilkam pa ķepām.
Vilks izmisīgi rāvās uz priekšu un atgriezās uz takas. Taču tad, pirmo reizi pa visiem laikiem, viņš nolēma atdot to, ko Toraks bija aizmetis, un tuvojās viņam ar Nanuaku zobos.
Hords pūlējās aizsniegt tīkliņu. Toraks izbrīvēja vienu roku un ieķērās jauneklim apakšdelmā. Ja vien Hords ar celi nebūtu piespiedis viņa roku, kurā bija nazis…
Aizu satricināja pārpasaulīgs rēciens. Toraks šausmās skatījās, kā virs takas malas parādās lācis.
Un beidzamajā mirklī, kad virs viņiem izslējās nezvērs, kad Vilks vilcinādamies stāvēja ar Nanuaku zobos, šajā pēdējā mirklī, cīnoties pret Hordu, Torakam atklājās pravietojuma īstenā nozīme. «Klausītājs atdos savas sirds asinis Kalnam.»