Toraks bija uz sevi nikns. Kāpēc viņš nebija vilcēnu nokāvis? Ko lai tagad ēd?
Tas piegrūda purnu Toraka sadauzītajiem sāniem tik stipri, ka zēns iegaudojās.
Lasies! viņš iesaucās un iespēra kucēnam tā, ka tas aizlidoja gabalu tālāk. Tu man neesi vajadzīgs! Saprati? No tevis nav nekāda labuma. Vācies!
Puisis pat nemēģināja sazināties vilku valodā, jo bija pārliecināts, ka patiesībā to pārāk labi nezina. Viņš taču prata tikai visvienkāršākās kustības un kaut ko līdzīgu šīs valodas skaņām. Taču vilcēns visu saprata tīri labi. Tas aiztecēja pāris soļu tālāk, apsēdās un skatījās Torakā cerību pilnām acīm, ar asti slaucīdams zemi.
Puisis piecēlās un pasaule acu priekšā sagriezās. Viņš ļoti sen nebija ieturējies.
Toraks krastmalā ar acīm meklēja kaut ko ēdamu, bet pamanīja vienīgi beigtos vilkus, taču tie smirdēja tik pretīgi, ka šķebināja dūšu. Uzmācās izmisums. Saule laidās zemāk. Kas būtu jādara? Apmesties šeit? Bet kā tad ar lāci? Tas tagad būs ticis galā ar tēti un nāks pakaļ viņam…
Krūtīs kaut kas sāpīgi iedūra. «Nedomā par tēti! Domā, ko darīt! Ja lācis būtu sekojis, tas tevi patlaban jau būtu piebeidzis. Varbūt šeit vismaz šonakt tu būsi drošībā.»
Vilku līķi bija pārāk smagi, lai tos aizvilktu projām, tāpēc Toraks nolēma apmesties tālāk uz upes augšteces pusi. Taču vispirms vienu no beigtajiem vilkiem vajadzēja izmantot par ēsmu lamatās cerībā, ka pa nakti varēs noķert kaut ko ēdamu.
Uzstādīt slazdu nenācās viegli: uz mieta vajadzēja nolīdzsvarot plakanu akmeni un tad atbalstīt to ar vēl vienu koku, kas darbotos kā sprūds. Ja laimētos, naktī kāda lapsa varētu atnākt un uzgāzt bluķi sev virsū. Nekāds kārums tas nebūtu, taču tomēr kaut kas ēdams.
Kolīdz viņš bija beidzis darboties, vilcēns pietecēja pie lamatām un tās ziņkārīgi apošņāja. Toraks satvēra viņa purnu un piespieda to pie zemes.
Nē, zēns sacīja stingri. Turies pa gabalu!
Kucēns noskurinājās un ar aizvainotu izskatu pagāja malā.
«Labāk apvainojies nekā beigts,» Toraks nodomāja.
Viņš saprata, ka bija uzvedies neglīti: vispirms vajadzēja uzrūkt, lai šis netuvojas slazdiem, un ķerties pie purna tikai tad, ja tas nebūtu klausījis. Taču zēns bija pārāk noguris, lai par to uztrauktos.
Starp citu, kāpēc viņam vispār kāds būtu jābrīdina? Kāda Torakam daļa, ka šis nakts laikā ložņā apkārt un tiek nospiests? Kāpēc viņam jābažījas, ja tas ir tāds muļķis? Kāda no tā jēga?
Toraks piecēlās un no bada gandrīz saļima. «Aizmirsti par vilcēnu! Atrodi kaut ko ēdamu!»
Viņš sevi piespieda pa nogāzi aizrāpties līdz lielajam, sarkanajam akmenim, lai paskatītos, vai tur nav lāceņu. Taču tikai tad, kad bija līdz tam nonācis, viņš atcerējās, ka lācenes aug tīreļos un dumbrājos, nevis bērzu birzīs un ka šo ogu ienākšanās laiks tik un tā sen jau ir beidzies.
Puisis pamanīja, ka dažviet uz zemes mētājas medņu mēsli, un no savītas zāles kumšķiem pagatavoja slazdus: divus no tiem viņš nolika uz zemes, bet vēl divus zemākā zarā, kur medņi parasti mēdz apmesties; viņš pacentās slazdus noslēpt zem lapām, lai putni tos nepamanītu. Pēc tam viņš devās atpakaļ pie upes.
Toraks saprata, ka ir pārāk noguris, lai mēģinātu ar žebērkli nodurt kādu zivi, tāpēc, izmantodams par ēsmu ūdensgliemežus, iemeta upītē makšķerauklu, kurai bija piesieti kazenāju ērkšķu āķi. Pēc tam viņš sāka soļot augšup gar upi, lai palūkotos, vai nav atrodamas kādas ogas vai saknītes.
Pēc īsa brīža parādījās vilcēns; tas apsēdās un smilkstēdams aicināja Toraku atpakaļ. Viņš negribēja pamest savu baru.
«Jauki,» zēns nosprieda. «Paliec, kur esi! Nevēlos, ka tu mani apgrūtini.»
Kamēr viņš meklēja ēdamo, saule slīdēja aizvien zemāk. Gaiss kļuva vēsāks. Toraka kamzolis mirguļoja no Meža miglainās elpas. Radās neskaidra doma, ka nevis jāmeklē pārtika, bet gan jāuzceļ būda, taču Toraks to atvairīja.
Beidzot viņam laimējās atrast sauju visteņu, kuras viņš uz vietas aprija. Pēc tam zēns uzgāja dažas novēlojušās brūklenes, pāris gliemežu, puduri dzeltenu sēņu, kuras bija maķenīt tārpainas, taču arī tām nebija nekādas vainas.
Bija jau gandrīz iestājusies krēsla, kad Torakam paveicās atrast veselu zemesriekstu audzi. Sadabūjis asu mietu, viņš gar vijīgajiem stublājiem piesardzīgi rakās tuvāk to sīkajām, punainajām saknēm. Ticis klāt pirmajai, viņš to pagaršoja: tā bija salda un garšoja mazliet pēc riekstiem, taču bija tik niecīga, ka to gandrīz varēja noslēpt zem mēles. Pēc nogurdinošas rakņāšanās zēns tika klāt vēl četrām saknēm, no kurām divas apēda, bet atlikušās iebāza kamzoļa azotē priekšdienām.
Kad puisis bija mazliet ieturējies, locekļos sāka atgriezties spēki, taču prāts arvien bija dīvaini aizmiglots. «Ko lai dara tālāk?» viņš nevarēja saprast. «Kādēļ tik grūti domāt?»
Būda. Nu skaidrs. Pēc tam ugunskurs. Un tad gulēt.
Vilcēns viņu gaidīja klajumā. No priekiem trīcēdams un smilkstēdams, tas Toraku sagaidīja ar platu vilka smaidu. Viņš pat nesarauca purnu un nerādīja zobus viņš smaidīja ar visu augumu. Kucēns pieglauda ausis un pielieca uz vienu pusi galvu; viņš luncināja asti, trina priekšķepas un, vijīgi izlocīdamies, augstu lēkāja.
No šādiem skatiem Torakam sāka reibt galva, tāpēc viņš novērsās. Turklāt viņam bija jāuzceļ būda.
Zēns skatījās apkārt pēc nokaltušiem zariem, taču pali gandrīz visus bija aizskalojuši. Viņam vajadzēja nocirst dažus jaunus kociņus ja vien pietiktu spēka.
Vilkdams ārā aiz jostas aizbāzto cirvi, viņš aizmeimuroja līdz bērziņu pudurim un ar plaukstu aptvēra mazāko. Ātri nomurminājis brīdinājumu, lai koka gars meklē sev citu mājvietu, viņš sāka cirst.
Piepūle viņa pieri pārplūdināja sviedriem. Ievainojums plaukstas virspusē mežonīgi pulsēja. Toraks piespieda sevi turpināt cirst mazo kociņu.
Viņš darbojās kā pa miglu, plēsa nost zarus un atkal cirta. Taču, kad rokas bija pārvērtušās par smagiem bluķiem un vairs nebija spēka pacelt cirvi, puisis pārsteigts ieraudzīja, ka ir nocirsti vienīgi divi izstīdzējuši bērziņi un nīkulīga eglīte.
Kaut kur jau šie sīkuļi varēja noderēt.
Toraks sasēja kociņu galotnes ar pāršķeltu egles sakni un izveidoja zemu, ļodzīgu nojumi; pēc tam viņš to no trim pusēm pārklāja ar egļu zariem un dažus ievilka iekšā, lai būtu, kur apgulties.
Būda izskatījās diezgan nelāgi, bet ko gan tur daudz. Torakam vairs nebija spēka uzbērt jumtam pa virsu to, kas bija palicis pāri no pērnajām lapām, lai nodrošinātos gadījumam, ja uznāktu lietus. Ja sāktu līt, viņam, lai nesamirktu, nāktos paļauties uz savu guļammaisu un lūgties, lai strauta gars neuzsūta plūdus, jo nojume bija uzcelta pārāk tuvu upei.
Košļādams vēl vienu zemesriekstu, Toraks pētīja, vai klajumā neatrastos malka. Taču, kolīdz viņš bija norijis riekstu, vēderā sagriezās un viņš visu maltīti izlaida atpakaļ.
Vilcēns no priekiem iesmilkstējās un vienā kampienā norija visu, ko Toraks tika izvēmis.
«No kā tas varētu būt?» Toraks prātoja. «Vai būšu apēdis kādu mušmiri?»
Taču šķita, ka mušmires šoreiz nav vainīgas. Likās, ka nelabums ceļas no kaut kā cita. Viņš svīda un trīcēja, un, kaut gan kuņģī nekas vairs nebija palicis, puisis joprojām mocījās ar sliktu dūšu.
Torakam radās briesmīgas aizdomas. Viņš atsaitēja apsēju uz plaukstas… un bailes viņu pārņēma kā ledaina migla. Ievainojums bija uztūcis, iekaisis un sarkans. Tas nelabi oda. Zēns juta, ka no tā nāk karstums. Pieskāries brūcei, viņš nodrebēja sāpēs.