Piemetis ugunskuram malku, Toraks pārsteigts ievēroja, ka uz viņu nolūkojas vilcēns. Acis tam bija modras un nemaz neizskatījās bērnišķīgas: tās bija kā pieaugušam vilkam. Zēns no jauna dzirdēja tēva vārdus: «Vilkam ir tādas acis kā nevienam citam radījumam izņemot cilvēku. Vilki ir māsu tuvākie radinieki, Torak, un tas redzams viņu acīs. Vienīgā atšķirība ir krāsa. Vilku acis ir zeltainas, bet mūsu pelēkas. Taču pats vilks to neredz, jo viņa pasaulē nav krāsu. Vienīgi sudrabotās un pelēkās.»
Toraks bija apjautājies, kā tētis to zina, bet viņš tikai smaidīja, purināja galvu un teica, ka to izstāstīs, kad Toraks paaugsies. Bija lērums jautājumu, kurus viņš gatavojās izskaidrot, kad Toraks paaugsies.
Puisis sadrūma un paberzēja seju.
Vilcēns joprojām viņu vēroja.
Tam jau piemita kaut kas no pieauguša vilka skaistuma: slaids, gaišpelēks purns; lielas, sudrabpelēkas ausis ar melniem galiņiem; glītas acis, kuras ietvēra tumšs apspalvojums.
Šīs acis. Tik skaidras kā saules atspulgs pavasarīgā upē…
Pēkšņi Toraku piemeklēja dīvaina sajūta, ka vilcēns zina, par ko viņš domā.
«Vilki,» zēnam ausīs skanēja tēta čuksti, «mežā ir tādi paši mednieki kā mēs. Tie medī baros. Tiem patīk sarunāties un spēlēties. Tie arī bezgalīgi mīl savus dzīvesbiedrus un mazuļus. Un ikviens vilks dara visu, kas tā spēkos, bara labā.»
Toraks iztaisnoja muguru. Vai to tētis bija mēģinājis viņam pateikt?
«Tavs ceļvedis tevi atradīs.»
Vai varētu būt, ka šis kucēns būs viņa ceļvedis?
Toraks nolēma to pārbaudīt. Nokremšļojies viņš nomelās četrrāpus. Zēns nezināja, kā vilku valodā ir «kalns», tāpēc viņš minēja: pamājis ar galvu un dobji un skaļi ierējies, viņš mēģināja pajautāt, vai vilcēns zina ceļu.
Vilciņš saspicēja ausis, paskatījās uz Toraku un pieklājīgi novērsa skatienu, jo pārāk cieši skatīties otram acīs vilku valodā nozīmē draudēt. Pēc tam tas piecēlās, izstaipījās un slinki pašūpoja asti.
Nekas šajās kustībās neliecināja, ka viņš ir sapratis jautājumu. Tas atkal bija parasts kucēns.
Bet vai tiešām?
Vai tiešām Toraks šo skatienu būtu pārpratis?
SESTĀ NODALA
Bija aizvadīts daudz gaismu un tumsu, kopš atnāca Slaikais Bezastainis.
No sākuma tas visu laiku bija gulējis, bet nu viņš sāka vairāk līdzināties parastam vilkam. Kad viņš skuma, viņš klusēja. Kad bija izsalcis, viņš ņurdēja. Viņam patika spēlēt vilkšanos ar zaķādas gabalu, un, kad vilcēns lēca viņam virsū, Slaikais Bezastainis vārtījās pa zemi un ķiukstēja, un vilcēns minēja, ka tādā veidā barabrālis smejas.
Laiku pa laikam Slaikais Bezastainis kopā ar vilcēnu gaudoja, un abi kopā izdziedāja savas jūtas Mežam. Slaikā Bezastaina kaucieni bija neizkopti un ne pārāk skanīgi, taču izjusti gan.
Visas viņu sarunas bija tādas pašas: vienkāršas, bet izteiksmīgas. Protams, viņam nebija astes, viņš nespēja kustināt ausis, sabozt kažoku un nogaudot pašas augstākās skaņas. Taču tas, ko Slaikais Bezastainis gribēja pavēstīt, parasti bija gluži labi saprotams.
Tāpēc daudzējādā ziņā viņš bija līdzīgs jebkuram citam vilkam.
Taču bija arī daudz zīmīgu atšķirību. Nabaga Slaikajam Bezastainim gandrīz nemaz nebija ožas un dzirdes, un tumšajā laikā viņam patika raudzīties spožajā-zvērākas-karsti-kož. Dažreiz viņš noņēma savas pakaļkājas un vienā briesmīgā reizē pat novilka visu kažoku. Bet visdīvainākais, ka viņš varēja gulēt veselu mūžību. Likās, ka Slaikais Bezastainis nesaprot, ka vilkam jāguļ pa mazam brīsniņam un bieži jāmostas, jāizstaipās un jāpagriežas uz otriem sāniem, un vienmēr jābūt modram.
Vilcēns, bikstīdams ar purnu Slaikajam Bezastainim zem zoda un kodīdams tam ausis, centās iemācīt, ka jāpamostas krietni biežāk. Taču tā vietā, lai izrādītu pateicību, viņš kļuva ļoti, ļoti dusmīgs. Visbeidzot vilcēns ļāva tam gulēt, un, kad bija iestājusies nākamā gaisma, Slaikais Bezastainis pamodās nepiedodami vēlu, turklāt ārkārtīgi nīgrā omā. Ko tad viņš gribēja sagaidīt, ja neļāva barabrālim sevi laikus modināt?
Taču šorīt Slaikais Bezastainis bija pamodies pirms gaismas gluži citādā noskaņojumā. Vilcēns juta viņa satraukumu.
Viņš ziņkārīgi vēroja, kā Slaikais Bezastainis pa zvēru taku aiziet uz augšu gar ātrā ūdens malu. Medības?
Vilciņš lēkšoja viņam pakaļ un pēc brīža iesmilkstējās, lai draugs apstātos. Tās nebija nekādas medības. Turklāt Slaikais Bezastainis gāja pa nepareizu ceļu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš virzījās gar ātro ūdeni, no kura vilcēns tagad baidījās un kuru neieredzēja vairāk par visu pasaulē. Ceļš bija nepareizs… tas bija nepareizs tāpēc, ka nebija pareizs. Pareizais ceļš veda pāri kalniem daudz gaismu un tumsu garumā.
Kucēnam nebija jausmas, kā viņš to zina, taču viņš to iekšēji juta: dīvainais spēks bija paslēpies kaut kur dziļi viņa būtībā tāds pats spēks kā tas, kas vilka atpakaļ uz midzeni, kad viņš bija aizklīdis pārāk tālu; vienīgi šis bija vājāks, jo nāca no liela attāluma.
Pa priekšu, neko nenojauzdams, platiem soļiem ceļu mēroja Slaikais Bezastainis.
Vilcēns klusi ieņurdējās: «Uf!» tāpat kā tad, kad māte gribēja, lai viņas mazuļi tūliņ pat atgriežas migā.
Slaikais Bezastainis pagriezās. Viņš kaut ko jautāja savā valodā. Tas izklausījās pēc «Kastadnu?».
Uf! vilcēns atcirta. Viņš aiztecēja uz kalna pakāji un raudzījās uz pareizo taku. Viņš paskatījās uz Slaiko Bezastaini un tad atkal uz taku. «Ne jau tur. Seit.»
Slaikais Bezastainis nepacietīgi atkārtoja savu jautājumu. Vilcēns gaidīja, kad barabrālis beidzot sapratīs.
Slaikais Bezastainis pakasīja pakausi. Viņš kaut ko pateica bezastainu valodā. Pēc tam viņš nāca atpakaļ pie vilcēna.
Toraks vēroja, kā saspringst Vilka ķermenis.
Tas bija saspicējis ausis. Melnais deguns raustījās. Toraks sekoja viņa skatienam. Lazdu un ugunspuķu biežņā nekas nebija manāms, taču zēns bija pārliecināts, ka stirnu buks ir tur iekšā, jo to zināja Vilks, un puisis bija ielāgojis, ka uz viņu var paļauties.
Vilks palūkojās uz Toraku, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar zēna skatienu. Pēc tam Vilks atkal pievērsās Mežam.
Toraks klusītēm nolauza smilgas vārpu, saberza to pirkstos un ļāva sēklām aizlidot vējā. Jauki. Viņi joprojām atradās no buka pa vējam: tas viņus nevarēja saost. Turklāt, pirms doties medībās, Toraks kā allaž bija ieberzies ar pelniem, lai nomāktu savu smaržu.
Viņš bez trokšņa no bultu maka izvilka bultu un pielāgoja to loka stiegrai. Tur ganījās nieka pusaugu buciņš, taču, ja puisis to dabūtu gar zemi, tas būtu viņa pirmais īstais medījums. Torakam tas bija nepieciešams. Taču medījums bija daudz bailīgāks, nekā šajā gadalaikā parasts.
Vilcēns zemu nolieca galvu.
Toraks pieplaka zemei.
Abi kopā viņi lavījās uz priekšu.
Viņi bija sekojuši bukam visu dienu. Augu dienu Toraks bija dzinis tam pēdas, vērodams apgrauztos krūmu dzinumus un nagu iespiedumus mitrajā zemē: viņš centās uzminēt, kā dzīvnieks jūtas, un centās uzzināt, kurp tas dosies tālāk.
«Lai izsekotu medījumu, tev vispirms tas jāiepazīst tā, it kā tu būtu tam brālis. Ko, kad un kā tas ēd; kur tas guļ un kā pārvietojas.» Tētis Toraku bija mācījis cītīgi. Zēns zināja, kā jādzen pēdas. Viņš zināja, ka bieži jāapstājas, lai ieklausītos; ka jāatver maņas tam, ko var pastāstīt Mežs…
Tieši tobrīd Toraks zināja, ka stirnu buks sāk pagurt. No rīta mazie nagu iespiedumi bija dziļi un ieslīpi, un tas nozīmēja, ka dzīvnieks auļo. Tagad pēdas bija seklākas un atradās tuvāk kopā: nupat buks jau tikai lēnām rikšoja.