Stumbru bija izrobojis cirvis. Mazi, puiciski cirtieni. Taču iedarbīgi gan.
Bet tik un tā tas bija jocīgi. Uz zemes Toraks nemanīja nekādu pēdu. Ne miņas no tā, ka kāds būtu pielavījies kokam, lai to nocirstu.
Viņš vēlreiz apskatīja zemi. Nekā. Varbūt kaut kas palicis nepamanīts, taču par to bija jāšaubās. Lai nu ko, bet pēddziņa mākslu viņš pieprata labi.
Toraks ar pirkstu aptaustīja cirtienu vietas, no kurām sūcās sula. Tā bija sabiezējusi. Tas nozīmēja, ka stumbrs aizcirsts jau pirms laba laika un pēc tam, kad viņš gulēja, koks ticis pagrūsts.
Puisis sarauca uzacis. Nav iespējams koku nocirst klusumā. Kāpēc viņš neko nebija dzirdējis?
Tad nāca atklāsme. Viņš taču bija piepildījis savu dzeramtrauku pie upes, kuras čalošana nomāca visas citas skanas.
Stāvēdams starp tumšajiem, drūmajiem kokiem, Toraks vēlējās, kaut līdzās būtu Vilks. Tam gan nekas nepaslīdētu garām nepamanīts. Vilka ausis bija tik dzirdīgas, ka viņš varēja saklausīt, kā mākoņi peld debesīs. Viņa deguns bija tik smalks, ka spēja saost zivju elpu.
"Taču Vilka šeit nav," Toraks sev cietsirdīgi teica. "Viņš ir tālu prom kaut kur Kalnā."
Pirmo reizi sešu mēnešu laikā viņš nevarēja pagaudot par savu zaudēto draugu. Jo negribējās pat domāt par to, kas uz viņa saucieniem varētu atbildēt.
Kad Toraks atguva iedzīvi un uzcēla jaunu būdu, nāca jau pāri pusnaktij un viņš bija stīvs no pārguruma. Viņš bija arī krietni nobažījies par to, ka iedzinis nāvē trīs jaunus kociņus. Toraks juta klīstam apkārt to dvēseles: tās bija grūtsirdīgas un apmulsušas, jo nevarēja saprast, kāpēc tām nolaupīta iespēja izaugt par lieliem kokiem.
Šķita, ka to vecākie sugasbrāļi čukst: "Tā ir tava vaina. Tu nes sev līdzi ļaunumu."
Šoreiz Toraks neuzdrošinājās līst guļammaisā. Viņš piemeta malku ugunskuram un apsēdās jaunajā teltī ar ziemeļbrieža ādu ap pleciem un cirvi uz ceļiem. Viņš baidījās aizmigt. Viņš gaidīja rītausmu…
Pēkšņi zēns pamodās. Torakam no jauna uzmācās sajūta, ka viņš tiek novērots, tikai šoreiz tā bija citāda. Gaisā virmoja kāds smārds: ass, stiprs un pazīstams mazliet līdzīgs sinepju smaržai -, taču pusaizmigušā Toraka maņas uzreiz nespēja to atšķirt.
Tad viņš ugunskura pretējā pusē pamanīja acu pāri, kurā atblāzmojās gailošās ogles. Toraka roka ciešāk satvēra cirvja kātu.
- Kas tu esi? viņš jautāja aizsmakušā balsī.
Radījums ierukšķējās.
- Kas tu esi? Toraks atkārtoja.
Dzīvnieks parādījās ugunskura gaismā.
Zēns saspringa.
Mežacūka. Milzīgs kuilis vismaz trīs soļus garš no šņukura līdz astei un smagāks par trim dūšīgiem vīriem. Lielās, brūnās, pūkainās ausis bija saslējušās, un mazās, gudrās ačeles piesardzīgi vēroja Toraku.
Puisis sevi piespieda sēdēt mierīgi. Mežakuiļi parasti neuzbrūk, ja vien nav ievainoti vai neaizsargā mazuļus, taču sakaitināts kuilis spēj skriet tikpat ātri kā briedis un ir neuzveicams.
- Es nedarīšu tev pāri, Toraks uzrunāja dzīvnieku, zinādams, ka tas nesaprot, taču cerēdams, ka balss tonis kuilim ļaus noģist viņa miermīlīgos nolūkus.
Lielās ausis noraustījās. Liesmas apspīdēja kuiļa dzeltenos ilkņus. Tas neuzticīgi ierukšķējās un, noliecis vareno galvu, sāka rakņāties zaru būdas atliekās.
Mežakuiļa vienīgā vēlēšanās bija ēst. Vasara šiem dzīvniekiem ir bada laiks, jo iepriekšējās ražas ogas un zīles ir notiesātas. Nav brīnums, ka kuilis cītīgi urķējās pēc saknītēm un uzlasīja vaboles un kāpurus visu, ko varēja atrast.
Mežazvērs Torakam vairs nepievērsa uzmanību, un zēns, pēc brīža ielīdis guļammaisā, klausīdamies iemidzinošajā šņakstināšanā, ērti saritinājās. Jaunais biedrs bija paskarbs un ne visai draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā vēlams. Mežacūkām ir asas maņas. Kamēr kuilis būs tuvumā, klāt netiks ne plānprātīgais vīrs, ne ļaunais sekotājs.
Taču drīz vien dzīvnieks dosies tālāk savās gaitās.
Lūkodamies sarkanajās, gailošajās oglēs, puisis lēsa, ka Finkedīnam droši vien bijusi taisnība: atstādams Kraukļu apmetni, Toraks ļāvis sevi piemuļķot. Ja kāds gribēja viņu notvert, tad šī bija īstā vieta. Viņš bija viens pats Mežā.
Lai kas tas arī būtu, naktī tas bija rosījies.
Kad Toraks izrāpās no būdas, lija.
Mežakuilis bija aizgājis, ugunskurs apdzisis, un kāds bija izmētājis akmeņus un izlīdzinājis pelnus. Kāds bija paņēmis arī Toraka bultas ielīdis būdā, kamēr viņš gulēja, izvilcis tās no bultu maka, kas glabājās puisim zem galvas, un izvietojis tās uz pelniem, izveidojot zīmi.
Toraks to uzreiz pazina. Dvēseļēdāju trejdeksnis.
Viņš nometās uz viena ceļa un pacēla bultas.
- Nu labi, viņš piecēlies skaļi teica. Es redzu, ka tu esi gudrs un tev labi izdodas mani izsekot. Bet, ja tu tagad nestāsies man pretim aci pret aci, tu esi gļēvulis!
No lietus pielāsotā pameža neviens neparādījās.
- Zaķapastala! Toraks sauca.
Viņa balss atbalsojās no kokiem.
Mežs gaidīja.
- Ko tu gribi? Nāc ārā un stājies man pretim! Ko tu gribi ?
Lietus lāses plīkšķēja pret koku lapām un lēnām slīdēja lejup pa viņa seju. Kaut kur tālumā kala dzenis tā bija vienīgā atbilde.
Rīts pagāja, bet lietus turpināja līt. Torakam lietus patika: tad bija vēsāks un nedzēla knišļi. Kad viņš bija šķērsojis vēl divas ielejas, garastāvoklis uzlabojās. Sajūta, ka viņu kāds novēro, mazinājās. Nebija vairs dzirdami arī plānprātīgā kliedzieni.
Varbūt tā notika tāpēc, ka par zēna ceļabiedru bija kļuvis mežakuilis. Viņš dzīvnieku neredzēja, taču par tā klātbūtni liecināja pēdas. Vietās, kur kuilis bija meklējis barību, palika lieli uzvandītas zemes laukumi. Dzīvnieks, izvārtījies dubļainā peļķē, kā redzams, bija labpatikā kasījis sānus pret ozolu un krietni nobružājis mizu.
Tas Toraku uzmundrināja. Viņam bija jauns draugs. Viņš prātoja, cik vecs kuilis varētu būt un vai tas ir iepriekšējā dienā redzēto sivēnu tēvs.
Kad pienāca pusdienlaiks, viņu ceļi krustojās. Abi dzēra no viena strauta un kopā atpūtās mierīgā norā. Reiz, kad viņi meklēja sēnes, mežakuilis saīdzis ierukšķējās, padzina Toraku nost un sabradāja sēni, kuru zēns bija gatavojies apēst. Kad puisis paskatījās uzmanīgāk, viņš saprata, kas vainas. Tā nebija ēdama sēne, bet gan indīga mušmire, kā varēja spriest pēc samīdītās sarkanās cepurītes.
Nākamajā rītā joprojām lija un Mežs snauda zem mākoņu seģenes. Un, kad Toraks devās tālāk uz austrumiem, viņš saprata, ka gaismas kļūst mazāk ne tikai mākoņu dēļ. Tumšāks kļuva pats Mežs.
Viņš bija pieradis pie skraja meža, kur koku vainagi laiž cauri pietiekami daudz gaismas un kur ir diezgan trūcīga paauga, taču tagad viņš bija sasniedzis kalnus, kas sargāja Dziļo mežu. Augsti ozoli pleta viņam priekšā varenus zarus, lai nelaistu tālāk. Pamežs sniedzās pāri galvai: blīvas melno īvju audzes un indīgi suņuburkšķi. Debesis bija paslēpušās aiz necaurredzama lapu juma.
No mežakuiļa visu dienu nebija ne miņas, un Toraks sāka pēc ceļabiedra ilgoties. Viņš baidījās ne vien no radījuma, kas viņam sekoja, bet arī no tā, kas gaidīja priekšā.
Zēns atcerējās, ko viņam bija stāstījis tēvs: "Dziļajā mežā, Torak, viss ir citādi. Koki tur vērīgāki un ģintis piesardzīgākas. Ja tev kādreiz gadās tur nokļūt, esi modrs. Un atceries, ka vasarās kā garš vīrs ar brieža ragiem uz pieres pa dziļajām ielejām tur staigā Pasaules gars…"
Joprojām lija, un vēlā pēcpusdienā puisis apstājās pie strauta atpūsties. Iekarinājis savu mantību akmeņozola zarā, viņš devās piepildīt dzeramtrauku.