Kuilis ierukšķējās un atsāka uzbrukumu kokam. Vītolam vairs nebija atlicis ilgs mūžs.
Pieplacis drebošajam stumbram, Toraks centās notēmēt. Zari traucēja atvilkt stiegru; kārtīgs šāviens te nevarēja iznākt…
Viņš zaudēja bultu. Tā nobūkšķēja pret dzīvnieka plecu. Tas ierēcās un turpināja ar ilkņiem kārpīt koka saknes. Bulta kuilim bija kā oda dzēliens.
Ar sakostiem zobiem Toraks pazaudēja vēl vienu bultu. Nenodarījusi nekādu ļaunumu, tā vīdēja no mežakuiļa biezajām krēpēm uz galvas.
"Esi prātīgs, Torak. Ja trāpīsi kuilim galvā vai pleca kaulā, tu neko nepanāksi. Trāpi aiz pleca, un varbūt bulta aizies līdz sirdij."
Vēl viens sauss krakšķis, un vītols bīstami sasvērās uz sāniem. Tagad Toraks jau bija kuilim gandrīz aizsniedzams.
Dzīvnieks pagriezās, lai ieskrietos nākamajam uzbrukumam. Pirms kuilis paspēja mesties virsū, Toraks pamanīja gaišāku laukumiņu aiz tā priekškājas, nomērķēja
un laida vaļā bultu.
Tā iedūrās dziļi. Mežakuilis iekviecās un novēlās uz sāniem.
Klusums.
Toraks dzirdēja vienīgi savu elsošanu un lietus lāšu plīkšķēšanu papardēs.
Dzīvnieks gulēja nekustīgs.
Toraks kādu brīdi nogaidīja. Kuilis nekustējās, un zēns noslīdēja uz zemes.
Uz šīs izvandītās zemes ar mirstošo vītolu aiz muguras viņš jutās neaizsargāts. Viņam nebija ne bultu, ne cirvja tikai nazis.
Tam jābūt beigtam. Ar putām izraibinātie sāni necilājās.
Taču puisis negribēja riskēt. Liemenis atradās trīs soļus no viņa. Kamēr viņš nebūs labāk apbruņojies, viņš tuvāk neies.
Garām salauzītajam vītolam zēns lavījās uz ērgļpapardēm meklēt cirvi.
Viņam aiz muguras kājās piesvempās mežakuilis.
Toraks izmisīgi pētīja papardes. Kaut kur taču tam bija jābūt…
Mežakuilis devās uzbrukumā.
Toraks pamanīja cirvi, metās tam pakaļ, pakampa to un, sagriezis ieroci virs galvas, iecirta ducīgajā kaklā. Mežakuilis nokrita bez dzīvības.
Toraks stāvēja ar stīvām kājām; krūtis smagi cilājās, un rokas žņaudza cirvja kātu.
Lietus lāses ritēja pa viņa vaigiem kā asaras un sērīgi pilēja uz lapām. Viņš jutās savārdzis. Nekad dzīvē Toraks nebija nogalinājis dzīvnieku, ja viņam nevajadzēja gaļu. Nekad viņš nebija nogalinājis draugu.
Palaidis vaļā cirvi, viņš nometās uz ceļiem un uzlika trīcošu roku uz karstā, sarainā kažoka.
- Piedod, draugs, viņš uzrunāja kuili. Taču man tas bija jādara. Lai tavas dvēseles iet ar mieru.
Stiklainā acs neredzīgi lūkojās Torakā. Dvēseles mežakuili bija jau pametušas. Toraks tās sajuta. Tuvu. Tās bija niknas.
- Es izturēšos pret tevi ar cieņu, glāstīdams dzīvnieka nosvīdušos sānus, teica Toraks. Es apsolu.
Vilnas lēkšķēs viņa roka sataustīja kaut ko cietu. Zēns pašķīra kažoka matus un noelsās. Dziļi starp mežakuiļa ribām bija iedūrusies dīvaina bulta.
Viņš ar nazi to izgrieza un nomazgāja strautā. Toraks nekad agrāk tamlīdzīgu šautru nebija redzējis. Tai bija smailas lapas aprises, tā bija izgatavota no ugunī kveldēta koka, un tai bija nešpetnas atkarpes.
Mežā aiz muguras viņš izdzirda smieklus. Viņš spēji pagriezās. Smiekli noplaka kaut kur Mežā.
Toraks apjēdza sava atraduma nozīmi. Tāpēc jau kuilis uzbruka. Tas nebija slims. Tas bija ievainots. Cietsirdīgi un ļaunprātīgi ievainots, un tie, kas to izdarīja, nebija papūlējušies dzīvnieku izsekot un nobeigt, kā klājas darīt atbilstoši mednieku vissvētākajiem likumiem; zvērs ticis atstāts trakojam sāpēs un spēja saplosīt ikvienu, kas gadītos tam ceļā.
Un, tā kā Toraks šajā Meža apvidū bija viens vienīgais, tad vajadzēja domāt, ka tie, kas to bija izdarījuši, cerēja, ka pirmais upuris būs viņš.
DESMITĀ NODALA
»
Toraks ietina mežakuiļa aknas gabalu diždadža lapās un iestiprināja to ozola zaru žāklē.
Paldies ģints aizbildnim par šo galu, viņš murmināja, tāpat kā bija darījis neskaitāmas reizes pirms tam.
Taču pirmo reizi mūžā viņš nejutās pateicīgs. Zēns spēja domāt vienīgi par veco, gudro kuili, kas rušinājās pērnajās lapās un naktī bija viņa biedrs. Par apaļajiem, pūkainajiem sivēniem, kas bija palikuši bez tēva.
Puisis kliboja atpakaļ pie liemeņa. Tas bija milzīgs. Pēc cīņas viņam vajadzēja to pagriezt, lai uzšķērstu vēderu un tiktu pie iekšām, bet vairāk viņš nebija paspējis.
Līdz šim vislielākais dzīvnieks, kādu viņš tika nome-
dījis, bija stirnu buks, un pagāja divas mokošas dienas, līdz Toraks tika ar to galā. Mežakuilis bija daudzkārt lielāks. Lai notiesātu to, viņam būtu vajadzīgs vismaz pusmēnesis.
Viņa rīcībā nebija puse mēneša. Torakam vajadzēja sasniegt Dziļo mežu un atrast zāles.
Taču izvēles nebija. Visvecākais likums noteica: ja esi nogalinājis, tad izturies pret medījumu ar cieņu un izmanto katru tā cīpsliņu. Šo Līgumu sensenos laikos ģintis noslēdza ar Pasaules garu. Torakam tas bija jāievēro vai arī jāgatavojas neaprakstāmai nelaimei.
Viņam vajadzēja arī pievērsties savam ievainotajam lielam. Tas dega kā ugunī. Pat lietus nespēja to atvēsināt.
Pie strauta viņš uzgāja ziepjusakņu puduri. Sastampājis dažas slapjās lapas un ieguvis glumu putru, viņš nomazgāja kāju. Sāpes bija tik stipras, ka no acīm izsprāga asaras.
Tagad ievainojumu vajadzēja sašūt. Somā, kas neskarta karājās akmeņozolā, zēns atrada dažas kaula adatas un izvēlējās tievāko; viņš sadabūja brieža cīpslas pavedienu. Cīpslas, kuras viņš ieguva no stirnu buka, bija resnas un kunkuļainas, un, kad tās ieraudzīja Vedna, viņa saknieba lūpas un iedeva puikam dažas no saviem krājumiem. Tās bija tik tievas kā zirnekļa tīmeklis, un viņš aizgūtnēm pateicās.
Pirmais adatas dūriens bija nepanesams. Vilkdams pavedienu caur ādu, Toraks vaidēja, un, pirms viņš saņēma dūšu iedurt otrreiz, kādu laiku ar visu adatu lielā vajadzēja lēkāt apkārt. Kad zēns bija beidzis šūt, viņa vaigi bija slapji no asarām.
Nākamais pasākums bija brūces pārsiešana. Par dziedniecības līdzekli viņš izmantoja sakošļātu zaļu vītola mizu vismaz tās tur bija atlikām -, kas, uzziesta ievainojumam, trakoti koda. Pa virsu viņš uzlika poraino spilventiņu, kuru izplēsa no bekas, un visu nosēja ar bērza lūkiem.
Kad tas bija paveikts, puisis trīcēja. Ievainojums vēl aizvien pulsēja, taču sāpes bija kādu nieku mazinājušās.
Toraks atrada savus zābakus tie bija dubļaini, taču nebojāti un uzvilka tos kājās. Viņš nopriecājās, ka tie ir vasaras apavi ar jēlādas zoli un mīkstiem briežādas stulmiem, kas neberza savainoto lielu. Atlikušo bekas mīkstumu viņš ielika ceļasomā, jo pēc dažām dienām brūci vajadzēja no jauna pārsiet.
Pēc dažām dienām…
Viņš joprojām atradīsies šeit un darbosies ar mežakuiļa liemeni. Ja vien viņu nenobeigs Sekotājs.
Lietus bija mitējies. Lāses pilēja no sabendētā vītola un mirdzēja uz mežakuiļa kažoka. Nolaidās pāris kraukļu, kuri kāri skatījās. Toraks tos aiztišināja.
Acu priekšā griezās melni riņķi, un viņš saprata, ka no bada ir tuvu ģībonim. Kuiļa apstrāde varēja pagaidīt. Vajadzēja sevi piespiest paēst.
Krājumi, kurus Toraks paņēma pie Kraukļiem, bija beigušies, bet, tā kā viņam bija mežakuilis, par pārtikas trūkumu nevarēja žēloties. Taču nekad viņam gaļa nebija
likusies tik šķebinoša.
»
Kraukļu skatienu pavadīts, puisis dabūja lejā atlikušās aknas. Ar asins dzeršanu gāja grūtāk. Lielākā daļa kuiļa dzīvības sulas bija iesākusies zemē kļūme vairs nebija labojama, un Līguma nepildīšana varēja Torakam atnest nelaimi. Cenzdamies apgrēcību vērst par labu, viņš no ceļasomas izņēma bērza biķeri un sasmēla asinis, kas bija palikušas dzīvnieka vēdera dobumā. Viņš centās nedomāt par Oslaku, kas kādā garā ziemas vakarā bija izgrebis šo trauku, un par to, ka viņš dzer drauga asinis.