Lai nomāktu garšu, zēns uzgrauza dažus jaunus diždadža stiebrus. Pēc tam viņš beidzot ķērās pie kuiļa liemeņa.
Ādas novilkšana bija nogurdinošs un smags darbs, un, kad tas bija paveikts, jau tuvojās krēsla. Puisis bija notašķījies ar asinīm un no pārguruma trīcēja, un zvērāda izskatījās pēc dubļainas, smirdīgas masas. Viņš vēl nebija to nomazgājis un sācis kasīt nost gaļas gabalus un taukus. Pēc tam vēl vairākas dienas paies, apstrādājot ādu ar pelniem un sastampātām smadzenēm, žāvējot gaļu un šķirojot kaulus makšķerāķos un bultu uzgaļos.
Protams, nedrīkstēja aizmirst, ka pirms tumsas jāpaspēj uzcelt telts un jāsakur ugunskurs…
- Kaut tas nebūtu noticis, teica kāda balss Torakam aiz muguras.
Viņš satrūkās.
Neviens nebija redzams. Ērgļpapardes slējās cilvēka augumā, un tajās valdīja krēsla.
- Kas tu esi? viņš jautāja.
Toraks paspēra soli uz priekšu, taču tad saprata, ka ieroči palikuši blakus mežakuilim.
Un tad viņš to ieraudzīja. Papardēs vīdēja seja.
Lapota seja.
VIENPADSMITĀ NODALA
Radījums ar lapoto seju nebija viens.
Blakus parādījās otrs. Tad vēl citi. Toraks bija ielenkts.
Kad tie bija izniruši no Meža, viņš redzēja: kaut gan šo būtņu sejas atgādināja Sekotāju, gan sievietes, gan vīrieši bija pieauguši un tiem nebija līku nagu.
To garie, brūnie mati ar meža zirgu astriem bija sasieti zirgastēs. Vīriem bārdas bija nokrāsotas zaļas kā sūnas, kas nokarājās no eglēm. Lūpas abiem dzimumiem bija noziestas tumšzaļas, taču vispārsteidzošākās bija lapas uz viņu sejām. Toraks pamanīja, ka tie ir zaļganbrūni tetovējumi: ozolu lapas sievietēm, bet akmeņozolu vīriešiem. Tetovējumi radīja satraucošu šķietamību, it kā atnācēji skatītos no krūmiem, pat ja tie, kā patlaban, atradās klajā laukā.
Viņi staigāja basām kājām un valkāja stulpiņus līdz ceļiem un zāļu pinuma kamzoļus bez piedurknēm; tik uzteicamu un mīkstu pinumu Toraks nekad nebija redzējis.
Visiem bija vareni, labi ieeļļoti loki, un katrā uzvilktajā lokā bija pa zaļai slānekļa bultai ar dzeņa spalvu spārniņiem. Visas bultas bija notēmētas uz Toraku.
Apliecinādams savus labos nodomus, viņš nekavējās piespiest plaukstas sirdij.
Bultas palika, kur bijušas.
- Vai jūs esat no Dziļā meža? zēns aizsmakušā balsī minēja. Ar kaut ko viņi no Sekotāja atšķīrās. Toraks juta mežonību un draudus, nevis ļaunprātību.
- Un tu, teica sieviete, kas viņu pirms brīža bija uzrunājusi, tu esi sasniedzis tā robežu, un tev jāgriežas atpakaļ.
- Es domāju, ka Dziļais mežs ir vairāk uz austrumiem…
- Tu maldies, tik aukstā balsī kā dziļš purva akacis sacīja sieviete.
Viņai bija šaura, neuzticīga seja un gaišbrūnas acis, kas atradās pārāk tuvu viena otrai; sieviete izskatījās vecāka par pārējiem. Toraks lēsa, ka viņa ir vadone.
- Tu esi sasniedzis īsteno mežu, viņa turpināja. Tālāk iet tu nedrīksti.
īstenais mežs? Par spīti visam, Toraks juta aizkaitinājumu. Kas noticis ar Mežu, kurā viņš izauga?
- Esmu ieradies ar miermīlīgiem nolūkiem, viņš teica, diezgan neveiksmīgi cenzdamies likt balsij skanēt draudzīgi. Mans vārds ir Toraks. Dziļajā mežā man ir asinsradinieki. Manas mātes Staltbriežu ģints un Ozolu ģints. Pie kādas ģints piederat jūs?
Sieviete izslējās.
- Pie Meža zirgiem, viņa lepni atbildēja, kā jau būsi pamanījis, ja vien tu nemelo.
- Es saku taisnību, teica Toraks.
- Pierādi!
Ar kvēlojošu seju Toraks aizgāja pēc savas ceļasomas, no kuras izņēma mātes dziedniecības augu ragu. Tas bija pagatavots no izdobta staltbrieža raga gabala, kuram pielāgots melnozola aizbāznis. Finkedīns bija licis to nevienam nerādīt, taču Toraks nekādus citus pierādījumus nevarēja iedomāties.
- Lūk, viņš parādīja ragu.
Vadone atlēca atpakaļ, it kā viņš to būtu nobiedējis.
- Noliec! viņa sauca. Mēs nepieskaramies svešiniekiem un viņu lietām. Varbūt tu esi rēgs vai ļaunais gars!
- Piedodiet, puisis steigšus atvainojās. Es nolikšu to… šeit.
Viņš nolika ragu zemē, un vadone noliecās, lai to izpētītu. Toraks prātoja, ka pašiem Meža zirgiem ir vairāk kopīga ar viņu ģints aizbildni nekā to zirgastēm.
- Šis ir Staltbriežu izstrādājums, paziņoja vadone.
Viņas padotie pārsteigti kaut ko nomurmināja.
Paspērusi soli uz Toraka pusi, sieviete nopētīja viņa
seju.
- Par spīti ļaunumam, kuru tu esi nodarījis, tevī ir kaut kas no īstenā meža; taču tavi ģints piederības tetovējumi mums nav pazīstami. Tu nedrīksti iet tālāk.
- Ko!? iesaucās Toraks. Bet man jāiet!
- Viņš nedrīkst ieiet īstenajā mežā, teica kāds no ģints locekļiem. Paskatieties, ko viņš izdarījis ar mežakuili!
- Un ar vītolu, piebilda cits. Redziet, kā tas guļ dubļos! Koks mirst, un neviens nespēj atvieglot tā ciešanas.
- Kā gan var atvieglot koka ciešanas? sašuta Toraks.
Cauri tetovējumiem, kuros bija attēlotas lapas, viņā nikni raudzījās septiņi pāri gaišbrūnu acu.
- Tu esi ļoti slikti apgājies ar mūsu brāļiem, sacīja vadone. To taču tu nevari noliegt.
Toraks uzmeta skatienu sadragātajam vītolam un dubļainajam kuiļa ķermenim.
- Ņemiet tos sev, viņš teica.
- Ko, ko? samiegusi acis, noprasīja vadone.
- Paņemiet mežakuili un vītolu, sacīja Toraks. Es esmu viens, bet jūs septiņi. Jums tie vairāk vajadzīgi. Turklāt tādā veidā mēs varētu izbēgt no nelaimes.
Vadone svārstījās, it kā nojaustu viltību. Tad viņa pagriezās pret saviem ļaudīm. Par pārsteigumu Torakam, viņa nerunāja, bet gan ar vienu roku izdarīja vairākas vieglas, tikko manāmas kustības.
Tūlīt pat četri vīri devās uz priekšu un, izvilkuši zaļa slānekļa nažus, ķērās klāt mežakuiļa liemenim. Ar apbrīnojamu prasmi viņi to neticami ātri sadalīja, kopā ar ādu un iekšām iesaiņoja zāļu pinuma tīklos, kurus sadabūja no savām somām, un pārmeta nešļavu pār plecu.
- Mēs atgriezīsimies pēc koka, ar galvu pamādams uz vītolu un uzmetis nicīgu skatienu Torakam, sacīja viens no vīriem. Mēs ļausim tam atpūsties.
Tūlīt pat viņš kopā ar saviem trim biedriem izgaisa mežā.
No mežakuiļa nebija vairs ne miņas; palikuši bija tikai ilkņi, kurus viens no Meža zirgiem tagad nolika Torakam priekšā.
- Šie tev jāpatur, viņš bargi teica, kā atgādinājums par lielo ļaunumu, kuru tu nodarīji dzīvniekam. Ja tu būtu no īstenā meža, tev tie būtu jānēsā līdz kapa malai kā grēku nožēlniekam.
Puisis vērsās pie vadones:
- Es zinu, ka rīkojos nepareizi, taču es tā negribēju.
- Tam nav nekādas nozīmes.
Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja vēlreiz:
- Esmu šeit, jo mums vajadzīga jūsu palīdzība. Mežā plosās sērga…
- Mēs to zinām, viņu pārtrauca vadone.
- Tiešām? Vai slimība ir tikusi līdz šejienei?
Vadone izslēja zodu.