- īstenajā mežā nekādas sērgas nav. Mēs savas robežas apsargājam labi. Taču daudz ko mums izstāsta koki. Tie pateica par ļaunumu, kas apsēdis to sugasbrāļus rietumos. Koki pačukstēja, no kurienes tas nāk.
Toraks kļuva domīgs.
- Mēs domājam, ka vienam no jūsu burvjiem ir zāles.
- Nekādu zāļu mums nav, sacīja vadone.
Puisim atkārās žoklis.
- Es zinu, ka esmu jūs saniknojis, viņš piesardzīgi bilda, un lūdzu piedošanu. Taču, ja zāļu nav jūsu ģintij, varbūt tās ir kādai citai…
- Nekādu zāļu mums nav! atcirta Meža zirgu vadone. Dziļajā mežā zāļu nav! Cilvēki no Ūdru ģints runā pārāk neapdomīgi. Viņi vienmēr ir pārsteidzīgi, tieši tāpat
kā vinu aizbildnis.
»
- Vai jūs tiešām nekādi nevarat palīdzēt? neticīgi jautāja Toraks. Ne jūs, ne arī kāds cits no Dziļā meža? Mirst cilvēki.
- Man žēl, sacīja vadone, kaut gan nemaz neizskatījās apbēdināta, taču es nespēju izmainīt patiesību. Tas, ko tu meklē, atrodas pie Jūras.
Zēns viņā vērīgi skatījās.
- Pie Jūras ?
- Tev jādodas uz rietumiem. Tā ziņo koki. Dodies uz rietumiem, līdz tālāk vairs netiec. Tur tu atradīsi meklēto.
- Kāpēc man būtu tev jātic? vaicāja Toraks. Tu tikai gribi tikt no manis vaļā.
Sievietes zaļā seja satumsa.
- Koki nekad nemelo. Ja tavās dvēselēs būtu aizķēries kaut kas vairāk par drumslu no īstenā meža, tu to saprastu. Taču tu nesaproti citādi nebūtu pastrādājis šādu ļaunprātību.
- Es negribēju nogalināt mežakuili, spurojās pretim Toraks, taču man nācās to darīt. Tas man uzbruka. Kāds to bija ievainojis un atstājis trakojam.
Atlikušie Meža zirgi šausmās iekliedzās.
- Tā ir briesmīga ļaundarība! iesaucās ģints vadone. Kā tu to vari pierādīt? Kā gan mēs to varējām nezināt, ja mežā pat zariņš nenokrīt, lai mēs to nedzirdētu?
Zēns pieliecās un pacēla šautru, kuru bija izvilcis no mežakuiļa sāniem. Tad viņš atcerējās par Meža zirgu nepatiku pieskarties nepazīstamiem priekšmetiem un nolika to atpakaļ zemē.
Šādu iespaidu viņš nebija gaidījis. Vadone niknumā ņurdēja, starp tumšzaļajām lūpām atsegdama apbrīnojami baltu zobu rindas.
- Tu uzdrošinies vainot mūs?
- Protams, ne, — sacīja Toraks.
Taču tad viņš ieraudzīja to, ko bija palaidis garām: pie sievietes jostas šūpojās saišķis tumšu koka bultu tieši tādas pašas kā tā, kas bija ievainojusi kuili.
- Ko tad tu vaino? prasīja vadone. Kādu citu Dziļā meža ģinti? Runā ātrāk, vai arī mirsi!
- Es nezinu, kliedza Toraks. Pareizāk sakot, es to redzēju, taču nezinu, kas tas ir! Es zinu tikai to, ka atradu šo bultu mežakuiļa sānos.
Par atvieglojumu zēnam, Meža zirgi nolaida stopus.
- Es viņu saucu par Sekotāju, viņš stāstīja. Seja tam ir tāda pati kā jūsējās nē, nē, es domāju notetovēta ar lapām, tikai mazāka kā bērnam, un vēl viņa rokām un kājām ir līki nagi.
Vadone atkāpās. Viņa saknieba zaļās lūpas, un seja zem lapu tetovējumiem nobālēja.
- Tev jāpazūd, viņa, smagi elpodama, teica. Ja mēģināsi spert kaut vienu soli īstenajā mežā, zvēru pie visiem kokiem, kas devuši man dzīvību, ka tas būs tavs pēdējais solis!
Toraks ielūkojās viņai acīs un ieraudzīja tajās bailes.
- Tu zini, kas tas ir, vai ne? viņš jautāja. Sekotājs. Tu zini, kas viņš ir.
Vadone neatbildēja. Viņa pamāja saviem padotajiem vēl kādu zīmi, tie pagriezās un izgaisa mežā.
- Nē, zēns sauca, skriedams viņiem pakaļ. Pasakiet man, kas tas ir! Vismaz pasakiet man to!
Gar viņa seju nosvilpa bulta.
- Pasakiet, kas tas ir! Toraks spalgi kliedza.
Pirms vadone bija pazudusi mežā, tā pagriezās.
- Tokorots… viņa nočukstēja.
- Ko tas nozīmē? puisis gribēja zināt.
- Tokorots…
Vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, vārds karājās gaisā kā ļauna doma.
Tokorots…
DIVPADSMITĀ NODALA
Auklēdama apsaitēto roku, Rena pārjautāja: Tokorots? Kas tas tāds ir?
Ne jau te, noburkšķēja Seiuna.
Klusēdama viņa devās cauri nometnei. Kaut gan burve bija salikusi kā vēja aizlauzts koks, viņa, ar nūju aizvākdama no ceļa šķēršļus, pārvietojās apbrīnojami ātri: garām cilvēkiem, kuri darbojās kūpinātavās, garām Aizbildņa klintij, līdz abas nonāca aizā. Viņa neskatījās atpakaļ. Veča gluži vienkārši zināja, ka Rena viņai seko.
Norijusi aizkaitinājumu, Rena turpināja iet. Cilvēki viņu pavadīja ar piesardzīgiem skatieniem, ar kādiem parasti lūkojas uz burvi. Tie Renu arvien vairāk sāka uzskatīt par pilntiesīgu Seiunas mācekli. Viņa to nevarēja ciest.
Pagājušas trīs dienas kopš sērgas sākuma, un pa šo laiku bija saslimuši vēl četri Kraukļi. Lai novērstu to, ka tie nodara pāri sev vai citiem, Finkedīnam nācās būt skarbam un vājiniekus ieslēgt alā upes pretējā krastā sarga pastāvīgā uzraudzībā.
Rena gaisā sajuta bailes. Tās bija redzamas cilvēku acīs. Vai es būšu nākamais? Vai nākamais būsi tu?
Meitenei bija briesmīgi bail, ka kodums viņas rokā nozīmē to, ka nākamā varētu būt vina. Viņai ar kādu gribējās parunāt, lai tas pateiktu, ka viņa kļūdās. Taču Seiuna bija aizliegusi par to runāt.
Kādreiz tas Renu nebūtu atturējis viņa pretojās burvei visu mūžu un neredzēja iemeslu to nedarīt arī tagad. Taču nebija vairs neviena, ar ko dalīties noslēpumos. Oslaks bija pagalam, Vedna atgriezusies dzimtajā Vītolu ģintī, bet Toraks pazudis.
Toraks. Draugs bija aizgājis pirms divām dienām, un, iedomājoties par viņu, Rena kļuva nevaldāmi nikna. Tas vairs nav nekāds draugs. Draugi neaizbēg, nepateikuši ne vārda, atstādami tikai akmeni apzīmētu oli.
Lai aizdzītu nepatīkamās izjūtas, viņa katru dienu gāja medībās, un, tā kā Rena bija laba medniece, Finkedīns viņai to labprāt ļāva. Medību gaitās viņa tika sakosta. Un tātad zināmā mērā tā bija arī Toraka vaina.
Torīt atgadījās, lūk, kas. Viņa piecēlās rītausmā un cauri dūmakainajam Mežam devās uz lazdu biezokni ielejas dienvidaustrumos, kur bija izlikusi dažus slazdus.
Kad viņa sasniedza krūmāju, izskatījās, ka tajos neviens nav iekritis. Taču tad biezoknī atskanēja lapu čaboņa.
Tieši tobrīd viņa aizmirsa pirmo no likumiem, kurus Finkedīns viņai jelkad bija mācījis, un, iepriekš nepaskatījusies, iebāza biežņā roku.
Sāpes bija briesmīgas. Meitenes kliedziens satricināja Mežu un lika uzspurgt gaisā meža baložiem.
Gaudodama viņa rāva ārā roku, taču tas, kas tajā bija iekodies, turēja to cieši. Viņa nevarēja redzēt, kas tas ir, jo lapas bija pārāk blīvas, un arī nespēja uzbrucēju nokratīt. Rena izvilka nazi un uz labu laimi dūra, tad šausmās atsprāga atpakaļ. Tā nebija čūska vai zebiekste, tas bija bērns. Uz mirkli viņa pamanīja netīrajā ērkulī spīdam acis; asi, brūni zobi bija dziļi iekodušies viņas plaukstā.
Meitene pacēla nazi, lai aizstāvētos, un radījums, uzmetis viņai skatienu, kas bija pilns acīmredzamas ļaunprātības, palaida vaļā viņas roku un iešņācās iešņācās kā nikna āmrija un pazuda krūmos.
Tobrīd, turēdami gatavībā cirvjus, pieskrēja Tulls un Finkedīns.
Rena pati nesaprata, kāpēc nepastāstīja viņiem, kas noticis īstenībā, bet noslēpa roku aiz muguras un noklusēja par šausminošo atgadījumu.
- Cik muļķīgi no manas puses, ka vispirms nepaskatījos! Labi, ka tā bija tikai zebiekste.