Tulls jutās atvieglots, ka nav noticis kas ļaunāks, un devās atpakaļ uz nometni. Finkedīns uzmeta meitenei vērtējošu skatienu, kuru tā klusēdama izturēja.
- Kas tas bija? viņa tagad jautāja Kraukļu burvei, kura stāvēja aizā divdesmit soļus tālāk.
Rena nemierīgi paskatījās apkārt. Viņai aiza nepatika, tajā viņa iegriezās reti un nelabprāt, pat ja bija vajadzība.
Lai gan bija pusdienlaiks, aizā valdīja pustumsa. Tur vienmēr bija krēsla, jo tās draudīgās sienas aizsedza sudrabotās debesis. Platupei aiza nepatika vēl vairāk kā Rēnai. Tā dusmīgi dārdēja pāri klintsbluķu jūklim.
Meitene nodrebinājās. Šajā vietā no mugurpuses gluži nedzirdami varētu pielavīties tokorots…
- Tokorots, viņa lēkādama murmināja. Bet kas tas ir?
Seiuna neatbildēja. Apsēdusies uz cietas, sarkanas zemes laukumiņa upes malā, viņa pārvilka tuniku kaulainajiem ceļiem. Viņas kājas bija basas, un to nagi brūni un līki.
Kādreiz Toraks bija Rēnai teicis, ka Seiuna viņam atgādina kraukli:
- Vecs krauklis, kuram vairs nav nekādu jūtu.
Rēnai šķita, ka burve vairāk līdzinās saules izkvel-
dētas zemes pikai izkaltušai un ļoti, ļoti cietai. Taču par jūtām Torakam bija taisnība. Rena pazina Kraukļu burvi visu savu mūžu, taču nekad nebija redzējusi viņu smaidām.
- Kāpēc man būtu tev jāstāsta par tokorotu? spalgi ķērkdama, jautāja Seiuna. To tu gribi zināt, taču burvestības mācīties atsakies.
- Man nepatīk burvestības, atcirta Rena.
- Taču tev tās labi padodas. Tu jau laikus zini, kas var atgadīties.
- Man labi padodas arī medības, taču tu…
- Medījot tu sevi iznieko, viņu pārtrauca Seiuna, un bēdz no sava likteņa. Tu negribi kļūt par burvi.
Rena dziļi ievilka elpu un savaldījās. Strīdēties ar Seiunu bija tas pats, kas censties saskaldīt kramu ar spalviņu. Turklāt viņas teiktajā varēja būt zināma daļa taisnības.
Meitene izlēma paciesties, līdz dabūs vajadzīgās ziņas.
- Pastāsti man par tokorotu, viņa lūdza.
Tokorots, sāka stāstīt Seiuna, ir bērns, kas audzināts viens pats tumsā, lai kļūtu par mājvietu ļaunajam garam.
Kamēr viņa runāja, krēsla sabiezēja vēl vairāk un, kapādams sarkano zemi, sāka smidzināt lietus.
- Tokorots, turpināja burve, nepazīst ne laba, ne ļauna. Tas nezina, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņam nepiemīt žēlsirdība, jo tokorots ir mācīts ienīst pasauli. Tas klausa tikai savam radītājam.
Burve skatījās melnajā, mutuļojošajā ūdenī.
- Tas ir radījums, no kura Mežā jābaidās gandrīz visvairāk. Savā mūžā es nevienu tādu neesmu sastapusi.
Rena skatījās uz savu sakosto roku. Zem māllēpju un zirnekļa tīklu dziednieciskās kompreses, kuru bija uzlikusi Seiuna, ievainojums sāpīgi pulsēja.
- Tu teici "radītājam". Ko tu ar to domā?
Seiunas putna nagiem līdzīgie pirksti sažņaudza kūju.
- Radītājs ir sagūstījis bērnu, noķēris ļauno garu un iemānījis to jaunajā ķermenī.
Rena papurināja galvu.
- Kāpēc es nekad agrāk par to neesmu dzirdējusi?
- Mūsdienās ļoti nedaudzi cilvēki zina par tokorotu, atbildēja burve, un vēl mazāk ļaužu par to runā. Starp citu, viņa piešķīra savai balsij dzēlīgu pieskaņu, tu negribi mācīties burvestības. Vai varbūt esi pārdomājusi?
Meitene pietvīka.
- Kā to var radīt?
Viņai par pārsteigumu, bezlūpainās mutes kaktiņi saraucās uz leju atzinīgā grimasē.
- Tu vēlies piekļūt saknēm, tas ir labi. Tā rīkojas burvji.
Rena stāvēja klusēdama.
Seiuna zemē ievilka zīmi, kuru meitene nevarēja redzēt.
- Tumšā tokorotu radīšanas māksla ir sen pazaudēta. Vismaz tā mēs domājām. Taču patlaban izskatās, ka kāds to ir apguvis no jauna.
Viņa paņēma nost roku, un Rena ieraudzīja trīsžuburaino dvēseļēdāju zīmi.
Viņa to jau pa pusei bija gaidījusi, taču, kad aizdomas apstiprinājās, meitene jutās satriekta.
- Bet kā tos rada? viņa jautāja balsī, kas Platupes rēkoņā bija tikko sadzirdama.
Seiuna nolika zodu uz ceļiem un vērās ūdenī, un Rena sekoja viņas skatienam tālāk, arvien tālāk līdz pat upes drūmajai lejtecei.
- Vispirms, sacīja burve, tiek sagūstīts bērns. Varbūt tas ir noklīdis, kamēr tā tuvinieki uz mirkli novērsušies. Radinieki meklē, domādami, ka bērns noklīdis Mežā. Tie viņu neatrod. Tie sēro, jo domā, ka bērns ir pazudis vai arī to aiznesis lūsis vai lācis.
Rena pamāja ar galvu. Viņa pazina cilvēkus, kuri bija šādā veidā pazaudējuši bērnus, ikvienam bija zināmi šādi gadījumi un viņai šo ļaužu bija bezgala žēl. Arī Rena bija zaudējusi tuvu cilvēku. Kad pazuda viņas tēvs, tā līķi atrada tikai pēc pieciem mēnešiem. Viņai tolaik bija septiņas vasaras. Meitene atcerējās neziņas mokas.
- Bērnam būtu labāk, drūmi teica Seiuna, ja tas patiešām būtu kritis par laupījumu lācim. Tas ir labāk, nekā tikt pataisītam par tokorotu.
Rena sarauca uzacis.
- Kāpēc? Vismaz tas paliek dzīvs.
- Dzīvs? kaulainie pirksti sažņaudzās. Mēnešiem tumsā. No aukstuma pamiris. Vienīgā pārtika mēslos izvārtīta, pūstoša sikspārņu gaļa. Un vissliktākais pilnīgi viens. Kamēr aizmirst mātes glāstus, kamēr aizmirst pat savu vārdu.
Rena sajuta stindzinošu ļaunuma pieskārienu.
- Tad, turpināja Seiuna, kad no bērna palikusi pāri tukša čaula, tikai tad tokorota radītājs aicina ļauno garu un iemāna to saimnieka ķermenī.
- Tu domā bērna ķermenī, murmināja Rena. Tas taču joprojām ir bērns.
- Tas ir saimnieks, sāji sacīja Seiuna. Viņa dvēseles uz mūžīgiem laikiem nonāk ļaunā gara verdzībā.
- Bet…
- Kāpēc tu par to šaubies? jautāja burve.
- Tāpēc, ka tas joprojām ir bērns, un varbūt viņu var izpestīt…
- Muļķe! Nekad neļauj savā ceļā nostāties žēlsirdībai! Un tagad pastāsti man. Kas ir ļaunais gars? Ātri! Stāsti!
Nu bija pienākusi Rēnas kārta pukoties.
- Tas visiem labi zināms. Kāpēc tu gribi, lai es to saku?
- Nestrīdies, skuķi, dari, ko liek!
Rena nopūtās.
- Ļaunais gars, viņa teica, iemiesojas, ja kāds nomirst un tā dvēseles neturas kopā, un tāpēc pazūd ģints dvēsele. Ar atlikušo paša dvēseli un pasaules dvēseli tam vairs nav ģints piederības izjūtas, tāpēc tas neprot atšķirt labu no ļauna. Tas ienīst dzīvos.
Viņa aprāvās, jo atcerējās atgadījumu pagājušajā rudenī, kad bija ieskatījusies ļaunā gara acīs, kurās redzēja vienīgi svelošu, trakojošu naidu.
- Tas vēlas iznīcināt visu dzīvo, meitene turpināja drebošā balsī. Vienīgi iznīcināt.
Burve uzsita ar nūju pa zemi un izgrūda ķērcienu, kas skanēja gandrīz kā smiekli.
- Labi! Labi!
Viņa paliecās uz priekšu, un Rena uz Seiunas deniņiem pamanīja pulsējošu vēnu.
- Tu tikko aprakstīji tokorotu. Tas gan izskatās līdzīgs bērnam, taču nepievilies! Tas ir tikai ķermenis. Nešķīstenis tur iekšā ir uzvarējis. Bērna dvēseles ir apglabātas pārāk dziļi, lai kādreiz spētu izbēgt.
Rena apkampa savus plecus.
- Kā kaut ko tādu bērnam var nodarīt?
Burve paraustīja plecus, it kā ļaunuma pastāvēšana būtu tik dabiska parādība, ka neprasītu izskaidrojumu.
- Un kādām vajadzībām tokorots ir domāts? jautāja Rena. Kāpēc kādam tas nepieciešams?
- Lai pildītu pavēles. Lai ielavītos ļaužu mītnēs. Lai zagtu. Lai sakropļotu. Lai iebaidītu. Kā tu domā, kāpēc tad Finkedīns katru nakti norīko sardzi?