Izmēģinājuma pēc Rena iepūta svilpē.
Nekas nenotika.
Protams, viņa jau arī neko negaidīja. Vilks bija tālu prom Kalnā.
Juzdamās vientuļa, viņa izritināja guļammaisu un iekārtojās pie ugunskura.
Meitene pamodās no durstīgas sajūtas, ka viņa nav viena.
Vētra bija mitējusies, bet lietus joprojām gāza straumēm un guldzēja alas neredzamajās spraugās. No ugunskura bija palikušas pāri tikai gailošas ogles. Aiz tām kāds stāvēja un no alas tumšās ieejas uz Renu skatījās. Sliedamās kājās, viņa sagramstīja cirvi.
Apveids alas ieejā bija liels pārāk liels, lai būtu tokorots. Lūsis? Lācis?
Taču, ja tas būtu lācis, viņa dzirdētu tā elpu. Un tas nebūtu palicis ārpusē.
Nezin kāpēc šīs domas viņai neļāva justies labāk.
Kas tur ir? Rena uzsauca.
Viņa drīzāk juta nekā dzirdēja, ka radījums tuvojas. Lai kas tas bija, tas kustējās klusi kā vēja dvesma.
Tad viņa ieraudzīja gailošas acis.
Meitene iekliedzās.
Radījums atkāpās. Tad tas vēlreiz parādījās kvēlojošo ogļu gaismā.
Rena noelsās.
Tas bija vilks. Liels vilks ar biezu, pelēku, izmirkušu kažoku. Ošņādams gaisu, dzīvnieks bija noliecis galvu; tas neizskatījās draudīgs vai nobijies. Vienīgi piesardzīgs.
Rena pamanīja biezo, melno vilnu uz vilka pleciem. Lielās, dzintardzeltenās acis.
Šīs acis…
Tas nevarēja būt.
Viņa lēnām nolika cirvi.
Vilks ?
ČETRPADSMITA NODALA
-V ilks!? Rena iesaucas vēlreiz.
Izslējis ausis, dzīvnieks tikko manāmi paluncināja asti. Tas cieši vēroja meiteni, bet neskatījās viņai acīs un viņš trīcēja, taču Rena nevarēja saprast, vai tas bija no aukstuma, bailēm vai izsalkuma.
Viņa pielēca kājās.
Vilk! Tā esmu es, Rena! Ak, Vilk, tas taču esi tu, vai ne?
Viņai par pārsteigumu, vilks atkāpās un klusi iesmilkstējās: izklausījās, ka dzīvnieks ir apbēdināts.
Rena nespēja atcerēties, kā Toraks vilku valodā teica "sveiks!", tāpēc viņa nometās četrrāpus, plati pasmaidīja un centās ieskatīties meža zvēram acīs.
Nelīdzēja arī tas. Vilks aizgrieza galvu un atkāpās vēl tālāk.
Bet vai patiešām šis ir Vilks? Rena kādreiz pazina kucēnu; tagad tas ir tik vareni paaudzies! No degungala līdz
astei tas bija gandrīz garāks par viņu; un, ja abi stāvētu blakus, Vilka galva sniegtos viņai līdz viduklim.
Būdams mazs, viņš bija pūkains un gaiši pelēks ar melnu plankumu uz pleciem. Tagad kažoks bija kļuvis krāšņs un biezs pelēkajai krāsai jaucās klāt tikko manāms balts, melns, sudrabains un sarkanbrūns lāsmojums. Taču melnā svēdra pār pleciem bija saglabājusies; tāpat kā apbrīnojamās, dzintardzeltenās acis.
Pērkona grāviens atskanēja tieši virs galvas.
Rena sarāvās.
Vilks iesmilkstējās un metās alas dziļumā. Viņa ausis bija pieglaustas, un viņš nevaldāmi trīcēja.
Lai kas viņš būtu, nodomāja Rena, dzīvnieks vēl nav pieaudzis, pat ja pēc tāda izskatās. Patiesībā viņš vēl ir pa pusei kucēns.
Meitene mierināja biedru:
- Viss ir labi. Šeit tu esi drošībā.
Vilks klausīdamies saspicēja ausis.
- Vilk! Tas taču esi tu, vai ne?
Dzīvnieks pielieca galvu uz vieniem sāniem.
Rēnai radās kāda doma. No pārtikas kules viņa saujā izkratīja riekšavu kaltētu brūkleņu. Kad Vilks bija kucēns, tas dievināja brūklenes.
Dzīvnieks pietuvojās izstieptajai rokai, un viņa deguns noraustījās. Pēc tam viņš uzmanīgi apostīja ogas.
- Ak, Vilki iesaucās Rena. Tas esi tu!
Dzīvnieks aizšāvās atpakaļ tumsā. Viņa to bija nobiedējusi.
Meitene iebēra plaukstā vairāk brūkleņu, un pēc neilgas pielabināšanas Vilks tās šņaukādamies uzlaizīja. Pēc tam viņš mēģināja noskrubināt Rēnas pirkstusargus. Lai no tā izvairītos, viņa nolika zemē laša plāceni. Vilks pavalstīja to ar priekšķepu šīs izdarības viņa atcerējās un tad bez košļāšanas norija.
Vēl četri plāceņi aizgāja to pašu ceļu, un tagad Rena bija pārliecināta. Vilkam, kuru viņa kādreiz pazina, garšoja lašu plāceņi.
Nometusies uz visām četrām, viņa rāpās zvēram tuvāk
- Tā esmu es, viņa teica un pasniedzās, lai paglāstītu gaišo kažoku dzīvnieka pakaklē.
Vilks palēcās un aizskrēja uz alas ieeju, kur smilkstēdams sāka ķert savu asti. Kaut ko viņa bija izdarījusi nepareizi. Atkal.
Samulsusi Rena atgriezās pie ugunskura un apsēdās.
- Vilk, kāpēc tu esi šeit? viņa jautāja, kaut gan zināja, ka dzīvnieks nesaprot. Vai arī tu mēģini atrast Toraku?
Vilks nolaizīja laša drupatas no lūpām un aiztecēja alas dziļumā, kur apgūlās, uzlicis purnu uz ķepām.
Ārpusē pērkons pieklusdams virzījās uz ziemeļiem: Pasaules gars soļoja uz savu Kalnu. Alu piepildīja lietus burzguļošana un slapja vilka sīvais smārds.
Rēnai gribējās Vilkam pastāstīt, cik ļoti viņa priecājas to redzēt, pajautāt, vai viņš ir atradis Toraku, taču meitene nezināja, kā to izdarīt. Viņa nekad nebija pievērsusi daudz uzmanības tam, kā Toraks runā vilku valodā, jo viņu tas kaitināja: tas lika justies tā, it kā viņa Toraku lāgā nepazītu. Patlaban Rena rakņājās atmiņās.
"Vilki," reiz bija teicis Toraks, "nesarunājas balsī tik daudz kā mēs; tie sazinās ar ķepu, astu un ausu kustībām jā, viņi ņem talkā pat kažoku un visu ķermeni."
"Bet tev taču nav astes," bija norādījusi Rena. "Nav arī kažoka. Un tu neproti kustināt ausis. Kā tad tu to spēj?"
"Es šo to izlaižu. Viegli nav, taču mēs saprotamies." Ja tas bija grūti pat Torakam, kā tad viņa tiks galā? Kā gan Vilks var viņai palīdzēt atrast draugu, ja viņi nespēj sazināties?
Vilks nepavisam nesaprata bezastaini. Tās ķiukstēšana liecināja, ka viņa ir miermīlīga, taču viss pārējais izraisīja bažas: dažreiz viņas uzvedība bija draudīga, citreiz nedroša, bet vēl pēc brīža viņa lūdza piedošanu.
No sākuma izskatījās, ka tā par viņa klātbūtni priecājas, kaut gan Vilks sajuta pamatīgu devu neuzticēšanās. Pēc tam tā nekaunīgi blenza Vilkam acīs un padarīja stāvokli vēl netīkamāku, sasliedamās pakaļkājās. Tad viņa mēģināja atvainoties. Viņa iedeva Vilkam brūklenes un plakanu zivi bez acīm, kas smaržoja pēc kadiķiem. Pēc tam viņa atvainojās vēlreiz, kasīdama viņam pakakli. Vilks bija tik apmulsis, ka sāka ķerstīt asti.
Patlaban nakts bija galā, un Vilks garlaikojās, gaidīdams, līdz bezastaine pamodīsies; viņš sāka to raustīt un aicināja spēlēties.
Tā pagrūda viņu nost un bezastainu valodā kaut ko pateica: tas izklausījās kā "vai, vai". Vilks atcerējās, ka arī Slaikais Bezastainis tā bija darījis. Tā laikam bija bezastainu ņurdēšana. Redzēdams, ka bezastaine slienas augšā un izklumburo gaismā, Vilks aiztecēja izpētīt midzeņa apkārtni un, izbaudīdams spēku ķepās un patīkamo jutoņu, kas radās, ķepu spilventiņiem saskaroties ar zemi, drīz jau raka alu.
Viņš dzirdēja, kā pa savu eju steidzas pele. Vilks atraka zemi un satvēra peli zobos, pameta to gaisā un, atkal noķēris, pārkoda uz pusēm. Viņš apēda dažas vaboles un kāpurus un tad aizsteidzās meklēt bezastaini.
Karstā-spožā-acs spīdēja debesīs, un Vilks saoda, ka Pērkongrāvējs ir aizgājis. Varen atvieglots viņš skrēja cauri papardēm, izbaudīdams uz kažoka to mitrumu. Viņš dzirdēja, kā ligzdā rosās tik tikko apspalvojies žagatēns un kā netālajā ielejā pret nogāzušos egli vēderu kasa meža zirgs. Viņš saoda, ka bezastaine ir lejā pie Ātrā Ūdens, un atrada viņu stāvam ar Garo-nagu-kas-lido priekšķepās un rādām ar to uz pīlēm.