Pīļu biedēšana bija viena no Vilka iecienītākajām rotaļām. Viņš iemācījās peldēt tādējādi, ka, noturējis ar peldošām lapām klātu dīķi par peļķi, ielēca tur un nogāja dibenā. Tagad viņam kārojās ar blīkšķi mesties ūdenī un likt pīlēm uzspurgt debesīs. Viņš negribēja medīt tikai padraiskoties.
Taču vispirms vajadzēja uzzināt, ko par to domā bezastaine.
Vilks noskurināja ausis un pieklājīgi gaidīja atbildi, vai tā medī pīles.
Viņa nelikās par Vilku ne zinis.
Zinādams, ka bezastaini dzird un saož tik slikti, ka nejauš, kas tiem stāv ceļā, viņš mazliet nogaidīja.
Beidzot viņš nosprieda, ka būs jau labi, un caur papardēm nepamanīts lavījās tuvāk vietai, kur plunčājās pīles.
Vilks metās ūdenī. Pīles, sašutumā pēkšķēdamas, ātri uzšāvās gaisā.
Vilkam par pārsteigumu, bezastaine sāka uz viņu nikni gaudot.
Vilk! Vilk! viņa kauca, kratīdama pret viņu Garonagu-kas-lido.
Vilks apvainojies tecēja projām. Viņa varēja pateikt, ka medī. Viņš taču prasīja.
Bet ilgi viņš ļaunu prātu neturēja. Skriedams projām, viņš kaut kādā neizprotamā veidā apjēdza, ka bezastaine palīdzēs atrast Slaiko Bezastaini.
Vilks nesaprata, kā viņš to zina; tā vienkārši bija pārliecība, kas viņu laiku pa laikam pārņēma. Un tagad tā teica, ka viņam jāturas kopā ar bezastaini.
Kad debesīs pacēlās Karstā-spožā-acs, tā beidzot izgāja uz briežu takas, lai meklētu Slaiko Bezastaini. Viņa bija vadone, tāpēc gāja pa priekšu, bet Vilks dieba nopakaļ; tas viņam prasīja lielu piepūli, jo viņa bija lēna kā jaunpiedzimis kucēns.
Pēc laiciņa abi apstājās pie maza strautiņa un bezastaine padalījās ar savām pēc kadiķiem smaržojošajām zivīm. Taču, kad Vilks aplaizīja degunu un smilkstēdams prasīja vēl, viņa iesmējās un pagrūda to nost.
Vilks joprojām brīnījās, kas šeit būtu tik uzjautrinošs, kad vēja virpulis līdz viņa degunam atnesa smaržu.
Viņš sastinga. Viņš izslēja gaisā purnu un ilgi un dziļi ieelpoja. Jā! Visjaukākais aromāts Mežā. Slaikā Bezastaina smarža.
Vilks pagriezās un, sekodams smaržai, skrēja uz priedi, pret kuru pirms dažām dienām Slaikais Bezastainis bija atbalstījis priekšķepu. Vilks pacēla galvu un ošņāja, uz kurieni ved smarža.
Atpakaļ! Viņi virzījās pa nepareizu ceļu! Slaikais Bezastainis negāja uz Dziļo mežu viņš devās atpakaļ uz to pusi, kur Karstā-spožā-acs gulēt iet!
Bezastaine atradās ārpus redzamības robežām, taču Vilks varēja dzirdēt, kā viņa pa nepareizu ceļu laužas caur ērgļpapardēm.
Vilks viņai uzrēja. "Nepareizi! Atpakaļ, atpakaļ, pakaļ!"
Viņš neprātīgi gribēja sekot barabrālim, jo ar visu kažoku juta, ka Slaikais Bezastainis ir daudzu skrējienu attālumā. Taču bezastaine joprojām atteicās to saprast.
Neapmierināti ņurdēdams, Vilks skrēja viņai pakaļ.
Tā apstājās un skatījās.
Vilks lēca, nogāza viņu gar zemi un riedams ar priekškājām piespieda viņu zemei.
Viņa bija izbijusies. Un izskatījās, ka viņai ir grūti elpot.
Tad pamet viņu!
Kā ap asi Vilks pagriezās ap priekšķepu un aizskrēja meklēt Slaiko Bezastaini.
Atvilkusi elpu, Rena piecēlās un nopurinājās.
Pēc Vilka aiziešanas Mežs šķita tukšs, taču viņa bija pārāk lepna, lai izmantotu rubeņa kaula svilpīti un aicinātu Vilku atpakaļ. Tas bija viņu atstājis. Tā nu tas bija.
Nospiestā garastāvoklī viņa sasniedza takas sazarojumu un apstājās. Viņa meklēja kādas zīmes, ka pa šo ceļu būtu gājis Toraks. Nekā. Tikai necaurejama akmeņozolu biežņa un pilošas ērgļpapardes.
Vilks izskatījās tik satraukts. Un aizskrēja uz rietumiem… Rietumiem? Bet tur taču ir jūra. Kāpēc Toraks būtu izlēmis neiet vis uz Dziļo mežu, bet gan uz jūru?
Pēkšņi viņai priekšā uz takas parādījās Vilks.
Meiteni pārņēma līksme, taču viņa apspieda prieka saucienus. Kļūdas viņa bija pieļāvusi jau agrāk. Rena nevēlējās tās atkārtot. Viņa notupās un maigā balsī stāstīja, cik ļoti priecājas Vilku redzēt; viņa neskatījās tam acīs un tikai laiku pa laikam ļāva abu skatieniem uz mirkli sastapties.
Asti luncinādams, Vilks pietecēja pie Rēnas. Viņš paostīja tās vaigu, kutinādams to maigi pabikstīja un pēc tam nolaizīja.
Rena viegli pakasīja Vilkam starp ausīm, un tas, šoreiz nemēģinādams apēst pirkstusargus, nolaizīja viņas roku.
Pēc tam Vilks pagriezās un vieglā riksī devās uz rietumiem.
- Uz rietumiem? jautāja Rena. Esi pārliecināts?
Uzrunātais pameta skatienu atpakaļ, un viņa ieraudzīja
tā dzintardzeltenajās acīs noteiktību.
- Uz rietumiem, viņa noteica vēlreiz.
Vilks aizskrēja pa taku, un viņa centās tam turēties līdzi.
PIECPADSMITĀ NODALA
Toraks saoda asu sals smaržu un apstājas.
Šis aromāts rosināja atmiņas. Vienreiz, pirms pieciem gadiem, viņš jūrmalā jau bija nonācis. Un ar to viņam pilnīgi pietika.
Virs galvas vējā šalca priedes. Ziemeļu pusē, veldama viļņus starp kokiem un pāri laukakmeņiem, uz Jūru tiecās Platupe. Toraks tik dedzīgs nebija. Bet Meža zirgu vadone bija teikusi, ka tas, ko viņš meklē, ir atrodams pie Jūras. Zēns prātoja, vai nav ticis piemuļķots. Viņš skaudri apzinājās, ka nav nonācis zālēm tuvāk kā tobrīd, kad atstāja Kraukļu nometni. Vispirms Toraks bija gājis uz austrumiem, bet tagad virzījās uz rietumiem. Likās, ka kāds spēlētos un grūstītu viņu šurpu turpu kā spēļu kauliņu.
Pagājušas divas dienas, kopš viņš atstāja Meža malu. Divas dienas un naktis, pastāvīgi sargājoties no Sekotāja. Taču, kaut gan Toraks juta, ka nešķīstenis ir kaut kur
tuvumā, tas nelika par sevi manīt un nebija arī izspēlējis kādu no saviem nāvējošajiem stiķiem.
Iepriekšējā naktī viss pēkšņi kļuva vēl sliktāk, taču tam nebija nekāda sakara ar Sekotāju.
Toraks bija sēdējis pie ugunskura un klausījies, kā austrumu pusē kalnos noklust vētras auri. Divreiz vējš atnesa cietsirdīgu smieklu driskas. Divreiz viņš metās ārā no būdas, bet ieraudzīja tikai nokritušus zarus un mirgojošas zvaigznes.
Tad ļoti tālu zēns sadzirdēja vilka balsi.
Ar strauji pukstošu sirdi viņš centās saprast gaudošanas nozīmi. Taču vilks bija pārāk tālu un priedes šalca ļoti skaļi. Toraks nesaprata…
Izmisis viņš pieplaka zemei un cieši piespieda tai abas rokas, cenzdamies uztvert vājās vibrācijas, kuras dažkārt izraisa vilku gaudošana.
Nekā.
Vai viņš vispār bija kaut ko dzirdējis? Vai arī saklausīja to, ko vēlējās dzirdēt?
Zēns palika nomodā visu nakti, taču gaudošana vairs neatkārtojās. It kā viņš to būtu dzirdējis sapnī. Taču Toraks zināja, ka nebija sapņojis.
Jūras putnu klaigas lika viņam atgriezties tagadnē.
Pa labi koki kļuva retāki, viņš gāja paskatīties, kas tur ir, un gandrīz novēlās no klints. Tā nebija augsta, taču stāva gan. Viņš redzēja drupanu zemi, kurai cauri spiedās koku saknes, un dzirdēja ūdensputnu sasaukšanos. Droši vien tie uz klints ligzdoja.
Jau piesardzīgāk ceļinieks turpināja virzīties uz rietumiem, atstādams klinti labajā pusē. Priežu skujas noslāpēja viņa soļu troksni. Elpa tāpēc izklausījās skaļa.