Taka aizvijās lejup, un pēkšņi koku vairs nebija un zēnu apžilbināja saule. Viņš bija sasniedzis Meža malu.
Priekšā Platupe ietecēja tādā kā ļoti garā un šaurā ezerā, un izskatījās, ka tas ietiecas bezgalībā. Tālu rietumos bija manāms ar priedēm klāts salu puduris. Varbūt tās bija Roņu salas, kur dzimusi Toraka tēva māte? Aiz salām dūmakā mirdzēja atklāta Jūra.
Tiklīdz Toraks ieraudzīja Jūru, atdzīvojās atmiņas.
Toreiz viņam bija septiņas vasaras un sirds saviļņojuma pilna. Līdz tam tētis viņu bija turējis no cilvēkiem pa gabalu, taču todien abi devās uz ģinšu lielo sanākšanu.
Tēvs nestāstīja Torakam, kurp jāiet un kāpēc jāslēpj sejas, izkrāsojot tās ar milteņu sulu. Tētis to pārvērta par spēli un teica, ka būs labāk, ja cilvēki viņus nepazīs.
Torakam tas likās jautri. Būdams vēl naivs, viņš priecājās, ka ļaudis ģinšu sapulcē būs tādā pašā noskaņojumā.
Kad viņi nonāca galā, jūrmalu pie Ātrupes ietekas izraibināja mulsinoši liels skaits telšu. Toraks šādu daudzveidību nebija redzējis: tās bija pagatavotas gan no zariem un koku mizām, gan no velēnām, gan ādas. Viņš nebija redzējis arī tik daudz ļaužu vienuviet.
Zēna sajūsmai nebija lemts ilgs mūžs. Citi bērni pamanīja nepiederīgo un apvienojās uzbrukumam.
Kāda meitene meta pirmo akmeni; tā bija no Odžu ģints, un vaigi viņai bija apaļīgi kā vāverei.
Tavs tētis ir traks! viņa ņirgājās. Viņš aizbēga no ģints, jo ieelpoja ķēma dvašu!
Nekrietnelei pievienojās bērni no Vītolu un Lašu ģints.
Traks, traks! tie ļauni smējās. Izkrāšļotas sejas! Iepuvušas dvēseles!
Ja Toraks būtu vecāks, viņš saprastu, ka stāties pretī tādam baram nav prātīgi, un atkāptos. Tā vietā acu priekšā parādījās sārta migla. Neviens nedrīkst apvainot tēti!
Viņš pagrāba riekšavu ar oļiem un gatavojās tos raidīt ņergu barā, bet tad parādījās tēvs un aizvilka dēlu projām. Toraks bija pārsteigts par to, ka tētis nebūt neizskatījās apvainojies. Smiedamies viņš paņēma zēnu rokās, uzšūpoja augstu gaisā, un abi devās atpakaļ uz Mežu.
Viņš smējās arī tovakar, kad vēlāk naktī mira. Smējās par kādu joku, kuru Toraks pateica, kamēr viņi slēja telti. Pēc tam atnāca lācis…
Bija pagājuši deviņi mēneši, kopš tētis aizgājis bojā, taču laiku pa laikam Torakam uzmācās sajūta, ka tas nav tiesa. Dažreiz no rīta, tikko pamodies, zēns gulēja guļammaisā un prātoja, ka būtu tik daudz, ko tēvam pastāstīt. Par Vilku un Renu, un Finkedīnu…
Taču tad viņš atjēdzās. Viņš nekad vairs tēvam neko nepateiks.
"Nedomā par to," puisis centās sevi pārliecināt.
Taču šīs domas Toraku nekad nebija pametušas un sāpināja viņu arī tagad.
Atstājis aiz muguras mežu, viņš nonāca šaurā, izliektā pludmalē, kuru klāja pelēkas smiltis. Pie kājām sāļu smaku izplatīja izskalotu purpursarkanu jūraszāļu ciņi. Pa kreisi klintsbluķu jūklis; izskatījās, it kā tos būtu dragājis milzu āmurs. Pa labi vizošajā Jūrā ietecēja Platupe.
Toraks zaudēja dūšu. Šo pasauli viņš nepazina. Virs galvas sarunājās kaijas; to ķērkšana visnotaļ atšķīrās no skanīgajām Meža putnu dziesmām. Smiltīs viņš pamanīja svešādas pēdas platu vagu, kurai gar malām stiepās ķepu nospiedumi ar pieciem nagiem, kas bija līki kā dilstošs mēness. Zēns lēsa, ka tie pieder kādam lielam, smagam radījumam, kas vilcies uz ūdens pusi. Bet viņš pat nezināja, vai tas ir medījums vai mednieks.
Toraks uzrāpās klintī, un mazas, baltas čaulas krakšķēja zem viņa kājām. Izskatījās, ka tie ir kaut kādi gliemeži, taču viņš nezināja to nosaukumu; viņš nezināja arī, kā sauc gaļīgos augus, kas, dzeltenos ziedus šūpodami vējā, sakņojās klinšu plaisās.
Dažus soļus nostāk žagatai līdzīgs melnbalts putns ar garu, sarkanu knābi uz klintīm knābāja gliemežvākus. Putns darbojās mundri un stipri, sadauzīja čaulas un apēda to iemītniekus. Izgrūdis skaļu, pīkstošu skaņu, tas aizlidoja.
Toraks noskatījās putnam pakaļ. Pēc tam viņš nometās ceļos Jūras malā un sāka pētīt dīvaino pasauli, kas šūpojās zem ūdens. Viņš redzēja zeltaini brūnus lapotus kātus un pavedienveidīgas ūdenszāles. Zēns iebāza ūdenī roku: augi bija glumi kā slapja briežāda un jūraszāles lipa pie pirkstiem kā mati. Radījums ar kārpainu, oranžu čaulu pamanīja viņa ēnu un nozuda zem akmens.
Sāls smaka lika pulsēt vēnām uz Toraka deniņiem, un vizošais ūdens klaids žilbināja acis. Viņu pārņēma nepārvarama vēlme skriet atpakaļ uz Mežu noslēpties tur un nekad vairs nenākt ārā.
Taču tad viņš iedomājās par ģintīm, kuras cīnījās pret sērgu. Ja viņš neatradīs zāles…
Toraks piespieda sevi palikt jūrmalā un devās meklēt pārtiku.
Viņš nezināja, kas te, pie Jūras, varētu būt ēdams, taču, par laimi, mežmalā atrada balandu audzi un saplūca riekšavu sulīgo dzinumu. No krastā izskalotiem kokiem viņš sakūra ugunskuru un oglēs sakarsēja dažus lielus oļus. Pēc tam viņš līdz pusei piepildīja ar sāļo ūdeni ādas katliņu, iekāra to trijkājī, kuru sameistaroja no izskalotajiem zariem, un ar žuburainu zaru iecēla katliņā nokaitētos akmeņus, kam sekoja balandas un tas, kas bija palicis pāri no zaķa, kuru Toraks bija noķēris cilpā iepriekšējā vakarā. Drīz vien bija gatavs garšīgs, taču ļoti sāļš sautējums.
Puisis bija noguris, tomēr pārāk satraukts, lai gulētu. Tāpēc viņš novilka drēbes un nomazgājās. Jūras ūdens padarīja viņu tīru, bet tas mazliet oda pēc jūraszālēm. Toraks uzvilka stulpiņus un nolika uz akmeņiem izvēdināties zābakus un kamzoli.
Somas dibenā viņš atrada kuiļa ilkņus.
Iespējams, Meža zirgu vadonei bija taisnība. Varbūt no ilkņiem vajadzētu pagatavot amuletu par piemiņu no drauga, kuru viņam nācās nogalināt.
Nolicis ilkņus uz plakana akmens, Toraks ar koka gabalu notīrīja mīkstumu, kas bija to pamatnē. Tad viņš novietoja ilkņus uz klints žāvēties.
Pēc tam Toraks sasēja kazenāju ērkšķu makšķerāķu virteni un iemeta to līcītī, kurā, kā viņš cerēja, zivis starp ūdenszālēm varētu nākt baroties. Par ēsmu viņš izmantoja no ilkņiem nokasīto gaļu, bet, lai noturētu āķus zem ūdens, bija vēl vajadzīgi atsvari.
Oļu krastmalā bija papilnam, taču somā vairs neatradās jēlādas saišu, ar kurām piesiet akmeņus pie auklas. Gļotaino jūraszāļu stīgas puisis negribēja izmantot. Ūdenī varēja būt slēpņļauži, un varbūt šīs zāles piederēja viņiem.
Labi noderētu dažas pāršķeltas priežu saknes. Tas nozīmēja, ka jāiet atpakaļ uz Mežu.
Starp kokiem Toraks jutās drošāk, tāpēc meklēja ieganstu, lai varētu tur uzkavēties ilgāk. Varbūt vajadzētu sagriezt vairāk sakņu: nemaz nenāk par ļaunu, ja dažas ir krājumā. Un tas nozīmēja, ka jāiet dziļāk Mežā, jo nekad nedrīkst no viena koka ņemt vairāk par divām saknēm.
Kad zēns atgriezās pie Jūras, saule bija jau zemu. Mantas gulēja uz klints vietā, kur viņš tās bija atstājis.
Gandrīz tajā pašā vietā.
Tas, kas bija viņa iedzīvi pārmeklējis, bija nolicis to atpakaļ, taču puisis uzreiz pamanīja, ka somu kāds aizticis. Dzelteno puķu cers, kas auga blakus, bija mazliet samīcīts, jo Toraks bija atstājis somu uz tā. Pārvietoti bija arī kuiļa ilkņi: viņš atklāja mitrus pusmēneša veida nospiedumus, kur ilkņi bija gulējuši iepriekš.
Bez trokšņa Toraks ieslīdēja atpakaļ Mežā. Viņš cieši pieplaka zemei. Un vēlējās, kaut pamežs būtu augstāks.
Kādus trīsdesmit soļus tālāk smiltājā atskanēja balsis. Aiz klintīm parādījās divi zēni. Tie gāja lēnām, jo meklēja pēdas.