Abi bija lielāki par Toraku un izskatījās pāris gadu vecāki. Viņu sejas bija iedegušas saulē un garie, gaišie mati izrotāti ar gliemežvākiem. Pelēkās ādas sloksnes, kas bija apsietas ap viņu pieri, darīja sejas neizteiksmīgas kā maskas.
Torakam nevajadzēja ieskatīties puišu acīs, lai saprastu, ka būs nepatikšanas. To pastāstīja viņu ieroči: pamatīgas harpūnas ar atkarpainiem kaula uzgaļiem un zila krama naži. Mazākajam pie jostas karājās linga.
Viņi gāja basām kājām, valkāja no kaut kādas staipīgas, pelēkas ādas pašūtas bikses līdz ceļgaliem un kamzoļus bez piedurknēm, kas ļāva saskatīt zilus, viļņotus ģints piederības tetovējumus, kuri pilnībā klāja jaunekļu rokas. Puišu kamzoļiem bija piešūtas ģints aizbildņa ādas sloksnes gluds un spīdīgs pelēks kažoks ar maziem, tumšiem aplīšiem. Vaļi? Roņi? Toraks to nezināja.
Bet visdīvainākais bija tas, ka ģints aizbildņa kažoks un zēnu tetovējumi bija redzami, kaut gan virs kamzoļiem viņi valkāja jakas ar garām piedurknēm, kas bija izgatavotas no ļoti plānas, dzeltenīgas ādas: tā bija tik plāna, ka tai varēja redzēt cauri. Toraks brīnījās: kas tas par zvēru, kuram ir caurspīdīga āda?
- Viņš tālu nebūs aizgājis, vakara vēsma līdz Torakam atnesa augumā mazākā jaunekļa vārdus.
- Droši vien ieslapstījies atpakaļ Mežā, sacīja otrs.
- Kā jau viens no tiem kā tu teici? Zirgiem?
Viņa ceļabiedrs iespurdzās.
- Detlan, es šaubos, vai zirgi prot slapstīties.
- Kā tu to zini, Asrif? jautāja Detlans. Tu taču nevienu neesi pat redzējis.
- Toties esmu par tiem dzirdējis, Asrifs atbildēja.
- Nāc šurpu, iesim projām! Viņš atpakaļ nenāks.
- Labāk gan nebūtu nācis, noteica Detlans. Apgānīt Jūru ar savām Meža draņķībām…
Toraks, elpu aizturējis, vēroja, kā abi aiziet atpakaļ uz klintīm.
Zem klints pārkares viņi sadabūja divas garas, slaidas, no ādas pataisītas smailītes. Tās bija gluži citādas nekā laivas, kuras pazina Toraks: tām bija ārkārtīgi maza iegrime un abi gali stingri apvilkti ar pelēku ādu. Laivas bija arī neparasti vieglas, jo zēni katrs savu smailīti bez
grūtībām pacēla virs galvas un aiznesa līdz ūdenim.
Toraks skatījās, kā viņi tās iestumj seklumā un dodas projām. Abi sāka irties ar šauriem airiem, kuriem katrā galā bija pa lāpstiņai, un drīz vien, klusi slīdēdami pa ūdens virsmu, izgaisa aiz klintīm.
Taču Toraks zināja, ka uzelpot ir par agru. Tas izskatījās pēc slazda. Vajadzēja nogaidīt. Un kā jau visi mednieki, gaidīt viņš prata.
Vējš norima pavisam, un Jūra kļuva tik gluda kā pulēts slāņakmens. Skaņas izraisīja vienīgi mazi vilnīši, kas šļakstēja pret krastu, un pīle, kas seklumā knibinājās jūraszālēs.
Saule gāja uz rietu. Pīle izpleta spārnus un aizlidoja. Iestājās krēsla taču nakts ilgs tikai īsu brīdi starp diviem tumši ziliem mijkrēšļiem, jo bija pats gaismas mēneša vidus.
Toraks joprojām gaidīja.
Tuvojās saullēkts, kad viņš nosprieda, ka var atstāt slēptuvi. Stīvs no ilgās gulēšanas, viņš virzījās uz klintīm. Rasa bija samērcējusi viņa ceļasomu, un, pārbaudījis tās saturu, viņš atvieglots pārliecinājās, ka nekas nav paņemts.
Būdams izsalcis, zēns gāja pārbaudīt makšķerāķus. Viņš pieliecās, lai izvilktu auklu, un notrauca no tās vēja sanestos ūdenszāļu kumškus.
Tikai vēja taču nebija. Kā tad šeit gadījušās zāles?
Mirklī, kad cilpa cieši savilkās ap potīti, Toraks centās lēkt atpakaļ, taču tas neizdevās, un viņš pakrita.
SEŠPADSMITĀ NODALA
Viņš nogāzās un ar galvu atsitās pret akmeni. Garš augums aizsedza sauli.
Spilgtajā gaismā Toraks saskatīja tumšu seju un gaišu matu ērkuli, kurā rotaļājās saule; vienā rokā uzbrucējs turēja nazi, bet ar otru tas bija cieši savilcis cilpu ap Toraka potīti.
- Es viņu noķēru, tas sacīja kādam, kuru Toraks nevarēja redzēt.
Pēc tam viņš vērsās pie gūstekņa:
- Esi mierīgs, citādi es tev sitīšu.
Puisis to teica bez niknuma, taču bija skaidri manāms, ka savus draudus viņš izpildīs.
Taču Toraks nebija noskaņots uzvesties mierīgi. Viņš nezināja daudz cīņas paņēmienu, taču viņam labi padevās māņu kustības. Kad uzbrucējs noliecās, lai sasietu gūsteknim rokas, Toraks izvilka nazi. Ar skatienu sekodams ierocim, jauneklis pagrieza galvu, un šajā mirklī Toraks
ar brīvo kāju no visa spēka iespēra tam pa apakšstilbu. Sāpēs iegaudojies, puisis novēlās uz akmeņiem.
Toraks pie potītes pāršņāpa virvi un, zemu pieliecies, cauri ugunspuķu audzei zigzagiem, lai uzbrucēji nevarētu nomērķēt harpūnas, metās bēgt uz Mežu.
- Tu no mums neaizbēgsi, Meža puika! sauca balss aiz muguras, un viņš saprata, ka kliedzējs ir mazākais zēns ar lingu, vārdā Asrifs.
Ieskrējis kādus sešdesmit soļus Mežā, Toraks palīda zem nokritušas priedes un, lūpas kodīdams, aizturēja elpu, lai tā viņu nenodotu. Mežā valdīja nāves klusums. Viņa bēgšana nevienu radību nebija iztraucējusi.
- Mēs esam tevi ielenkuši! kāds klaigāja kaut kur pa labi, un Toraks saprata, ka tas ir lielākais Detlans.
- Labāk lien ārā! mudināja trešais garākais no visiem, kuru viņš bija redzējis pie klintīm.
- Vispirms atrodiet mani, Toraks pie sevis klusi noteica.
Virs viņa galvas pret koka stumbru nobūkšķēja akmens.
- Nu tu esi ķezā, Meža puika! kaitināja Asrifs. Izklausījās, ka viņš to domā nopietni.
- Kā tu drīkstēji tā darīt!? sauca Detlans.
- Kāpēc tu tā rīkojies!? kliedza garais. "Kā rīkojos?" Toraks nevarēja saprast. Taču tad viņš apjēdza, kas notiek: svešinieki tuvodamies runāja, lai novērstu viņa uzmanību.
Toraks ātri paskatījās apkārt. Viņam priekšā pletās gara ieplaka ar sulīgu augāju. Tur bija alkšņi un vītoli, gaišpelēkas sūnas un maigi zaķkāposti ar baltiem ziediem. Meža pazinējs pateiktu priekšā: muklājs. Bet no tā, ko puiši bija runājuši par zirgiem, varēja spriest, ka viņi Mežu nemaz nepazīst.
Zemu pieliecies, Toraks rāpoja uz dūksnāja malu. Slīkšņa bija paliela kādus divdesmit soļus gara un piecpadsmit plata, un smarža liecināja, ka tā ir arī dziļa. Apkārtceļa nebija. Viņam jātiek pāri, turklāt klusi. Ticis otrā pusē, viņš dūkstī ievilinās pretiniekus.
Tam vajadzētu izdoties. Ja vien viņš neiestigs pats.
Pārliecinājies, ka tas nav trauslais vītols, Toraks klusītēm uzrāpās kokā, kas bija pārliecies pāri muklājam. Viņš sāka rausties uz priekšu pa zaru. Otrā pusē auga alksnis; ja vien to varētu sasniegt…
Zēns lēca un ar rokām ieķērās vītola zaros, bet kājas iestiga aukstajos, smirdīgajos dubļos. Toraks kārpījās ārā, bet nolūza zars, un viņš čukstus palūdza piedošanu kokam.
Aiz muguras atskanēja saucieni:
- Tur, lejā!
Uzvezdamies skaļāk par sumbru baru, vajātāji, saskrāpēdami kadiķos lielus, metās lejup pa nogāzi viņam pakaļ.
Tie niknumā auroja. Jauki. Viņi bija iepērušies purvā.
- Neķītrie Meža jociņi! viens no viņiem spalgi kliedza.
- Tas tev nepalīdzēs! otrs piebalsoja.
Taču izklausījās, ka lejā ir tikai divi no viņiem. Kur palicis trešais garais jauneklis, kas stāvēja uz klints?
Nebija laika par to domāt. Toraks sasniedza nogāzes virsotni un būtu noripojis no klints, ja laikā nesatvertu jaunu kociņu.
Viņš apslāpēja vilšanās kliedzienu. Toraks nebija ticis tik tālu, kā bija cerējis.