Muklājs nevarēja aizkavēt vajātājus uz ilgu laiku; pat ja viņš spētu norāpties no klints, upe bija pārāk plata, lai tai pārpeldētu, un savās smailītēs tie viņu viegli panāktu. Nācās bēgt uz augšu gar Platupes krastu un cerēt, ka Mežā no sekotājiem varēs atkratīties. Tas nozīmēja atstāt visu iedzīvi uz klintīm; vismaz viņam vēl palicis nazis…
Viņa nazis…
Nazi, kuru Toraks turēja rokā, viņam bija uztaisījis Finkedīns, taču tēta nazis zēna visvairāk lolotais dārgums bija somā.
Pēkšņi virs galvas atskanēja troksnis; puisis paskatījās augšup un ieraudzīja, ka viņam uz galvas krīt liels zars. Viņš lēca sāņus, taču nepaspēja izvairīties. Zars sāpīgi trāpīja pa elkoni, un viņš iekliedzās.
- Redz, kā! vajātāji priecājās.
Toraks izdzirdēja kādu iesmejamies, paskatījās augšup un ieraudzīja starp zariem pazūdam ar lapām klātu seju.
Torakam pa vaigu trāpīja akmens, un viņš atbalstījās pret jaunu kociņu.
- Rokā ir, teica kāda balss turpat netālu.
Ar sāpju aizmiglotu skatienu Toraks pamanīja, ka garais puisis, kuru viņš bija redzējis uz klintīm, starp priedēm mierīgi nāk uz viņa pusi.
- Asrif, viņš uzrunāja savu biedru, es taču teicu, lai tu netēmē pa galvu. Tu varēji viņu nogalināt.
Asrifs aizbāza lingu aiz jostas un pasmīnēja.
- Un vai tad tu domā, ka man būtu viņa žēl?
Viņi atkal atgriezās uz klintīm pie Jūras: Toraka rokas bija priekšā sasietas, un svešinieki viņu viscaur
pārmeklēja. Tie bija noraisījuši no pieres ādas apsējus, taču no tā nekļuva laipnāki. Puišos bija jaušams spēks; viņu pirksti taustīja nažu spalus. Dīvaini naži: to rokturi bija izgatavoti no kaut kā tāda, kas nebija nedz koks, nedz briežrags, nedz arī kauls.
Garais puisis, kas bija noķēris Toraku cilpā, pienāca tuvāk. Viņam bija gudra, vērīga seja un acis tik aukstas kā zilais krams.
- Tu nedrīkstēji bēgt, viņš klusi teica. Tā rīkojas tikai gļēvuļi.
- Es neesmu gļēvulis, uztvēris viņa skatienu, iebilda gūsteknis.
Viņa vaigs pulsēja un kājas dega no skrāpējumiem.
Asrifs līksmi iesmējās.
- Nu tu esi ķezā, Meža puika!
Viņš izskatījās pēc zebiekstes un zobus bija atiezis niknā smīnā.
- Vai tad ne, Beil? viņš vaicāja garākajam puisim.
Jauneklis, vārdā Beils, neatbildēja.
- Nesaprotu, purinādams galvu sacīja Detlans. Apgānīt Jūru ar Mežu! Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt?
Starp viņa kuplajām uzacīm bija iegūlusi dziļa grumba, un Torakam radās aizdomas, ka Detlans nav pārāk gudrs, taču ir neaizstājams izpildītājs.
Toraks pagriezās pret Beilu, kas izskatījās pēc vadoņa.
»
- Nezinu, par ko jūs mani apsūdzat, taču es nekad…
- Briežāda, Beils, staigādams šurpu turpu, nospļāvās. Ziemeļbrieža āda. Koksne no Meža. Vai tevī nekādas
cienās nav?
>
- Pret ko? Toraks gribēja zināt.
Detlanam atkārās žoklis.
Asrifs pliķēja sev pa pieri.
- Viņš ir jucis. Tā izskatās.
Beils piemiedza acis.
- Nē. Viņš zina, ko dara.
Viņš vērsās pie Toraka:
- Tu atnesi netīrās Meža zvērādas uz pašu jūrmalu! Tu izliki savas gļēvulīgās lamatas, lai ķertu mūsu laivas; tu neliec tām mieru pat Jūrā!
- Es zvejoju, Toraks taisnojās.
- Tu pārkāpi likumu! Beils auroja. Tu apgānīji Jūru ar Mežu!
Gūsteknis ievilka elpu.
- Mani sauc Toraks, viņš teica. Es esmu no Vilku ģints. Pie kuras ģints piederat jūs?
- Pie Roņiem, protams, Beils piebikstīja pelēkajam ādas gabalam uz savām krūtīm. Vai tad roņādu nepazīsti?
Toraks papurināja galvu.
- Nē, nekad agrāk neesmu to redzējis.
- Neesi redzējis roni ? Detlans pārsteigts jautāja.
- Es jau teicu, ka viņš ir traks! iesaucās Asrifs.
Toraka seja svila kā ugunī.
- Es esmu no Vilku ģints, viņš atkārtoja. Taču es esmu arī…
- Vai tas ir kaut kas tamlīdzīgs? bikstīdams ar koka gabalu, kas bija izzvejots no Jūras, Toraka kamzolim piešūto vilkādas sloksni, zobojās Asrifs.
Beils nicīgi savieba lūpas.
- Tad tā būtu vilka āda! Nožēlojams radījums, man šķiet.
- Ja tu būtu redzējis vilku, tu tā nerunātu, Toraks dedzīgi iebilda.
Pec tam viņš uzsauca Asrifam:
>
- Liec to mierā!
Šo pazīšanas zīmi Torakam pagājušajā pavasarī tēvs bija pagatavojis no ādas, kuru novilka vientuļam vilkam, ko atrada alā. Rudenī Toraks to bija noārdījis un piešuvis ziemas jakai, bet pēc tam atpakaļ vasaras kamzolim. Viņš baidījās domāt par to, kas notiks tad, kad āda no vecuma saplīsīs driskās.
Beils uzmeta Asrifam skatienu, un tas, paraustījis plecus, aizmeta mietu.
- Es esmu no Vilku ģints, Toraks vērsās pie Beila, taču mana tēva māte bija no Roņiem. Tātad, vai nu jums tas patīk, vai ne, mēs esam asinsradinieki.
- Meli, Beils nospļāvās. Ja tu būtu radinieks, tu zinātu Jūras likumus.
- Beil, Detlans iekrita starpā. Mums jādodas atpakaļ. Tā kļūst nemierīga.
Uzrunātais uzmeta acis Jūrai. Viļņi bija kļuvuši lielāki.
- Tas ir tevis dēļ, viņš teica Torakam. Tu sadusmoji Jūrasmāti. Sagandēji tās ūdeņus ar Mežu.
Asrifs ķiķināja.
- Ak, mežaini, tevi gaida Šēra [2] !
- Šēra, Toraks truli novilka.
Asrifa smaids kļuva platāks.
- Šēra netālu no mūsu salas. Vai tu zini, kas ir Šēra?
- Tā ir klints Jūrā, iestarpināja Detlans, kas, šķiet, centās aptvert, cik dziļi ir Toraka tumsonības bezdibeni.
»
- Tev iedos dzeramtrauku ar ūdeni, stāstīja Asrifs, bet nevienu kripatiņu pārtikas, un atstās tur uz veselu mēnesi. Dažreiz Jūrasmāte atstāj noziedzniekus dzīvus, citreiz tos aizskalo.
Puiša smaids apdzisa, un Toraks viņa gaiši zilajās acīs pamanīja bailes.
- Ieskalo, Asrifs atkārtoja, tieši medniekiem[3] zobos.
- Pietiek, Asrif, Beils izrīkoja. Mums jāņem viņš līdzi, lai vadonis izlemj, ko darīt.
- Nē! Toraks iebilda.
Beils neklausījās.
- Asrif, iekrauj preces. Detlan, mums vajadzēs sakurt ugunskuru, lai attīrītos. It īpaši tas nepieciešams viņam. Es eju labot laivu.
To pateicis, viņš nolēca no klints un devās uz pludmali.
Izskatījās, ka Detlans priecājas par šo nodarbošanos: viņš aizsteidzās lasīt izkaltušu jūraszāļu riekšas un izskalotus kokus. Drīz vien, izplatīdams biezu, pelēku dūmu mutuļus, liesmoja liels ugunskurs.
- Ko jūs ar mani gribat darīt? Toraks bažījās.
- Piešķirsim tev Jūras garšu, smaidīdams savu zebiekstes smaidu, teica Asrifs.
- Tu, smirdēdams pēc Meža, nedrīksti tuvoties mūsu laivām, Detlans sacīja tādā balsī, it kā notiekošais būtu tik pašsaprotams, ka par to nemaz nav vērts runāt.
Pirms Toraks paspēja iebilst, Detlans viņu bija izģērbis un iegrūdis ugunskurā.
Viņam izdevās pārlēkt pāri liesmām, taču otrā pusē gaidīja Asrifs, kas, bikstīdams ar harpūnu, piespieda Toraku atgriezties kodīgo dūmu mutulī.
Viņi dzenāja puisi caur dūmiem, līdz asaras viņam sāka plūst aumaļām un rīkle kļuva jēla. Pēc tam viņi iemeta nelaimīgo Jūrā.
Aukstums iebelza viņam kā ar dunku, un viņš sarijās sāļo ūdeni. No visa spēka spārdīdamies, Toraks uzpeldēja virspusē, taču nespēja atbrīvoties no saitēm ap plaukstu locītavām.