Rupjas rokas viņu izzvejoja no ūdens un aizvilka uz akmeņiem, kur atstāja klepojam. Pēc tam Roņi pārgrieza Toraka pinekļus, ietina gūstekni pelēkas ādas kamzolī un iedeva viņam pusgarās bikses, kuras Asrifs sadabūja savā laivā. Bez naža un ģints aizbildņa ādas sloksnes Toraks jutās neaizsargāts, turklāt viņam riebās valkāt svešu apģērbu.
- Atdodiet manas mantas! viņš buldurēja.
- Tev paveicies, ka Lašu ģints negribēja tirgoties, Asrifs nosprauslājās, citādi tev vispār nebūtu, ko vilkt mugurā.
- Viņš ir tik izkāmējis, uzraudams Toraku kājās, novērtēja Detlans. Vai šiem tur Mežā trūkst medījuma?
Pa pusei vilkdami, pa pusei grūzdami, viņi dabūja gūstekni līdz pludmalei. Asrifs veikli pielādēja savas smailītes priekšgalu un pakaļgalu ar lieliem, punainiem ādas saiņiem. Nedaudz tālāk pie savas laivas līkņāja Beils un ar taukiem līdzīgu ziedi, kuru izspieda no ādas maisiņa, lipināja ielāpu uz smailītes sāniem. Viņa rokas lietpratīgi kustējās, taču, ieraudzījis Toraku, viņš sadrūma.
- Ņem šo pie sevis, Detlan, viņš noņurdēja. Es negribu, ka viņš tuvojas manai laivai.
- Rausies iekšā, pagrūzdams Toraku uz savas smailītes pusi, skubināja Detlans.
Viņa laivas priekšgals bija piekrauts ar paunām, ieskaitot Toraka somu, tāpat kā Asrifam.
Toraks vilcinājās:
- Tavs draugs. Beils. Kāpēc viņš uz mani ir tik nikns?
- Viens no taviem makškerākiem aizķēra vina ādinieci.
Tev paveicies, ka viņš to var salāpīt, Asrifs atbildēja.
Toraks bija apmulsis.
- Bet tā taču ir tikai laiva.
Asrifs un Detlans noelsās.
- Tā nav tikai laiva! Detlans iesaucās. Tā ir medību biedrene! Nekad tā nesaki, Beilam dzirdot!
Toraks norija siekalas.
- Es negribēju…
- Lec tik iekšā, Detlans noburkšķēja. Sēdi aizmugurē, turi kājas uz šķērskoka un nekusties. Ja pārplēsīsi ar kājām ādu, mēs abi noiesim dibenā.
Iegrime bija tik niecīga, ka smailīte pie katras Toraka kustības zvārojās, un viņam vajadzēja ieķerties tās malās, lai neizkristu. Turpretim Detlans, kas bija daudz smagāks, iekāpa laivā negrīļodamies. Toraks ievēroja, ka jauneklis, lai noturētu līdzsvaru, atspiež ciskas pret smailītes malām.
Beils brauca pa priekšu, apbrīnojamā ātrumā slīdēdams pāri viļņiem. Vējš pūta no muguras, viņi traucās pa Jūru kā ūdensputni, un, kad Toraks pagrieza galvu un redzēja, cik ātri attālinās Mežs, viņš izbijās.
Sasnieguši salas, kuras Toraks pirms tam bija redzējis no krasta, viņi, puisim par pārsteigumu, turpināja ceļu.
- Bet es domāju, ka mēs braucam uz jūsu salām!
- Braucam jau arī, Asrifs smīkņāja.
- Kāpēc tad mēs pabraucām garām?
Detlans atmeta galvu un sāka smieties.
- Šis nav īstās. Mūsu salas atrodas daudz tālāk. Lai tur nokļūtu, jāairē vesela diena.
-Ko? iesaucās Toraks.
Viņi pabrauca garām pēdējai salai, un pēkšņi ne pa labi, ne pa kreisi nekā vairs nebija. Tikai Jūra.
Toraks iekrampējās smailītes malās un lūkojās tumšajos ūdeņos.
- Es nevaru redzēt dibenu, viņš teica.
- Protams, ne, sacīja Detlans. Šī taču ir Jūra!
Gūsteknis pagriezās un vēroja, kā starp viļņiem nogrimst Mežs un kopā ar to visas cerības atrast līdzekli pret sērgu.
Pēkšņi vēja brāzma atpūta līdz laivai vilka gaudošanu. Tas nebija parasts vilks. Tas bija viņa Vilks.
"Kur tu esi? Es esmu šeit. Kur tu esi!?"
Toraks satracināts piesvempās kājās.
- Vilk!
- Sēdi! Detlans auroja.
- Tagad ir par vēlu braukt atpakaļ, Asrifs kaitināja. Un pat nedomā lēkt ūdenī, jo tad mums tevi nāksies nodurt.
Par vēlu…
Mežam pazūdot Jūrā, zēns dzirdēja, ka arī vilks gaudo: "Par vēlu…"
- Vilk! viņš kliedza, cik spēka.
Vilks bija sadzirdējis viņa lūgumu un, pārvarējis bailes no Pasaules gara, devies meklēt barabrāļi, bet tas bija kļuvis neaizsniedzams…
septiņpadsmitā nodala
Kamēr saule gatavojās nogrimt Jūrā, trīs ādas smailītes lidoja pāri viļņiem un Toraka sirdī mira cerība.
Ar gara acīm viņš redzēja, kā Vilks skraida šurpu turpu pa pludmali: tas gaudo un nespēj saprast, kāpēc barabrālis viņu ir pametis.
Toraks to nevarēja izturēt. Ja vien viņš būtu spējis atbildēt. Taču pirms brīža viņš vēl bija pārāk apdullis. Un, kad atjēdzās, bija jau par vēlu, un Vilka gaudošana kļuva par atmiņām.
Toraks sev skarbi pārmeta Jūras likumu pārkāpšanu. Ja kopā ar viņu būtu Rena, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis; Roņi nekļūtu nikni, un tagad Toraks būtu kopā ar Vilku.
Vēja brāzma apšļāca viņu ar ūdeni, kas koda acīs un lika smelgt savainotajam lielam. Toraks paliecās uz sāniem un gandrīz izkrita no laivas.
Sēdi mierīgs! Detlans uzsauca pār plecu. Ja iekritīsi ūdenī, es tevi ārā nevilkšu.
- Dzirdēji, mežaini? savā laivā klaigāja Asrifs.
- Nedzesē muti, Asrif, Beils viņu apklusināja. Vēl tāls ceļš priekšā.
Toraks ar sastingušiem pirkstiem ieķērās smailītes malās. Visapkārt, kur vien viņš skatījās, viļņojās Jūra. Tā bija aprijusi visu. Mežu, Kalnu, Kraukļus, Vilku. Viņš jutās kā puteklis uz šīs bezgalīgās, mūžam nemierīgās būtnes slapjās ādas.
Skatīdamies pār laivas malu, Toraks pētīja necaurredzamo tumsu. Vai viņš sasniegtu Jūras dibenu, ja iekristu ūdenī? Vai arī grimtu lejā mūžīgi?
Garām aizlidoja putns. Sākumā Toraks nosprieda: tā ir zoss, taču pēc tam pamanīja, ka putns ir viscaur melns, lido tik zemu un ar spārnu galiem teju vai pieskaras ūdens virsmai.
Pēc brīža viņi aizslīdēja garām nelielu, apaļīgu jūras putnu baram, kas sēdēja uz ūdens; spārnotie savā starpā sazinājās, dīvaini vaidēdami; šīs skaņas nemaz nelīdzinājās putnu balsīm. Tiem bija melnas muguras, baltas pavēderes un ļoti koši, trīsšķautņaini, sarkani un dzelteni knābji.
Detlans pamanīja, ka Toraks vēro putnus.
- Alki, viņš īgni paskaidroja. Tie ir alki. Vai pie jums Mežā alku nav?
Toraks papurināja galvu.
- Vai tie ir mednieki vai medījums?
- Gan viens, gan otrs, ceļabiedrs sacīja. Taču mēs tos nekad nemedījam. Alkus aizsargā burvji.
Detlans apklusa, jo nebija noskaņots runāties, taču viņš arī nevarēja ciest Toraka tumsonību.
- Tie nav līdzīgi pārējiem putniem, viņš beidzot teica. Tie ir vienīgie radījumi, kas lido gaisā, nirst Jūrā un
dzīvo alās pazemē. Tāpēc šie putni ir svēti. Tie spēj apciemot garus.
Asrifs savā laivā pieairējās viņiem blakus.
- Varu derēt, ka Mežā nekā tāda nav, viņš mēģināja iedzelt.
Nebija gan, taču Toraks to negribēja atzīt. Viņš uzmeta Asrifam naidīgu skatienu.
Pienāca vakars, bet saule joprojām slīdēja zemu virs apvāršņa. Drīz būs saulgrieži, balto nakšu laiks, un tad saule neies pie miera nemaz.
Toraks būtu atdevis daudz, lai varētu iet gulēt. Locekļus stindzināja krampji, viņš aizsnaudies klanījās, tad atkal spēji uztrūkās.
Pēkšņi kaut kur dzelmē atskanēja savāda skaņa.
Visi trīs Roņi gluži kā pēc pavēles pārtrauca airēt.
Beils, pielicis plaukstu pie pieres, pētīja viļņus. Asrifs atņirdza zobus. Detlans klusi murmināja un spieda plaukstā amuletu, kas karājās tam uz krūtīm.
Toraks pieliecās uz sāniem un klausījās.