Tāla, vienmuļa skaņa. Ilgi, neskaidri vaidi, kas mulsināja prātu. Nopūtu atbalsis — bezdibenīgas kā dzelme. It kā pati Jūra dziedātu sēru dziesmu.
- Mednieki, izdvesa Detlans.
- Tur, Asrifs klusi teica, norādīdams uz ziemeļrietumiem.
Beils pagriezās un pamāja ar galvu.
- Tie nāk pēc moivām*. Mēs nedrīkstam tās izbiedēt.
* Moivas -
jā. 130
Toraks saulē samiedza acis, taču neko neredzēja. Tad desmit soļus tālāk viņš pamanīja lielu mierīga ūdens lau-
siļķei līdzīgas zivis, kas lielos baros dzīvo Ziemeļatlanti-
kumu. Tas bija tik gluds kā upe, kura plūst pāri akmenim, kas ir tieši zem tās virsmas.
- Kas tas ir? viņš čukstus jautāja.
- Moivu bars, Detlans nomurmināja pār plecu. Tās slēpjas dziļumā, un mednieki dzen tās uz virspusi. Tāpēc jau arī tik daudz kaiju.
Nez no kurienes bija parādījušies ūdensputni, kas sajūsmināti klaigāja. Detlans bija sacījis, ka mednieki slaktiņu rīkos tieši zem ūdens virsmas, un Toraks iedomājās, kādas bailes jūt zivis, kad tās, saspiedušās kopā, meklē glābiņu, bet nespēj izvairīties no ienaidniekiem, kuri parādās no tumsas…
Bet kur ir mednieki?
- Skaties uz ūdeni, Detlans čukstēja.
Toraks pielika plaukstu pie acīm, lai tajās nespīdētu saule.
Jūra sāka mutuļot. Parādījās burbuļi. Ūdens kļuva zaļgans.
- Tur uz augšu peld moivas, paskaidroja Detlans. Zem tām un visapkārt ir mednieki. Zivīm nav, kur glābties.
Kaiju kļuva arvien vairāk, līdz debesis pārvērtās par brēcošu putnu jūkli. Toraks jau redzēja, kā ūdens virspusē parādās blīva masa: slaidās, vijīgās zivis bija saspiedušās tik cieši, ka pārvērta Jūru sudrabā, un izskatījās, ka ūdens vārās. Moivas bija tik pārbijušās, ka dažas izmisumā glābās, izlēkdamas no viļņiem. Taču tur tās sagaidīja kaijas.
Kāda zivs sudrabaina šautra, ne garāka par roku izlēca no ūdens tieši blakus Torakam. Liels putns, kura spārni bija platāki par smailīti, traucās lejup, sakampa to nagotā ķetnā un izgaisa debesīs. Izstiepis kaklu, Toraks pamanīja uz augšu izliektās ērgļa spārnu spalvas.
Putnam sekoja kaijas, cieši apņēmušās tam nozagt laupījumu. Jūras ērglis nicīgi noskurināja pelnu krāsas asti un pazuda tālēs.
Lejā starp kaijām risinājās neganta cīņa par zivīm. Toraks noskatījās, kā kāda kaija cenšas aizbēgt ar pusnorītu moivu, kas karājās tai ārā no rīkles, kamēr divas citas to vajāja un rāva zivi aiz astes ciltsmāsai ārā no knābja.
Tad zēns pamanīja ko tādu, kas lika aizmirst par putniem.
Virs ūdens parādījās melna spura.
Viņš noelsās.
Spura bija cilvēka garumā un kustējās ātrāk par smailītēm.
Ak! Detlans izdvesa. Mednieki ir klāt.
Toraks uzmeta skatienu Roņiem. Visi trīs godbijīgi skatījās, bet Beils pat ar apbrīnu.
Virs ūdens parādījās vēl viena liela spura. Pēc tam vēl kāda, kurai tieši pie augšas rēgojās izkosts robs. Tā ātri riņķoja ap moivu baru, un tās īpašnieka asinskārie nodomi bija acīm redzami.
"Tad šie būtu mednieki," nodomāja Toraks. Tēvs viņam smiltīs bija zīmējis vaļus, taču zēns līdz pat šim brīdim nebija varējis iedomāties, cik lieli tie var būt. Toraks saprata, cik neaizsargāts ir, šūpodamies ādas laivā tik trauslā kā olas čaumala -, un notrīsēja.
Pēkšņi viņš izdzirdēja plunkšķi un pagriezies ieraudzīja augstu gaisā šaujamies ūdens strūklu. Pēc tam no ūdens pacēlās liela, melna aste un ar blīkšķi iegāzās atpakaļ Jūrā. Strūkla pacēlās vēl augstāk. Apkārtne pārvērtās par lidojošu putu un ņirbošas gaismas jūkli. Un šoreiz, kad mednieks ar robaino spuru pagriezās, lai mestos virsū zivīm, tam blakus bija redzams mazulis, kura necilā spura turējās blakus lielajai.
Mednieki riņķoja bez mitas dzenādami laupījumu, tie ienira, pēc tam no jauna uzpeldēja. Pēkšņi tie pazuda.
Elpu aizturējis, Toraks vēroja Jūru. Tie varēja atrasties it visur. Kāds varēja būt tieši zem laivas…
Aiz muguras atskanēja aizsmacis "kvšš", un ūdens šalts izmērcēja laivu no priekšgala līdz pakaļgalam. Mednieks ar roboto spuru atradās Torakam tik tuvu, ka viņš varētu pastiept roku un pieskarties milzīgajai, melnajai galvai ar balto pakakli un strupo degunu, virs kura starp radījuma acīm vīdēja gaišs, ovāls laukumiņš. Uz mirkli pavērās varenie žokļi, un zēns ieraudzīja asus, baltus zobus garākus nekā viņa vidējais pirksts. Toraka skatiens uz mirkli sastapās ar melnām, starojošām acīm. Pēc tam zobenvalis izlieca spīdīgo muguru un pazuda dzelmē.
Toraks saspringa, taču tas vairs neatgriezās. Par medībām atgādināja vienīgi kaijas, kuras ķildojās par zivju atliekām, un spīdīgas zvīņas, kas lēnām grima zaļajā ūdenī.
Beils izmeta līkumu pa vietu, kur bija noritējušas medības, pacēla airi un devās tālāk. Pārējie klusēdami viņam sekoja.
Tikai tad, kad viņi bija jau labu gabalu tālāk, Detlans pagriezās pret ceļabiedru.
- Nu tu tos redzēji, viņš teica.
Toraks brīdi klusēja.
- Tie medī barā, viņš sacīja. Gluži kā vilki.
Detlans saviebās.
- Mednieki nav līdzīgi nevienam Meža zvēram. Tie ir visātrākie radījumi Jūrā. Un gudrākie. Un bīstamākie.
Detlans norija siekalas.
- Viens vienīgs mednieks spēj sagriezt tādu virpuli, ka nogrimst vislielākā laiva. Ar astes cirtienu tas var pārlauzt cilvēkam mugurkaulu kā moivai.
Toraks pameta skatienu pār plecu.
- Vai tie uzbrūk arī cilvēkiem?
- Nē, ja vien mēs tos neaiztiekam.
- Un kā jūs rīkojaties?
Detlans nikni paraudzījās ceļabiedrā.
- Protams, neaiztiekam! Mednieki ir Jūrasmātes svētība. Starp citu, viņš piebilda, tie vienmēr atriebjas.
Detlana drūmā seja kļuva domīga.
- Mums ir teika par to, kā reiz, pirms Lielā viļņa, kāds zēns no Jūras kraukļu ģints nogalināja jaunu mednieku. Viņš to izdarīja netīšām, tas bija negadījums mednieks iepinās jaunekļa roņu tīklā, un viņš, nepaskatījies, kas tur kustas, ar harpūnu to nogalināja.
Detlans papurināja galvu un turpināja:
- Zēns bija tik pārbijies, ka nekad vairs nedevās Jūrā. Visu mūžu, visu savu dzīvi viņš pavadīja krastā kopā ar sievietēm. Taču pēc daudziem gadiem, kad jauneklis jau bija kļuvis par vecu vīru, viņu pārņēma tādas ilgas pēc Jūras, ka tas lūdza dēlam, lai paņem viņu laivā.
Detlans aplaizīja lūpas.
- Mednieki abus gaidīja. Neviens viņus nekad vairs netika redzējis.
Toraks pārdomāja dzirdēto.
- Bet viņš taču negribēja jaunuli nogalināt. Vai mednieku dusmas nebija iespējams remdēt?
Detlans papurināja galvu, un pēc tam viņi ilgāku laiku vairs nesarunājās.
Vējš norima, un ceļinieki iekļuva biezas miglas vālā. Beils un Asrifs nebija redzami. Detlana airis bez trokšņa grima ūdenī.
Pa labi no viņiem garām aizslīdēja kaila klints, kuras galā bija apmetusies kaija.
- Tur, Detlans norādīja ar galvu. Tā ir Sēra.
Kaut kur miglā iespurdzās Asrifs.
- Drīz tur sēdēsi tu, mežiniek.
Nolēmis nesagādāt pārējiem prieku par savām bailēm, Toraks sakoda zobus, taču iekšēji viņš bija zaudējis dūšu. Šēra bija tikai mazliet lielāka par smailīti, un tās virsotne slējās virs ūdens labi ja cilvēka augumā. Viens lielāks vilnis viņu ieskalotu Jūrā. Toraks nevarēja iedomāties, ka varētu uz Šēras izdzīvot kaut dienu, kur nu vēl mēnesi.
Viņi turpināja ceļu caur miglu. Toraks juta, kā tā sēžas uz viņa ādas, pārklāj ar rasas krellēm un samitrina viņa dīvaino, jauno apģērbu.