Priekšā ūdenī šūpojās kāds apveids.
Toraks piemiedza acis.
Tas pazuda.
Nē, turpat jau tas bija un iznira pie laivas sāniem. Galva kā sunim: pelēka, ar strupu, ūsainu purnu un lielām, ziņkārīgām acīm.
Detlans to pamanīja un pasmaidīja.
- Beil! Asrif! viņš uzsauca. Aizbildnis ir atpeldējis, lai parādītu mums mājupceļu!
Ronis pagriezās uz muguras un parādīja gaišu, plankumainu vēderu. Tad tas apsviedās atpakaļ uz vēdera un ar cilvēka rokai līdzīgu pleznu pakasīja degunu, cieši aizvēra nāsis un ienira zem ūdens virsmas, kur turpināja peldēt līdzās smailītēm.
"Tad šāds izskatās ronis," nodomāja Toraks. Dzīvnieks viņam šķita jokains neveiklības un gludena skaistuma mistrojums.
Aizbildnis jūrasbraucējus vadīja, kā nākas, un migla beidzās tikpat spēji, kā bija uznākusi. Pēkšņi viņus atkal apspīdēja saule.
- Esam mājās, sacīja Detlans. Viņš smiedamies pacēla airi, no kura pilēja ūdens lāses.
Toraks nopūtās. Zēna priekšā gulēja sala, kādu viņš nekad agrāk nebija redzējis.
Tieši no Jūras pacēlās trīs robotas virsotnes. Tur nebija meža. Tikai kalni un Jūra. Kalni bija gandrīz stateniski, un to skarbās nokalnes, pa kurām no ledus klātajām galotnēm gāzās ūdenskritumi, izraibināja ūdensputni. Vienīgi pašā piekalnē bija redzama zaļa josla, bet vēl zemāk plašs, izliekts līcis ar pludmali, kuras smiltis vakara saule krāsoja sārtas.
No pelēku, sakumpušu būdu pudura, kas slējās krastmalā, cēlās dūmi. Blakus katram miteklim bija redeles, uz kurām žāvējās dažas laivas. Toraks pamanīja, ka zemāk, pludmalē, bija iestādīti divi kociņi, kas ar kopā sasietajām galotnēm veidoja tādu kā arku. Kociņi bija koši sarkani. Zēns bija nesaprašanā, kādām vajadzībām tie varētu būt domāti.
Pāri ūdenim atplūda balsu murdoņa un putnu klaigas. Toraks pārsteigts ieraudzīja, ka klintis ir gluži kā nosētas ar ūdensputniem: tūkstošiem tie riņķoja virs ciltsbrāļu pārblīvētajām klintsradzēm. Arī Roņu mitekļi šķita saspiesti un šauri. Viņš nespēja iedomāties, kā cilvēki var dzīvot, sagūstīti šaurā zemes strēlē starp kalniem un Jūru.
- Roņu salas, Beils teica, piebraucis blakus Detlana laivai. Viņa balsī skanēja neapšaubāms lepnums.
- Cik salu tur ir? Toraks jautāja. Viņš redzēja tikai vienu.
Beils uz viņu aizdomīgi paskatījās.
Šī un vēl divas mazākas uz ziemeļiem. Tur dzīvo Jūras kraukļu un Brūnaļģu ģintis, bet šī šī ir Roņu mājvieta. Mūsu sala ir vislielākā, un no tās nosaukumu dabūjušas arī abas pārējās. Mūsējā ir vislielākā un vislabākā.
"Protams," sapīcis nodomāja Toraks. "Roņi visu vienmēr dara labāk par citiem."
Taču, kad viņi piebrauca tuvāk, puisis par to aizmirsa. Izskatījās, ka ar līci kaut kas nav kārtībā. Ūdens tajā bija purpursarkans; tas bija pārāk dziļš, lai nokrāsotos vienīgi rietošās saules staros.
Zēns ieelpoja pazīstamu sāļi salkanu smaku nekustīgajā gaisā tā bija ļoti spēcīga. Tas nevar būt…
Tomēr viņš nekļūdījās.
Roņu līcis bija pilns ar asinīm.
ASTOŅPADSMITĀ NODALA
Kaiju brēcieni grieza Torakam ausīs, un asins smaka ķērās kaklā.
Viņš redzēja sarkanajās putās plunčājamies bērnus un sievietes asinssarkanajā ūdenī mazgājam jēlādas. Starp šaudīgajām ugunskuru liesmām kā ēnas kustējās vīri, kuri blakus arkai, kas bija izveidota no sasietajiem kociņiem, krāva lielus gabalus gaļas. Cilvēku rokas, kājas, sejas viss bija sarkans kā sapnī.
- Kādam padevušās varenas medības, sacīja Asrifs.
- Pirmās šajā vasarā, teica Beils. Un mēs tās palaidām garām. Viņš lika saviem vārdiem skanēt tā, it kā pie visa vainīgs būtu Toraks.
Pēkšņi Toraks saprata, ka visa šī gaļa nāk no viena vienīga medījuma. Viņš pamanīja astes spuru, kas bija garāka par smailīti. Tas, ko viņš bija noturējis par kociņiem, bija milzīgi žokļu kauli.
"Ja jau tas nav mednieks, tad droši vien valis," sprieda Toraks. Zobu vietā žokļus klāja garu, rupju, melnu matu
bārkstis, kuras kāds Roņu ģints vīrs ar nazi grieza nost. Viņš bija nogriezis arī savus matus. Tie gulēja viņam pie kājām vienā kaudzē ar vaļa mutes bārkstīm.
Laipodams pa slidenajiem, sarkanajiem oļiem, Toraks ievēroja, cik visi ir priecīgi. Visa ģints pacilāti burzguļoja. Tik liels medījums nozīmēja pārtiku priekšdienām.
Beils izlēca no laivas un pavēlēja Torakam palikt uz vietas.
- īslins izlems, ko ar tevi pēc mielasta darīt.
Palicis viens akmeņainajā krastmalā, zēns sajuta Roņu
durstīgos skatienus. Starp Kraukļiem viņš bija svešinieks, taču šeit bija vēl sliktāk. Un šie cilvēki skaitījās viņa asinsradinieki.
Viņš vēroja, kā Beils atraisa savus saiņus un pasviež tos vēju ārdētam vīram, kas bija atnācis tam pretim. Toraks saprata, ka tas ir Beila tēvs, jo abi bija līdzīgi.
Gūsteknis skatījās, kā Detlans novieto savu laivu uz krāģiem un kā to apkampj starojoša sieviete un maza meitene, acīmredzot māsa, kas, gribēdama pievērst brāļa uzmanību, lēkāja augšā lejā. Detlans izskatījās apmulsis, taču priecājās viņu redzēt.
Asrifu, kas joprojām kūņojās seklumā, strostēja ķildīgs sievišķis, augumā vēl mazāks par viņu.
- Tev vajadzēja atvest divas paunas ar lašādām! viņa sūkstījās, bikstīdama puisim ar pirkstu krūtīs. Kā tu varēji vienu izsaimniekot?
- Nezinu, Asrifs murmināja. Es ieliku abas, es to labi atceros. Bet tagad viens sainis ir pazudis…
Runādamies ar tēvu, Beils norādīja uz Toraku. Pēc tam viņš aizskrēja pa pludmali, lai aprunātos ar kādu cilvēku pie ugunskura.
Tuvojās krēsla, un Roņi gatavojās dzīrēm, bet Toraks joprojām gaidīja. Vaigs sāpēja. Viņš bija izbadējies.
Tagad Toraks saprata, kāpēc neviens nebija papūlējies viņu sasiet. Šeit nebija, kurp bēgt: līci kā siena ieskāva kalni. Dienvidu pusē no stāvas klints lejup traucās ūdenskritums. Ziemeļos uz klintsradzi, kas karājās pār Jūru kā milzu laiva, augšup vijās taka. Pat ja Roņi ļautu Torakam bēgt, viņš netiktu projām no salas. Viņu noķertu, bet Mežā ģintis pa to laiku sirga un izmira…
Debesis kļuva tumši zilas. Līdz Torakam atplūda ēdiena smarža. Trijkājos, kas likās saslieti no vaļa kauliem, viņš redzēja karājamies ādas katliņus, kuru saturu pļāpādamas maisīja gaišmatainas sievietes. Atšķirībā no vīriešiem, kuriem bija tetovētas rokas, viļņotās, zilās ģints piederības līnijas rotāja sieviešu lielus.
Netālu no viņām vairākas meitenes ķiķinādamas atraka kūpošu uzkalniņu, no kura plūda kārdinoša ceptas gaļas smarža. Toraks par tamlīdzīgu ēdiena gatavošanas veidu bija uzzinājis no Kraukļiem, taču nekad nebija redzējis, ka to dara tieši šādi. Gaļas gabals tik liels kā viņš pats tiek ievīstīts jūraszālēs un ielikts nokaitētos akmeņos, kuriem pa virsu uzsedz vēl vienu kārtu jūraszāļu un smiltis.
Sievietes sāka likt ēdienu bļodās. Toraks novēroja, ka ar ēdiena gatavošanu nodarbojas tikai viņas, bet vīrieši pa to laiku sadala vaļa liemeni. Nez kāpēc viņam tas šķita dīvaini. Vai tad Roņu meitenes pašas nemedī? Toraks prātoja, ko par to teiktu Rena.
Viņš izsalcis skatījās, kā ģints salasās lokā ap ugunskuru. Neviens joprojām nenāca pasaukt viņu.
Atskanēja Jūras šalkām līdzīga murmināšana, un visi ģints locekļi pacēla rokas. No ļaužu loka izsoļoja kāds cilvēks, un Toraks pazina vīru ar nogrieztajiem matiem. Viņa rokās bija grozs ar moivām, un viņš devās uz žokļa kaulu arku, lai noliktu tās priekšā ziedojumu. Toraks lēsa, ka tā ir pateicība valim par to, ka dzīvnieks atdevis savu dzīvību ģintij. Taču vīrs nevis atgriezās mielastā, bet gan, smagi soļodams, pazuda tumsā, kas valdīja zem pārkarenās klintsradzes alas priekšā.