Kad Toraks jau bija gandrīz zaudējis cerības, pēc viņa atnāca Detlans, un abi apsēdās nostāk no ugunskura kopā ar Asrifu un Beilu.
Kāda meitene pasniedza Torakam bļodu. Tā bija tik smaga, ka viņš to gandrīz nometa zemē, un, tad zēns pārsteigts ieraudzīja tā ir izgatavota no akmens. Kāpēc, Meža vārdā, bļodas būtu jātaisa no akmens? Kā tās var panest, kad jāpārvieto apmetne?
Taču tad viņš attapās. Roņi nometni nekad nepārvieto.
- Ēd, teica Detlans un pasvieda Torakam karoti.
Viņš uzmeta skatienu cienastam. Tas sastāvēja no gabala tumši sārtas gaļas, kas bija pārklāta ar biezu, pelēku tauku šķēli, un mazāka kumosa purpursarkana liesuma. Gaļa peldēja stīgrā sautējumā, kas oda pēc Jūras; tur bija arī puse no zivs un divas garenas, bālas radības, kas izskatījās pēc pirkstiem.
- Kas par vainu? Beils jautāja. Vai ēdiens nav labs diezgan? Vari priecāties, ka mēs tev vispār kaut ko dodam.
- Nekad neesi ēdis gliemenes? gribēja zināt Asrifs.
- Kas tas par ēdienu? Toraks atjautāja.
- Šī sārtā ir vaļa gaļa, Detlans skaidroja, un pa virsu tai ir taukums.
Viņš uzdūra uz naža purpursarkano liesumu savā bļodā.
- Šis ir īpašs ēdiens. Vaļa sirds. Katram ir ticis pa gabaliņam, lai mēs pārņemtu tās spēku un drosmi.
Detlans iebāza kumosu mutē un sāka to košļāt.
- Bet Mežā jau jūs pie tik labām mantām netiekat, sacīja Asrifs.
Toraks neņēma viņu vērā un ēda. Vaļa gaļa bija cīpslaina, treknums trekns un sājš, bet gliemenēm garšas nebija vispār. Taču zivs bija garšīga.
- Vai tu tiešām nekad nebiji redzējis roni? Detlans apjautājās.
- Detlan, kāpēc tu dzesē muti? Beils vaicāja. Izskatījās, ka Detlans Toraka tumsonību uzskata par
personisku apvainojumu.
- Roņi dod mums visu, viņš dedzīgi skaidroja.
- Apģērbu, mājokļus, laivas. Pārtiku, harpūnas, gaismu.
Viņš apklusa, un bija skaidri redzams, ka jauneklis prāto, vai kaut ko nav aizmirsis.
- Un kā ar jūsu jakām? pats pret savu gribu ziņkārības dēļ apprasījās Toraks. Tā plānā āda, kurai var redzēt cauri. Tas taču nevar būt ronis.
- Ir gan, Asrifs sacīja. Jakas ir izgatavotas no roņu zarnām.
- Es jau tev teicu, piebilda Detlans. Roņi mums
dod visu. Mēs esam ronu cilvēki.
»
Toraks sarauca uzacis.
- Bet nevienam taču nav brīv medīt ģints aizbildņus. Kāpēc tad jūs tā darāt?
Visi trīs izskatījās pārbijušies.
- Mēs to nekad nedarāmi Detlans iesaucās. Viņš dusmīgi norādīja uz plankumaino ādu pie savām krūtīm.
- Šis ir mūsu ģints aizbildnis! Tas ir plankumainais ronis! Mēs medījam un ēdam pelēkos roņus!
Toraks šīs nianses nespēja izprast, un dzirdētais viņam šķita nepatiess un aplams. Tas droši vien atspoguļojās viņa sejā, jo Detlana uzacis draudīgi saraucās.
- Es jau teicu, ka tā ir veltīga laika tērēšana, Beils sacīja, pieceldamies kājās. Pēc tam viņš vērsās pie Toraka:
- Nāc nu! Laiks satikties ar vadoni.
Roņu ģints vadonis Islins bija vecs un sačākstējis. Izskatījās, ka no viņa sūcas laukā dzīvība.
Viņa sirmo matu un bārdas šķipsnās bija iepītas mazas zilā krama krellītes un ausu ļipiņas līdz pleciem bija novilkuši savērpušies šķēpveida gliemežvāki.
Beils nospieda Toraku uz ceļiem. Pēc tam viņš Roņiem nosauca gūstekņa vārdu un izstāstīja, kādā veidā tas pārkāpis likumu. To izdzirdējuši, cilvēki kliedza un skrēja pielikt rokas vaļa žokļa kaulam. Vadonis ar trīcošu roku glāstīja bārdu, taču neko neteica. Viņa asarojošās acis nepārtraukti šaudījās uz visām pusēm. Toraks nevarēja saprast, vai aiz tām slēpjas gara spējas vai to trūkums.
Visbeidzot Islins ierunājās.
- Tu saki, ka esi radinieks, viņš murmināja čērkstošā balsī, kas skanēja tā, it kā viņam tik tikko pietiktu spēka, lai izspiestu to no krūtīm.
- Mana tēva māte bija no Roņiem, Toraks sacīja.
- Kā sauc tavu tēvu?
- To es nedrīkstu teikt. Viņš aizgāja bojā tikai pagājušajā rudenī.
Vadonis apsvēra dzirdēto un kaut ko iečukstēja ausī cilvēkam, kas stāvēja viņam blakus. Vīrieša seju sedza dūmu mutuļi, taču pēc biezajiem smilšu krāsas matiem un muskuļainajiem locekļiem Toraks varēja spriest, ka šis vīrs ir daudz jaunāks par Islinu. Viņa pusgarās bikses un kamzolis bija gluži ikdienišķs, taču josta bija grezna. Tā bija divu plaukstu platumā, pīta no ādas sloksnēm un izrotāta ar sarkaniem un dzelteniem alku knābjiem.
"Alki," Toraks nodomāja. "Droši vien šis ir burvis."
- Kā sauc tavu māti? jautāja ģints vadonis.
Toraks to pateica.
Vadonis saknieba šaurās lūpas.
Roņi aizturēja elpu.
- Es pazinu šo sievieti, vecūksnis nosēcās. Tā draudzējās ar kādu cilvēku no Meža. Nezināju, ka viņai ir dēls.
- Kā mēs varam zināt, vai viņš nemelo? burvis, galvu nepagriezis, iebilda. Kāpēc mums jātic, ka šis puika ir tas, par ko uzdodas?
Burvis runāja klusā balsī, un visi Roņi bija pieliekušies uz priekšu, lai sadzirdētu viņa vārdus.
Vīrietim bija izcila balss: plūstoša un zema, varena kā zemūdens straume, kā pati Jūra. Tā bija balss, kurā gribētu ieklausīties ikviens. Uz mirkli Toraks pat aizmirsa, ka šī balss viņu bija nosaukusi par meli.
Vadonis pamāja ar galvu.
- Gluži manas domas, Tenriss.
Dūmi izklīda, un Toraks ieraudzīja burvja seju vismaz vienu tās pusi, jo Tenriss joprojām bija pa pusei aizgriezies. Savā ziņā vīrietis bija glīts: tam bija taisns deguns, plata mute, kuru apņēma dziļas smieklu krunciņas, un tuvu pie stingrajām žokļa līnijām nogriezta tumši zeltaina bārda.
Toraks nojauta, ka šis ir virs, kura rokās ir patiesā vara pār Roņiem, vīrs, kurš lems viņa likteni. Uz mirkli Toraks atcerējās Finkedīnu.
- Es saku taisnību, viņš teica. Es esmu jūsu asinsradinieks.
- Ar tavu vārdu būs par maz, sacīja burvis.
Viņš pagriezās pret gaismu, un Toraks ieraudzīja, ka viena sejas puse tam ir briesmīgi apdegusi. No dobuma, kuram nebija skropstu, raudzījās pelēka acs. Galvas ādu vienā pusē izraibināja sārti lāsumi. Tikai mute bija palikusi neskarta. Tā Torakam sāji uzsmaidīja, it kā lai viņu iedrošinātu.
Zēns piespieda plaukstas krūtīm un paklanījās.
- Es atzīstu, ka esmu pārkāpis jūsu likumus, viņš teica, taču tikai tāpēc, ka es tos nezināju. Tēvs man nekad nestāstīja par Jūru.
Tenriss, Roņu burvis, pašķieba daudz cietušo galvu.
- Ko tu darīji krastmalā?
- Meža zirgu vadone man teica, ka to, ko meklēju, es atradīšot pie Jūras.
- Un ko tad tu meklē?
- Zāles.
- Pret ko? Vai tu esi slims?
Toraks papurināja galvu. Tad viņš pastāstīja burvim par sērgu.
Stāsts nobaidīja Roņus ne pa jokam.
Vadonis pasvieda gaisā krunkainās rokas.
Daudzi Roņi pārbīlī kliedza.
Beils pielēca kājās ar briesmīgu seju.
- Kāpēc tu mūs nebrīdināji? viņš auroja. Kas notiks, ja tu to būsi atvedis atpakaļ?
Toraks uz viņu vērīgi paskatījās.
- Jums šī kaite ir pazīstama? Jūs esat ar to saskārušies?