Ar sāpēs izvagotu seju Beils novērsās.
- Tā parādījās pirms trim vasarām, drūmi teica vadonis. Pirmais nomira viņa jaunākais brālis. Pēc tam vēl trīs cilvēki. Starp tiem arī mans dēls.
- Bet jūs taču esat tikuši no sērgas vaļā, slēpdams satraukumu, sacīja Toraks. Vai jūs atradāt pretlīdzekli?
- Tas domāts Roņiem, nevis tev, norūca Beils.
- Bet jums jādod tas arī man! Toraks iesaucās.
Beils staigāja viņam apkārt.
- Jādod? Tu pārkāp mūsu likumus, sadusmo Jūrasmāti, un tagad mums tev kaut kas jādod?
- Jūs nezināt, kas notiek Mežā, Toraks sacīja. Kraukļi ir slimi. Un Mežakuili, Ūdri un Vītoli arī. Drīz vairs nebūs cilvēku, kas medī…
- Kāda mums tur daļa? vadonis brīnījās.
Roņi piekrītoši murdēja.
- Varbūt tāpēc, iejaucās Tenriss, tu stāsti, ka esi mūsu asinsradinieks?
- Bet es esmu! Toraks uzstāja. Es to varu pierādīt. Kur ir mana soma?
Tenriss uzmeta skatienu Asrifam, un tas, aizskrējis uz būdu, pēc brīža atgriezās ar gūstekņa mantām.
Toraks nepacietīgi izvilka no somas vīstokli, kurā glabājās tēva nazis.
- Lūk, viņš sacīja, to izsaiņodams un pasniegdams burvim. Asmeni ir taisījuši Roņi. Tēvam to iedeva viņa māte, un viņš tam pierīkoja spalu.
Tenriss klusēdams apskatīja nazi. Toraks pamanīja, ka burvja kreisajai rokai ir apdeguši un savērpušies nagi, taču labā roka bija vesela. Pieskaroties asmenim, garie, brūnie pirksti drebēja.
Toraks gaidīja vērtējumu ar strauji pukstošu sirdi.
Arī Roņu vadonis pētīja asmeni. Izskatījās, ka viņam nepatīk tas, ko viņš redz.
- Tenriss, sirmgalvis dvesa, kā tas var būt?
- Jā, burvis murmināja. Rokturis ir no staltbrieža raga, un tajā iestiprināts Jūras slānekļa asmens.
Viņš pacēla galvu un paskatījās Torakā ar stindzinošu skatienu.
- Tu teici, ka šo nazi izgatavojis tavs tēvs. Kas viņš tāds bija, ka iedrošinājās savienot Mežu ar Jūru?
Toraks klusēja.
- Es lēšu, Tenriss sacīja, ka viņš bijis kāds burvis.
Toraks ar novēlošanos atcerējās Finkedīna brīdinājumu un papurināja galvu.
Viņam par pārsteigumu, Tenrisa mutes kaktiņš noraustījās.
- Torak, tu lāgā neproti melot.
Zēns vilcinājās.
- Finkedīns mani brīdināja, lai es par to nerunāju.
- Finkedīns? Tenriss atkārtoja. Šo vārdu es esmu dzirdējis. Vai arī viņš ir burvis?
- Nē, teica Toraks.
- Bet starp Kraukļiem taču ir kāds burvis?
- Jā. Seiuna.
- Un vai viņa mācīja tev burvestības?
- Nē, zēns atbildēja. Es esmu mednieks, tāpat kā mans tēvs. Viņš mani mācīja medīt un dzīt pēdas, nevis burties.
Tenriss no jauna ieskatījās gūsteknim acīs, un šoreiz Toraks kā spilgtu saules staru, kas izlaužas caur mākoņiem, sajuta visu burvja gudrības spēku.
Pēkšņi Tenrisa seja atmaiga. Viņš vērsās pie vadoņa:
- Puika saka taisnību. Viņš ir mūsu asinsradinieks.
Vecais vīrs pašķielēja uz Toraku.
Beils neticīgi šūpoja galvu.
- Vai šādā gadījumā jūs man palīdzēsiet? Toraks jautāja. Vai iedosiet man zāles?
Tenriss ar cieņu vērsās pie Islina:
- Tev jāizlemj, vadoni.
Viņš pieliecās un kaut ko iečukstēja sirmgalvim ausī.
Ar burvja un Beila palīdzību vadonis piecēlās.
- Tā kā tu esi radinieks, viņš sēca, mēs izturēsimies pret tevi kā pret savējo.
Vadonis brīdi klusēja, lai atgūtu elpu.
- Ja viens no mums pārkāpj likumu, tam jānomierina Jūrasmāte. Tas jādara arī tev. Rīt tevi aizvedīs uz Sēru, kur tu tiksi atstāts uz mēnesi.
DEVIŅPADSMITĀ NODALA
Toraks atkal ir Meža malā. Spīd saule, Jūra ir reibinoši zila, un viņš ir bez elpas no smiekliem, jo vāļājas smiltīs kopā ar Vilku.
Sajūsmināta astes luncināšana, ķepu svaidīšana un augsti, vijīgi lēcieni. Vilks piezemējas, ar krūtīm cieši piespiež Toraku pie zemes un pārklāj viņa seju ar bučām; zēns sagrābj draugu aiz čupra un laiza tam purnu, zemā, jūsmīgā balsī murminādams, cik ļoti viņam tā pietrūcis.
Vilks ir tik ļoti paaudzies! Viņa sāni un gurni ir muskuļoti un stingri, un, kad viņš saslejas pakaļkājās un uzliek priekšķepas Torakam uz pleciem, viņi var ieskatīties viens otram acīs. Bet joprojām tas ir vecais, labais Vilks. Tās pašas dzintara acis un patīkamā svaigas zāles un silta, tīra kažoka smarža. Tās pašas kucēna draiskulības un neizskaidrojama gudrība.
Vilks skaļi nolaiza Torakam vaigu un aizskrien pa smiltīm; mirkli vēlāk tas atgriežas, kratīdams jūraszāļu kumšķi zobos un gaidīdams, ka draugs viņam to atņems…
…bet tagad ūdenszāles peld aukstajā Jūrā un abi cīnās par dzīvību. Vilks ir pārbijies no tik dziļa ūdens. Viņš cenšas turēt purnu virs viļņiem ausis ir pieglaustas un acis no šausmām kļuvušas melnas. Toraks cenšas piepeldēt tuvāk, lai Vilku nomierinātu, taču zēna locekļi ir smagi kā sapnī, un straume viņu no drauga vienīgi attālina.
Tad pāri Vilka mugurai Toraks ierauga mednieka spuru.
Vilks to vēl nav pamanījis, taču viņš ir tuvāk, un zobenvalis viņu aprīs pirmo.
Toraks cenšas izkliegt brīdinājumu, taču skaņas nenāk pār lūpām. Glābiņa nav. Nav arī zemes. Tikai nežēlīgā Jūra un mednieks, kas cer uz laupījumu.
Toraks tam Vilku neatdos. Tā ir pārliecība: tik droša kā tas, ka ledainie viļņi pļaukā viņa seju, tik neapšaubāma kā viņa paša vārds. Nekādas vilcināšanās! Viņš zina, kas darāms.
Dziļi ievilcis elpu, Toraks ienirst. Viņš kustas mokoši lēni, bet paspēj izpeldēt zem Vilka un nostāties ceļā medniekam. Tagad Vilks ir viņam aiz muguras. Tagad tam ir iespēja izglābties.
Starp Toraku un melno spuru nav nekā. Viņš redz, kā uzvilnī sudrabainas putas. Viņš redz, kā pa zaļgano ūdeni tuvojas milzīgā, strupā galva. Sirds bailēs dauzās.
Zobenvalis atver žokļus, cik spēdams, lai viņu aprītu…
Toraks, drebēdams pie visām miesām, pamostas.
Viņš atrodas Roņu miteklī starp aizmigušiem cilvēkiem. Vaigi mikli no asarām. Zēns tās notrauš. Viņš grib nokļūt atpakaļ sapnī pie Vilka. Taču Vilks ir tālu. Un viņš, Toraks, nolemts Sērai.
Mirkli zēns gulēja, skatīdamies tumsā. Virs galvas viņš redzēja arkas veidā saslietas vaļa ribas, kas balsta būdu; roņādas pārsegs viegli plandījās vējā. Valis beidzot Toraku tomēr bija aprijis.
Viņš klusi piecēlās un virzījās starp gulētājiem. Beils pagriezās pret Toraku un piesardzīgi atvēra aci, taču ļāva viņam iet. Abi zināja, kāpēc. Kur gan viņš varētu aizbēgt?
Toraks izklumburoja pelēkajā rīta gaismā. Augstu virs viņa mākoņi uz kalnu smailēm atstāja rasu un lēnām aizslīdēja pāri klintīm. Roņu nometnē viss bija mierīgi; gulēja pat suņi.
Toraks izslāpis devās uz priekšu gar līci uz ūdenskritumu, kas gāzās no klints un pa akmeņainu gultni atrada ceļu uz Jūru. Šeit Roņu līča krasts izrādījās leknāks, nekā bija izskatījies iepriekšējā vakarā. Zāle bija piebārstīta ar dzeltenām gundegām un purpursārtām gandrenēm, bet uz zemākajām klinšu nogāzēm auga pat pīlādži un bērzi.
Toraks nosprieda, ka no Roņu puses ir cietsirdīgi ļaut viņam vaļu izbaudīt šo skaistumu. Viņš jutās kā murdā iekļuvusi zivs, kas var peldēt, bet saprot, ka ir sagūstīta.
Nometies ceļos strauta malā, zēns pasmēla saujā spirdzinošo ūdeni.
No upītes pretējā krasta, pieplacis lielam akmenim, viņu vēroja Sekotājs.