- Tāpēc, ka saslims arī tavi ļaudis, ja tu to nedarīsi.
Toraks pastāstīja burvim par Sekotāju kā tas tika sasniedzis salu. Viņš pateica arī par savu pārliecību, ka
Sekotājs ir dvēseļēdāju spiegs, kas atsūtīts, lai izplatītu sērgu. Ne vārda neteikdams un kūpinādams savu krabja spīles pīpi, Tenriss klausījās. Bija grūti pateikt, kas viņam prātā, taču Toraks juta, kā auļo burvja domas.
Zēns nobažījies vēroja, kā burvis staigā ap altārakmeni, tad paņem pēdējo "jūras olu" un noliek to sev priekšā.
- Vai to tu savā prātā esi izperinājis? viņš jautāja.
- Bez šaubām, ne! pārbijies atbildēja Toraks.
- Tev kaut ko vajadzētu zināt. Man nepatīk blēdības.
- Tā nav blēdīšanās. Es pat nenojautu, ka Sekotājs ir šķērsojis Jūru. Es tikai lūdzu tevi pagatavot zāles, jo…
- Tikai? Tenriss viņu pārtrauca. Tas nav tāds nieks, kuru es varu pasmelt no spaiņa! Man vajadzēja trīs mēnešus, lai pilnveidotos. Man vajadzēja uzkāpt Ērgļa augstienē, lai atrastu selika sakni, kas nekur citur neaug! Saulgriežu naktī man nācās pesteļot kā nevienam kopš
Lielā vilna laikiem!
Toraks aplaizīja lūpas.
- Saulgrieži būs jau pēc četrām dienām.
Tenriss viņu nopētīja.
- Tu laikam nepadosies, vai ne?
- Es nevaru, Toraks atbildēja. Cilvēki iet bojā.
Burvis pagrozīja rokā "olu", un viņa acis draudīgi
iezaigojās.
- Kas man var liegt tevi aizsūtīt uz Sēru, bet zāles paturēt pašam?
Zēns atvēra muti un tad to atkal aizvēra. Par to viņš nebija iedomājies.
- Tā tev būs mācība, Torak, Tenriss brīdināja. Nekad nemēģini slēgt darījumus ar burvjiem. Sevišķi ar mani.
Toraks pacēla zodu.
- Biju iedomājies, ka burvji cilvēkiem palīdz.
- Ko gan tu zini par burvjiem? Tu esi tikai mednieks.
- Tu esi vajadzīgs Kraukļiem! Tāpat kā Ūdriem, Vītoliem un Mežakuiļiem, un, cik man zināms, arī citām ģintīm! Kas zāles aizvedīs uz Mežu, ja tu mani aizsūtīsi uz Šēru?
Tenriss nolika pie kājām pēdējo "olu".
- Ja es sadomāšu taisīt zāles, tev nāksies man palīdzēt.
Toraks aizturēja elpu.
- Jūras ģintis Saulgriežu svētkus katru vasaru svin citā salā, burvis sacīja. Šogad ir Jūras kraukļu kārta. Daudzi no mums dodas ceļā jau šodien; citi tiem sekos. Drīz nometne būs tukša.
- Es palīdzēšu, lai ko tas prasītu, teica Toraks.
Torakam par pārsteigumu, Tenriss iesmējās.
- Skat, kāds brašulis! Tu pat nezini, kas no tevis tiek prasīts.
- Es darīšu, ko liksi.
Burvis stāvēja, skatīdamies uz zēnu, un viņa sabeigtā seja žēlumā noraustījās.
- Nabaga mazais Toraks, viņš nomurmināja. Tu nenojaut, kam piekriti. Tu pat nezini, kur esi.
Zēns paskatījās lejup un beidzot ieraudzīja rakstu, kuru Tenriss bija izlicis no "jūras olām".
Tā bija milzu spirāle, un viņi stāvēja tās viducī kā divas mušas, kas iekļuvušas zirnekļa tīklā.
DIVDESMITĀ NODALA
Rena bija pārmeklējusi krastmalu, taču viņai joprojām nebija skaidrs, uz kurieni devies Toraks.
Vilks, nenoguris ložņādams starp kokiem, viņa pēdām bija sekojis dienu un nakti, bet vienmēr atgriezās pie meitenes, lai tā neatpaliktu.
Kad Vilks sasniedza Platupes ieteku Jūrā, viņa degsme pārauga kaislībā. Dzīvnieks smilkstēdams skraidīja šurpu turpu pa pludmali. Beidzot viņš pacēla galvu un gaudoja. Tās bija sirdi plosošas, sāpīgas gaudas.
Rena bija atradusi divu ugunskuru paliekas: viens liels ugunskurs ticis kurināts uz klintīm, un nodeguļi bija nekārtīgi izsvaidīti; otrs, mazāks, noteikti piederējis Torakam, tāpat kā aukla ar divžuburainajiem makšķerāķiem. Taču no paša Toraka nebija ne miņas. Šķita, ka viņu aprijusi Jūra.
Rena visu nakti knosījās savā guļammaisā, klausīdamās viļņu nopūtās un prātodama, kas noticis ar draugu. Varbūt Jūrasmāte uzsūtījusi viļņus, kuri Toraku
krastmalā noslīcinājuši. Tās slēpņļauži viņu varbūt ievilkuši Jūrā un iepinuši savos garajos, zaļajos matos…
Rena ieslīga caurā miegā. Taču Vilks visu nakti skraidīja šurpu turpu pa krastmalu.
Viņš tur bija arī no rīta. Viņš neēda, nemedīja un dzīvu interesi izrādīja vienīgi par ķildēm, kuras ligzdoja uz klintīm un, tāpat kā to mazuļi, spļaudījās ar smirdīgām, lipīgām siekalām, bet Rēnai nekādi neizdevās Vilku no putniem pasargāt. Pienāca pusdienlaiks, un viņa saprata, ka ilgāk palikt krastmalā nav jēgas.
- Man jāmeklē palīdzība, viņa sacīja Vilkam, zinādama, ka tas nesaprot, un runādama vienīgi tāpēc, lai sevi nomierinātu. Vai tu nāksi?
Vilks saspicēja viņas virzienā ausis, taču nekustējās no vietas.
- Kāds noteikti viņu būs redzējis, Rena teica. Kāds medību biedrs vai kāds cits. Nāc šurp, iesim!
Vilks uzlēca uz akmeņiem un vēroja Jūru.
- Vilk! Lūdzu! Es bez tevis negribu iet.
Dzīvnieks pat nepagrieza galvu.
Citas izejas nebija. Viņai jāiet vienai. Ar smeldzošu sirdi Rena uzmeta mugurā ceļasomu un devās iekšā Mežā.
Vilks viņai aiz muguras pacēla purnu un iegaudojās.
Vilks nezināja, ko darīt.
Vajadzēja palikt šajā briesmīgajā vietā un gaidīt barabrāļi, taču viņš arī nedrīkstēja Mežā pamest bezastaini.
* Ķildes ūdensputni, kuru mazuļi aizsargādamies mēdz "izspļaut" eļļainu, smakojošu šķidrumu.
Viņam šī vieta nepatika. Gaišās smiltis grauza acis, karstie akmeņi dzēla ķepās, un ūdensputni ķērkdami dzina viņu prom. Bet visvairāk Vilks baidījās no nepārredzamās, stenošās būtnes, kas snauda viņa priekšā. Tai bija auksta un mūžsena smarža, kuru Vilks pazina, kaut ieelpoja to pirmo reizi. Un, ja tā pamostos…
Vilks nevarēja saprast, kāpēc Slaikais Bezastainis ir devies turp, kur barabrālis nevar viņam sekot, un kādēļ
vina smaržu nomāc trīs citu bezastainu smārds. Vilks saoda, ka tie ir dusmīgi pusaugu tēviņi, kuru midzenis nav Mežā: tie piederēja lielajam ūdenim.
Un tagad, skaļi brīkšķinādama nokritušos zarus, kā jau bezastaini mēdz darīt, bija aizgājusi arī bezastaine. Vilks negribēja, ka tā iet prom. Dažreiz tā dusmojās, bet citreiz varēja būt prātīga un laipna. Vai vajadzētu viņai sekot? Bet ko tad, ja atgriežas Slaikais Bezastainis un krastā nevienu neatrod?
Vilks meta līkumus, prātodams, ko darīt.
Rena nebija domājusi, ka viņai tik ļoti pietrūks Vilka.
Meitene ilgojās pēc siltuma, kuru dzīvnieks izstaroja, kad atslējās pret viņas sāniem, un pēc nepacietīgajiem, klusajiem smilkstiem, kad tas lūdzās laša plāceni. Viņa ilgojās pat pēc degsmes, ar kādu Vilks trenkāja pīles. Rēnai sāpēja sirds par to, ka Vilks izlēma viņai nesekot, un, pa akmeņiem pārgājusi Platupi un otrā krastā nonākusi bērzu birzī, viņa kļuva skumja. Ne jau pirmoreiz Rena sev jautāja, ko viņa dara tik tālu prom no savas ģints Mežā, kuru apsēdusi sērga. Ja Toraks būtu gribējis, ka draudzene ir ar viņu kopā, viņš būtu to lūdzis sekot. Rena patiesībā meklēja draugu, kurš viņu negrib redzēt.
Dziļāk Mežā klusums meiteni sāka biedēt. Strazdi klusēja. Lapas nekustējās.
Kur palikuši cilvēki? Viņa šo pusi pazina. Kad Rēnai bija deviņi gadi, Finkedīns viņu atdeva audzināšanā Vaļu ģintī, lai meitene uzzinātu Jūras paradumus. Viņa zināja, ka piekrastē medī daudzas ģintis: Jūras ērgļi, Laši un Vītoli. Pavasarī cilvēki ķēra mencas, bet vasarā lašus; no ziemas aukām piekrastē glābās roņi un siļķes. Taču patlaban Mežs šķita nedabiski kluss.