Toraks samulsa.
- Bet, Oslak…
- Ej vien, ej, draugs viņu pārtrauca.
Toraks piecēlās. Tas neizskatījās pēc Oslaka. Patiesību sakot, nekad agrāk tā nebija atgadījies. Biedrs, ar kuru abi dalījās pajumtē, bija milzonīgs vīrs ar savēlušos bārdu un mazliet biedējošu ārieni viņam trūka vienas auss un gabala vaiga pēc neveiksmīgas saķeršanās ar āmriju. Zvēru viņš gan nekad nevainoja.
- Pats esmu vainīgs, viņš mēdza atbildēt, ja kāds ko prasīja. Es to sabiedēju.
Tāds bija Oslaks. Viņš un viņa draudzene Vedna Torakam tūlīt pat piedāvāja vietu savā būdā, kad tas ieradās pie Kraukļiem, turklāt abi pret puiku vienmēr bija laipni. Bet Oslaks bija arī stiprākais vīrs ģintī, tāpēc Toraks nekurnēja un paņēma žebērkli. To darīdams, viņš ieraudzīja kaut ko, no kā sastinga kā zemē iemiets. Oslaka plaukstas virsa bija vienās čulgās.
- Kas tev ar roku!? viņš jautāja.
- Knišļi sadzēla, jau stiprāk kasīdamies, atbildēja Oslaks. Tik traki man nekad nav bijis. Visu nakti nevarēju gulēt.
- Nemaz neizskatās pēc knišļu dzēlieniem, teica Toraks. Sāp arī?
Oslaks joprojām kasīja roku.
- Dīvaini. Taisni vai liekas, ka paša dvēsele tek ārā. Bet tas taču nevar būt, vai ne?
Viņš lūkojās Torakā, un izskatījās, ka Oslakam mazliet arī sāp; viņa seja bija satraukta un bērnišķīga.
Toraks norija siekalas.
- Nedomāju gan, ka paša dvēsele tevi atstās pa knišļu dzēlienu vietām; tā tevi var pamest tikai caur muti, ja esi slims vai sapņo.
Viņš brīdi paklusēja.
- Tu neesi slims?
- Slims? Kāpēc man jābūt slimam?
Oslaka augumam pārskrēja trīsas.
- Tikai jūtos tāds maķenīt savārdzis, vīrs piebilda.
Toraks sažņaudza rokā žebērkli.
- Es atvedīšu Seiunu.
Oslaks sabozās.
- Man nevajag Seiunu. Tagad ej!
Pēkšņi tas vairs nebija Oslaks. Tas bija milzenis, kas, dūres sažņaudzis, glūnēja uz Toraku.
Mirkli vēlāk izskatījās, ka viņš atgūst savaldīšanos.
- Liec mani mierā! Ej vien. Tulls jau gaida.
- Labs ir, Oslak, cik mierīgi vien spēdams, noteica Toraks.
Pusceļā uz upi viņš pagriezās un atskatījās. Oslaks joprojām kasījās.
- Tek ārā, viņš murmināja.
Pēc brīža vīrs piecēlās un gāja uz būdu, un uz plikā laukumiņa aiz viņa vienīgās auss, kur bija izraustīti mati, Toraks pamanīja meduskrāsas kreveli līdzīgu bērzu rūsai.
Toraks juta, kā viņa ķermenī ielavās aukstums.
Viņš skrēja uz braslu, pie kura, tīrīdams nazi, tupēja Oslaka jaunākais brālis.
- Tull! viņš sauca. Man šķiet, ka Oslaks ir slims!
> » '
Viņa stāsts izvērtās par nesakarīgu mistrojumu, no kura Tulls neko nesaprata.
- Torak, tie ir knišļi. Tā notiek katru vasaru, lūk, kur tas suns aprakts.
- Tie nav knišļi, puisis iebilda.
- Ar viņu viss ir kārtībā, Tulls sacīja, norādīdams uz laipu.
Ar žebērkli, kura galā locījās lasis, tur rosījās Oslaks.
Iekodis lūpā, Toraks paraudzījās apkārt. Viss izskatījās tik labi. Bērni spēlējās ar mirdzošām zivju zvīņām. Pārgalvīgie jaunie Kraukļi kaitināja suņus, kniebdami tiem astē. Tulla piecgadīga is dēliņš Deriis sek lumā šļakstinājās ar rotaļu sumbru, kuru tam no priedes mizas bija izgrebis Oslaks.
Ļaunu priekšnojautu pārņemts, Toraks satvēra žebērkli un brida ūdenī.
Braslu veidoja četri laukakmeņi starp taku un krācēm iesācēji tur mācījās noturēt līdzsvaru. Tulls norādīja uz pirmo akmeni, taču Toraks nedroši virzījās uz ceturto, palikdams upes vidū, lejup pa straumi no Oslaka. Viņš nezināja, kas notiks, tikai to, ka jābūt piesardzīgam.
- Skaties uz lašiem, nevis uz ūdeni! Tulls sauca no krasta.
Torakam šķita, ka tas nav iespējams. Akmeņi bija glumi no dūņām; viņam apkārt mutuļoja zaļa straume, kurā šad un tad pavīdēja sudrabotie laši. Žebērklis bija garš un smags, tas neļāva noturēt līdzsvaru. Tam bija divi brieža ragi, uz kuriem uzdurt un noturēt zivis, ja vien viņš kādu noķertu, taču pagaidām tas neizdevās. Dzīvodams kopā ar tēvu, Toraks makšķerēja tikai ar auklas un āķa palīdzību. Ar žebērkli rokā, kā jau to nemitējās daudzināt Saielots, viņš izskatījās pēc lempīga, septiņgadīga bērna.
Toraks mēģināja saņemties. Gandrīz nolauza žebērkli, jo netrāpīja. Teju vai iegāzās ūdenī.
- Ļauj lašiem papeldēt garām un tikai tad mērķē! sauca Tulls. Dur tos, kad tie noguruši atgriežas no krācēm!
Toraks mēģināja vēlreiz. Atkal nekā…
No kūpinātavas līdz upei atplūda smieklu šalts. Toraka seja dega kā ugunī. Saielotam tas patika.
- Nu jau labāk! drīzāk gan liekuļodams, uzsauca Tulls. Tā tikai turpini! Es mazliet vēlāk atgriezīšos.
Viņš aizgāja piesviest malku ugunskuram, atstādams Deriju seklumā sarunājamies ar rotaļu sumbru.
Uz brīdi Toraks aizmirsa par visu uz pasaules, jo mēģināja neizlaist no rokām žebērkli, neiekrist ūdenī un nozvejot zivi. Drīz vien viņš bija slapjš no galvas līdz kājām. Un upe bija nikna. Ik pēc brīža pret akmeni, uz kura viņš stāvēja, triecās lieli viļņi.
Pēkšņi Toraks no laipas puses izdzirdēja kliedzienu. Viņš pacēla galvu un atvieglojumā noelsās.
Oslaks bija uzdūris vēl vienu lasi. Ar vienu vienīgu cirtienu viņš to bija nomedījis un tagad, nometies ceļos, centās zivi dabūt nost no žebērkļa.
"Ar viņu viss ir kārtībā," Toraks centās sev iestāstīt.
Viņš skatījās, kā vīrs kasa roku. Tad Oslaks pasniedzās aiz auss un iecirta nagus krevelē. Lasis aizslīdēja pa laipu. Oslaks atņirdza zobus, noplēsa kreveli un… to apēda.
Toraks riebumā novērsās un gandrīz iekrita upē.
Saule paslēpās aiz mākoņa. Ūdens kļuva melns. Garām, šķielēdams ar pusaklu aci, paslīdēja kāds nekam nederīgs lasis.
Toraks uzmeta skatienu seklumam.
Derijs bija aizgājis.
Vēl viens uzsauciens no upes augšteces puses.
Viņš pagriezās.
Derijs bija uz laipas un klumburoja pretim tēvocim, kas viņu nedzina projām, bet ar rokas mājienu aicināja tuvāk.
Nāc nu, vīrietis aicināja ar briesmīgā kaislībā pārvērstu seju. Nāc pie manis! Es tiem neļaušu paņemt mūsu dvēseles!
TREŠA NODALA
Notikumus krastmalā neviens no Kraukļiem nebija pamanījis. Torakam kaut kas bija jāuzsāk.
Sažņaudzis rokā žebērkli un stāvēdams uz akmens brasla vidū, viņš pamanīja, ka pie upes no dažādām pusēm parādās divi cilvēki.
No austrumiem ieradās Rena ar savu iemīļoto loku vienā rokā un ar meža baložu virteni otrā.
No upes grīvas puses, viegli pieklibodams un atspiezdamies pret nūju, ar kizila saišķi pār plecu nāca Finkedīns.
Acumirklī abi saprata, kas noticis, un nolika zemē savas nastas.
Lai apturētu Oslaku, kas atnācējus bija pamanījis,
Toraks viņam uzsauca:
- Oslak, kas vainas? Pastāsti! Varbūt varu palīdzēt?
- Neviens man nevar palīdzēt\ Oslaks kliedza. Manas dvēseles tek ārā! Tās kāds ēd\
Pēc šiem vārdiem cilvēki pagriezās, lai paskatītos, kas noticis. Derija māte iekliegdamās saliecās uz priekšu. Tulls viņu no aizmugures pieturēja. Oslaka draudzene Vedna kodīja pirkstu kauliņus. Uz Klints nekustīga stāvēja Seiuna.
Rena bija sasniegusi celiņu taču Finkedīns tur bija jau priekšā, par spīti tam, ka piekliboja. Klusēdams viņš meitenei atdeva savu kūju.