Priekšā koki kļuva retāki, un viņa pamanīja dažas lielas, pavirši celtas zaru būdas. Tās izskatījās līdzīgas ērgļu ligzdām, un Rēnas garastāvoklis uzlabojās. Jūras ērgļi bija viena no iecietīgākajām piejūras ģintīm. Tie bija lepni, taču laipni izturējās pret svešiniekiem; viņi īpaši neraizējās par naidu starp Meža un Jūras ģintīm, jo ņēma piemēru no savas ģints aizbildņa, kas barību sev gādāja gan ūdenī, gan uz sauszemes.
Taču nometne šķita neapdzīvota. Ugunskuri bija nomīdīti, un gaisā palikusi tikai malkas dūmu asā smarža. Rena nometās ceļos un pieskārās pelniem. Tie bija silti. Viņa aizgāja līdz atkritumu kaudzei. Daži gliemežvāki vēl bija mitri. Jūras ērgļi šo vietu tikai nupat bija pametuši.
Viņai aiz muguras kāds noelsās.
Meitene strauji pagriezās.
Skaņas nāca no kādas būdas.
Izvilkusi nazi, viņa devās uz priekšu.
Vai tur kāds ir?
No mitekļa tumšās iekšienes atskanēja gārdzieni.
Rena sastinga.
No būdas izskrēja kāds cilvēks.
Meitene iekliedzās un palēcās sāņus.
Radījums metās viņai virsū, taču tad noraustījās un sastinga. Rena apstulbusi pamanīja, ka tā delnu locītavas ir sasietas ar pītu un izturīgu jēlādas valgu.
- Ko tu dari!? kāds iesaucās meitenei aiz muguras, un stipras rokas aizvilka viņu projām.
- Vai tu arī esi slima!? pagriezdams Renu ar seju pret sevi, kliedza viņas sagūstītājs.
- Atbildi! Vai tu esi slima? Kas tev tur uz rokas?
- K-kodums, viņa stostījās. Tas ir kodums, es neesmu slima…
Neņemdams taisnošanos vērā, svešinieks nepieklājīgi grozīja rokās viņas galvu, lai apskatītu seju un galvvidu.
- Es neesmu slima, Rena atkārtoja. Kas te notiek?
- Tas pats, kas visur.
- Sērga, viņa nomurmināja.
Pie būdas ieejas ņurdēdams un slienēdamies uz priekšu un atpakaļ šūpojās tas, kas bija palicis pāri no cilvēka. Vietās, kur tas bija sev izraustījis matus, uz viņa galvas vīdēja kreveļaini laukumi. Plakstiņi bija pieķepuši ar strutām.
Atnācējs uzmeta slimniekam skatienu, un viņa seja sadrūma.
- Viņš bija mans draugs, vīrietis sacīja. Es nevarēju sevi piespiest viņu nogalināt. Būtu labāk, ja es to spētu.
Viņš vērsās pie meitenes:
- Kas tu esi? Ko tu šeit dari?
- Mani sauc Rena, viņa atbildēja. Es esmu no Kraukļu ģints. Kas esi tu?
- Tiu.
Vīrs pacēla roku, un tās iekšpusē viņa ieraudzīja ģints piederības tetovējumu: Jūras ērgļa četru nagu nospiedumu.
- Kas notiks ar tavu draugu? Rena jautāja.
Tiu aizgāja pēc žebērkļa, kas bija atsliets pret koku.
- Pāris dienās viņš pārgrauzīs saites. Tad viņš būs brīvs.
- Bet… bet viņš taču var kādam nodarīt pāri.
Tiu papurināja galvu.
- Mēs jau būsim gabalā.
- Jūs pametat Mežu? jautāja Rena.
Uzmetis pēdējo skatienu draugam, Tiu atstāja klajumu un devās uz rietumiem.
Rena tecēja viņam pakaļ.
- Mēs brauksim uz Jūras kraukļu salu, vīrs stāstīja. Šogad ir viņu kārta rīkot Saulgriežu svētkus, un atšķirībā no dažiem citiem vini no mums nebaidās.
- Un kā ar citām ģintīm? meitene vaicāja, kad abi bija sasnieguši mierīgu līci, kur cilvēki steidzās piekraut izturīgas ādas smailītes.
- Vaļi un Laši devās uz Jūras kraukļu salu jau pirms dažām dienām. Vītoli aizbrauca uz dienvidiem.
Tiu uzmeta Rēnai asu skatienu.
- Un tu? Kāpēc tu neesi kopā ar savu ģinti?
- Es meklēju draugu. Vai neesi viņu redzējis? Viņu sauc Toraks. Tāds kārns drusku garāks par mani, ar melniem matiem un…
- Nē, Tiu atbildēja, pagriezdamies, lai palīdzētu kādai sievietei pacelt saini.
- Es viņu redzēju, uzsauca jauneklis, kurš krāva smailītē virves.
- Kad!? iekliedzās Rena. Kur!? Vai viņam nekas nekaiš!?
- Viņu sagūstīja Roņi, skanēja atbilde. Laikam tu vinu vairs neredzēsi.
- Pirms trim dienām ieradās trīs Roņu puiši, stāstīja jauneklis vārdā Kio. Viņiem bija krams un roņādas apģērbi, taču man nebija noskaņojuma tirgoties, tāpēc es neko nepiedāvāju.
Viņš sarauca uzacis.
- Vaļi gan tirgojās. Tiem tik ļoti gribējās "jūras olu", ka viņi nepastāstīja Roņiem par slimību, lai tos neaizbaidītu…
- Bet kas notika ar Toraku? Rena pārtrauca viņa stāstu. Tu teici, ka tie viņu paņēmuši līdzi.
- Es redzēju vienīgi to, ka kāds zēns sēž laivā, teica Kio. Tumšmatains tāds, kā tu stāstīji. Tievs un ar dusmīgu seju. Vienos zilumos. Bez cīņas viņš nebūs padevies.
Meitēns sažņaudza dūres.
- Kāpēc tie viņu aizveda?
Kio paraustīja plecus.
- Ko no tiem Roņiem var zināt? Viņi nav tādi kā mēs tie nekad nevar sadzīvot mierā ar Mežu.
- Man jātiek uz Roņu salu, teica Rena.
Tiu nosprauslājās.
- Tas nav iespējams.
- Bet jūs taču dodaties pie Jūras kraukļiem, meitene sacīja. Un viņu mājvieta nav tālu no Roņu salas, vai ne?
- Tu nesaproti, Tiu dusmīgi teica. Mēs neķīvējamies ar Roņiem un gribam, lai tas tā paliek arī turpmāk.
- Bet briesmās ir mans draugs!
- Mēs visi esam briesmās! atcirta Tiu.
Rena skatījās visapkārt uz cilvēkiem ar satrauktajām sejām un domāja, kā tos pārliecināt.
- Man jums kas jāteic, viņa sacīja. Mans draugs ir Toraks. Viņam ir tādas spējas, kādu nav citiem. Varbūt viņš atradīs zāles.
Tiu sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Tu to nupat izgudroji.
- Nē. Klausieties! Man jāpastāsta, kas viņš ir.
To darīdama, viņa neievērotu Finkedīna rīkojumu, taču ģints vadoņa šeit nebija.
- Jūs visi zināt, kas notika pagājušajā ziemā, viņa teica. Jūs zināt par lāci.
Cilvēki pārtrauca savas nodarbes un pienāca tuvāk paklausīties.
- Tas saplosīja divus mūsu vīrus, Rena turpināja. Tas nogalināja dažu labu arī šeit, vai ne? Divus cilvēkus no Vītolu ģints. Un mēs dzirdējām, ka jūsu ģintī tas aiznesis bērnu.
Tiu saviebās.
- Kāpēc par to jārunā? Kāds no tā labums?
- Tāpēc, Rena sacīja, ka mans draugs ir viens no tiem, kas Mežu atbrīvoja no lāča.
Tiu viņu vēroja.
- Tu teici, ka viņš ir tikai zēns…
- Es teicu, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā tikai zēns. Ja šeit būtu Finkedīns, viņš to apstiprinātu. Jūs taču pazīstat Finkedīnu?
Tiu pamāja ar galvu.
- Šo vīru ciena daudzās ģintīs.
- Viņš ir mans tēvocis. Viņš apliecinātu, ka manis teiktais ir taisnība.
Meitene satraukta skatījās, kā Tiu pavelk pārējos tālāk, lai apspriestos. Pēc mirkļa viņš atgriezās.
- Man žēl. Mēs negribam ķildoties ar Roņiem.
- Tad nevediet mani uz viņu nometni. Atstājiet kaut kur uz viņu salas. Gan es tikšu galā.
Kio vērsās pie Tiu:
- Uz dienvidrietumiem no apmetnes ir mazs līcītis. Mēs varam viņu atstāt tur, un neviens nekad par to neuzzinās.
- Un es iedošu apģērbu, kas derīgs kuģošanai pa jūru, piedāvāja kāda sieviete, un pirms došanās ceļā viņu attīrīšu. Tiu, viņa vēl ir tikai meitene, mēs nevaram viņu šeit pamest likteņa varā.
Tiu nopūtās.
- Tu prasi tik daudz, viņš sacīja Rēnai.
- Es zinu, viņa piekrita.