Rena gribēja vēl kaut ko teikt, taču aiz kadiķu krūma viņa pamanīja spīdam kādas acis. Uz meiteni raudzījās dzintardzeltenas acis.
Viņas sirds salēcās.
Rena uzbudināta vērsās pie Tiu:
- Un es gatavojos lūgt vēl ko vairāk.
- Ko?
- Šeit ir kāds, kuram jābrauc kopā ar mani.
Krastmala dārdēja smieklos.
Jūras ērgļi bēga no apmetnes, pamezdami aiz sevis divus mirušos un vienu jukušo, taču jauns vilks, viscaur notašķījies ar ķilžu slienām, uzjautrināja ikvienu.
- Tev nevajadzētu viņu mazgāt, kāds ierosināja. Izskatās, ka viņam tas patīk.
Par spīti dzīvnieka nepievilcīgajam izskatam, Rēnai gribējās Vilku ieslēgt apskāvienos, taču viņa aprobežojās ar klusu sveicienu, pakasīdama tam sānus.
Vilks vārgi paluncināja asti. Viņš izskatījās nožēlojams. Purns bija klāts ar smakojošām gļotām, un, cenzdamies no tām atbrīvoties, Vilks bija iekūlies vēl lielākās nepatikšanās, trīdams degunu pret zemi. Tā viņam bija laba mācība, ka nekad nevajag aiztikt ķilžu mazuļus.
- Šķiet, tev patīk stipras smakas, Rena viņu kaitināja.
Vilks paberzēja purnu pret viņas kamzoli, veltīgi pūlēdamies atbrīvoties no nelāgajām putnu siekalām.
Viņiem garām ar saini rokās aizsteidzās Tiu.
- Ja gribi, vari vest viņu uz manu smailīti, viņš izmeta pār plecu. Ja ne, būs jāpamet šeit.
- Es draugus nepametu, teica Rena.
- Tad pasteidzies! Mēs braucam prom.
- Nāc nu! Rena aicināja, skriedama uz laivu.
Vilks nekustējās. Tas stāvēja, atspēries ar lielajām ķepām smiltīs un uz skausta sabozis spalvu, skatīdamies, kā seklumā šūpojas smailītes.
Rēnai pamira sirds.
Nemaz nevajadzēja prast vilku valodu, lai saprastu, ko viņš cenšas pateikt.
"Es tajā nekāpšu. Nekad, nekad, nekad."
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
Toraks atkal sapņoja par Vilku, un tas viņu brīdināja:
"Uf! Uf! Briesmas! Ēna! Nomedīts!"
- Kāda ēna? Toraks nesaprata. Kur?
Taču vilks attālinājās, un Toraks nespēja tam sekot, jo kāds turēja viņu ciet.
- Laid mani! viņš kliedza, sizdams ar dūrēm.
- Mosties!
Tas bija Beils.
- Ko? Toraks atvēra acis. Viņš atradās būdā Roņu apmetnē, un gar ieejas aizsega malu miteklī ieplūda gaisma.
Bija pagājusi diennakts, kopš viņš uz Stāvās klints runāja ar burvi. Kamēr Tenriss pārliecināja ģints vadoni nesūtīt Toraku uz Sēru, tuvojās saulgrieži, Mežā plosījās slimība, un bija pagājusi vesela diennakts…
- Kāds vilks? Beils strupi noprasīja.
- Kas? Nezinu. Es nesaprotu, par ko tu runā.
Beils nebija piemuļķojams.
- Tu vēl neesi pamodies, bet jau melo, viņš, riebumā saviebies, teica.
Toraks neatbildēja. Viņš vēl bija sliktā sapņa varā. Ēna. Nomedīts. Ko tas nozīmē? Vai viņam jāuzmanās no Sekotāja vai arī no kā cita?
- Celies augšā! pavēlēja Beils un iespēra Torakam pa cisku.
- Kāpēc? Vai mēs dodamies uz Augstieni?
- Tas notiks rīt. Šodien man tev jāiemāca braukt ar laivu.
- Tevi Kāpēc tev?
- Pajautā Tenrisam, tā ir viņa ideja, no Beila balss varēja saprast, ka viņam tā nepatīk vēl vairāk nekā Torakam. Kaut ko apēd un nāc uz krastmalu. Es aiznesīšu smailītes.
- Kāpēc Beils? zēns jautāja burvim, kad bija to atradis starp akmeņiem ievācam jūraszāles. Kāpēc to nevar darīt kāds cits?
"Vienalga kurš, bet cits," viņš nodomāja.
Tenriss viņam veltīja greizu smaidu.
- Un šādu pateicību es saņemu par to, ka izglābju tevi no Šēras.
- Taču Beils no visiem ir…
- …vislabākais smaiļotājs, burvis pabeidza Toraka vietā. Ņem, turi grozu un skaties; tev vajadzētu kaut ko iemācīties.
- Bet…
- Šīs ir brūnaļģes, Tenriss skaidroja, satvēris garu jūraszāļu stīgu. Ja tās izžāvē, stīgas kļūst tik cietas kā šis, viņš papliķēja pa naža spalu. Ja nomazgāsi tās saldūdenī un piesūcināsi ar roņu taukiem, varēsi nopīt virvi. Vai redzēji, kā es to nogriezu? Pie akmens vienmēr jāatstāj aļģes pamatne, lai tā varētu turpināt augt. Tas ir svarīgi.
Toraks stāvēja kluss un nekustīgs, un arī burvis kādu brīdi neko nerunāja.
- Tev Beils būs vajadzīgs, viņš beidzot teica. Tev būs nepieciešams arī Asrifs, jo viņš ir vislabākais klinšu kāpējs. Un Detlans varēs aizlienēt mazliet sava muskuļu spēka.
- Mēs brauksim četratā?
- Torak, tu nespēj to paveikt viens.
- Es zinu. Bet es domāju, ka kopā ar mani būsi tu. Tu kādreiz jau esi sakni atradis. Kāpēc tu negribi to darīt arī šoreiz?
Torakam patika Roņu ģints burvis. Tas viņam atgādināja Finkedīnu, tikai bija laipnāks un ne tik drūms.
Tenriss nopūzdamies aizskāra sejas rētaino pusi.
- Uguns mani apdedzināja ne tikai no ārpuses. Tā skāra arī plaušas.
Viņš iemeta grozā brūnaļģi.
- No manis tev nebūs nekāda labuma.
Zēns apmulsa.
- To es nezināju. Man žēl.
- Man arī, burvis laipni piebilda. Bet ir vēl kāds iemesls, kāpēc es sūtu viņus. Tie ir tavi radinieki, Torak. Vai nu tev tas patīk, vai ne, bet tev jāiekaro viņu uzticība.
- Par to es neuztraucos, Toraks sacīja.
- Bet vajadzētu gan, teica burvis.
Viņa balss bija lēnīga, taču tajā bija jaušams neapšaubāms spēks.
Sāc ar Beilu. Ja pieveiksi viņu, pārējie tev sekos. Un, Torak, viņa mute noraustījās, labi, ka tev ir gaiša galva.
- Nē, nē, nē\ Beils kliedza un satracināts ar dažiem aira smēlieniem pieīrās blakus Toraka ādiniecei. Atspied kājas pret malām tu esi sasvēries uz vienu pusi, pārvieto svaru nē, ne tik daudz, tu apgāzīsi laivu!
Pasniedzies uz priekšu, viņš pagrieza smailīti taisni.
- Es taču tev jau teicu! Lai noturētu līdzsvaru, neizmanto airi, tas nav tam domāts! Tev jānoturas taisni ar gūžu un cisku palīdzību. Kad būsi medībās, var gadīties, ka laivā jāieceļ ronis, un tad tev abas rokas vajadzēs brīvas.
- Kaut tā tik ļoti negāzelētos! Toraks murmināja.
Viņa laiva, kurai bija sekla iegrime un ķīlis ass kā
nazis, pastāvīgi draudēja apgāzties. Toraks jutās kā vabole, kas cenšas noturēties uz peldoša zariņa.
- Tā nav laivas vaina, teica Beils, bet gan tava.
- Kāpēc tai jābūt tik seklai? Toraks vaicāja.
- Ja malas būtu augstākas, tu izniekotu spēkus, cīnīdamies pret vēju. Mēģini vēlreiz. Nē! Es taču tev teicu! Nesit pa ūdeni. Šķel to ar airi! Tev jābūt mierīgam, pilnīgi mierīgam.
- Es cenšos, Toraks izgrūda caur sakostiem zobiem.
- Pacenties labāk, Beils norūca. Vai tad Mežā jums laivu nav?
- Protams, ir! Toraks atbildēja un ilgojās pēc Mežakuiļu vienkočiem un uzticamajām Kraukļu briežādas laivām. Taču tās ir labas un smagas, un mēs nekad…
Ar labām un smagām tu Jūrā tālu netiksi, Beils izsmējīgi teica. Laiva ar apaļu dibenu saceļ burbuļus, kas brīdina visus roņus piecdesmit harpūnas metienu attālumā; un, ja tu nespēsi laivu pietiekami ātri pagriezt, tā sašķīdīs pirmajā lielākajā brāzmā. Nē, nē, pāri viļņiem, nevis tiem cauri! Tev jāslīd pa ūdens virsmu kā jūras krauklim.
Liels vilnis triecās pret Toraka laivas priekšgalu un puisi izmērcēja.
Krastā smējās bērni. Mazākie spēlējās ar laiviņām, kuras peldināja ar roņādas gabaliem izklātās smilšu bedrēs. Lielākie turpretim braukāja apkārt mācību laivās. Atšķirībā no Toraka tiem nevajadzēja baidīties no apgāšanās, jo viņu smailītes bija aprīkotas ar šķērskokiem, kuriem abos galos bija piesieti ar gaisu pildīti roņa zarnu pūšļi.