Kad Beils bija draudējis Toraku iesēdināt iesācēju laivā, puisis pamatīgi apvainojās, taču patlaban mācību smailītes viņu vilināja. Beils bija bargs skolotājs un mācekli dzenāja nežēlīgi. Skaidri redzams, ka jauneklim sagādātu prieku pastāstīt Tenrisam, ka no Toraka nekas neiznāks.
Sāka izskatīties, ka viņa cerības piepildīsies. Toraks bija cauri slapjš, viņa galva karstajā saulē dunēja. Ciskas un pleci ilgojās pēc atpūtas, un rokas trīcēja no pārguruma. Viņš tik tikko spēja pacelt airi, kur nu vēl noturēt līdzsvaru.
Un viņam nemaz nekļuva vieglāk no tā, ka Beils savu laivu vadīja teicami. Viņš smailīti varēja apgriezt ar vienu vienīgu delnas locītavas kustību un piecelties tajā kājās, it kā atrastos uz sauszemes. Beils pat nedižojās. Uz ūdens jauneklis jutās labāk nekā mājās, un par savām kustībām viņam nemaz nevajadzēja domāt.
Tagad, kad sāka celties vējš un Toraks ķepurojās, lai paliktu virs ūdens, vecākais zēns pieīrās viņam blakus un prasmīgi nolīdzsvaroja savu laivu, vienu aira galu aizbāzdams aiz šķērssiksnas, bet otru atstādams ūdenī.
- Tev jāiemācās labāk braukt, viņš teica un sāka ar
liekškeri smelt ūdeni no Toraka smailītes.
>
- Vai arī, jautāja māceklis, pusceļā jūs mani pametīsiet?
- Jā, tieši uz to es ceru.
- Dod man iespēju! Manā rīcībā ir bijusi tikai viena diena. Tu to dari jau kopš kādu sešu gadu vecuma.
- Piecu.
Beils uzmeta skatienu iesācējiem seklumā, un viņa seju aptumšoja skumjas.
- Mans brālis sāka mācīties airēt vēl agrāk.
- Lūdzu, dod man iespēju, Toraks atkārtoja.
Beils mirkli domāja.
- Brauc uz priekšu, viņš izrīkoja. Es sekošu. Šoreiz nedomā par katru aira smēlienu. Tikai skaties uz Jūru un airē, cik ātri vien vari.
Toraks apgrieza laivu un sāka irties.
No sākuma viņš ķepurojās kā parasti un laiva saslējās pakaļkājās kā zaķis riesta laikā, bet šļakatas dzēla sejā.
Tad kaut kas atgadījās. Pats to gandrīz neievērodams, viņš bija uztvēris ritmu. Airu lāpstiņas šķēla ūdens virsmu bez šļakstiem, un ar katru smēlienu zēns izjuta Jūras spēku, kas gulēja zem viņa, tas gulēja zem viņa, nevis darbojās pret viņu. Toraks traucās aizvien ātrāk. Laiva rāvās uz priekšu, un viņš slīdēja pāri viļņiem tik žigli un viegli kā putns.
- Iemācījos! viņš kliedza.
Beils piekuģoja viņam blakus un ne visai priecīgs vērīgi skatījās.
- Brīnišķīgi! Toraks sauca. Tas ir brīnišķīgi!
Beils lēnām pamāja ar galvu. Viņš sevi piespieda nesmaidīt.
Vēja brāzma satvēra Toraka laivu, apgrieza to riņķī un dzina tieši virsū vecākā puiša smailītei.
- Griez prom! Beils kliedza. Ašāk! Ašāk! Tu mani nogremdēsi.
Cīnīdamies pret vēju, Toraks iegremdēja ūdenī irkli tas noraustījās un gandrīz izmeta viņu no laivas, un, kad zēns izvilka airi no ūdens, viņš redzēja, ka tā lāpstiņa ir nolūzusi.
- Uzmanies! Beils uzsauca, kad Toraka laiva slīdēja uz viņa pusi.
- Es nevaru to pagriezt!
Vecākais puisis sparīgi iegremdēja ūdenī airi un šāvās uz priekšu tieši tik ātri, lai novērstu sadursmi, bet Toraka smailīte apgriezās ap savu asi un apgāzās.
Apģērbs vilka viņu dibenā, taču, par laimi, piesteidzās Beils un satvēra mācekli aiz kamzoļa apkakles.
- Ko tu dari!? viņš auroja. Tu varēji nogremdēt mūs abus!
- Tas bija negadījums, Toraks šļupstēja.
- Negadījums!? Tu gribēji caurdurt manu laivu! Beils pārskaities apgrieza Toraka laivu un pieturēja tās priekšgalu, kamēr Toraks pārrausās pāri malai.
- Tas bija negadījums, māceklis elsa. Man salūza airis.
- Tas nav iespējams! Airus taisa no visizturīgākajiem kokiem.
- Ko nu tu teiksi? Toraks vicināja to, kas bija palicis pāri no irkļa. Ja tie ir tik izturīgi, kāpēc mans salūza kā skals?
Viņš apklusa un sāka pētīt salūzušā aira kātu. Kāds to bija iecirtis. Turklāt tas bija iecirsts līdz pusei tā ka varēja salūzt jebkurā laikā.
- Kas tur ir? Beils jautāja.
Toraka domas kavējās pie Sekotāja. Taču vainīgs varēja būt ikviens: Beils, Asrifs vai Detlans, vai arī jebkurš cits Ronis.
Ne vārda neteikdams, Toraks pacēla salauzto irkli, un Beils to paņēma. Viņš bija vērīgs. Jauneklis tūlīt pamanīja, ka airis ticis iecirsts.
- Tu domā, ka es to izdarīju? viņš prasīja.
- Izdarīji?
- Nē!
- Bet tu taču gribi, lai man neveiktos. Tu tā teici.
- Tāpēc, ka tu mūs aizkavēsi, iekļūsi nepatikšanās un mums nāksies tevi glābt.
- Nē, neiekļūšu, Toraks sacīja ar pārliecību balsī, kaut gan īstenībā tik drošs nejutās. Beil, mēs vēlamies vienu un to pašu. Mums vajadzīgas zāles.
- Un man būtu jātic, ka ģints ir briesmās, Beils sarkastiski teica, tikai tāpēc, ka tu gribi izmeloties no Sēras?
Toraks viņu cieši vēroja.
- Ko tu gribi ar to teikt?
- Es nezinu, ko tu sastāstīji Tenrisam uz Stāvās klints, Beils sacīja, taču esmu pārliecināts, ka tu esi mazs, gļēvs melis, kas gatavs darīt visu, lai glābtu savu ādu. Viņš pasvieda Torakam salauzto airi. Varbūt tāpēc tu tik labprāt tici tam, ka es varētu izspēlēt šādu joku. Tāpēc, ka Mežā tu esi pieradis rīkoties tamlīdzīgi.
Kamēr Toraks vārgi īrās atpakaļ uz krastu, viņam ausīs skanēja Beila apvainojumi. Vecākais zēns bija aizbraucis pirmais un jau stiepa savu laivu uz steķiem. Notikušais viņu vairs neinteresēja.
"Viens tu to nespēj," bija sacījis Tenriss. "Tev jāiekaro viņu uzticība. Sāc ar Beilu… pārējie sekos."
Burvim bija taisnība, un Toraks to zināja. Par to, ka viņš nevienu necenšas piemuļķot, vispirms jāpārliecina Beils.
Torakam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Ja viņš spētu pierādīt, ka uz salas atrodas Sekotājs, Beilam būtu viņam jānotic.
"Jāatrod pēdas," viņš nosprieda. "Pat Beils tad nevarēs iebilst."
Un tas varētu būt iespējams. Varbūt Toraks bija slikts smaiļotājs, taču uziet pēdas viņš prata nevainojami.
Kad zēns sasniedza pludmales dienvidu galu, tuvojās mijkrēslis vai drīzāk īslaicīga zilgme, kuru ap vasaras saulgriežiem varēja uzskatīt par krēslu. Atstājis smailīti pludmalē, viņš pārbrida pāri strautam un sāka virzīties gar tā krastu. Apkārt laidelējās un ūdenī nira zīriņi, taču Toraks tiem nepievērsa uzmanību.
Bija piemērots laiks pēdu meklēšanai: izkliedētā gaisma saasināja ēnas. Toraks bija apmierināts arī ar to, ka Roņi, gatavodamies vakariņot, rosījās ap ugunskuriem, tāpēc neviens viņu krastmalā nepamanīja. Nebija noskaņojuma skaidrot, ko viņš šeit dara.
Mīkstajos dubļos nebija manāmas nekādas pēdas. Taču tālāk uz priekšu kāds neliels radījums, varbūt Sekotājs, garām iedams, no zāles bija notrausis rasu.
Sekot pēdām nebija viegli rasā tā ir vienmēr taču tēvs bija Torakam iemācījis kādu viltību: viņš pagrieza galvu un vēroja tās ar acs kaktiņu.
Nevienu neatradis, viņš nonāca pie moluskiem klātas klintsradzes, kas bija pārkārusies pāri Jūrai. Aiz akmeņiem pašā līča malā vīdēja bērzu puduris. Kā par brīnumu, pēdas neveda uz turieni, bet gan augšup klintīs. Toraks atrada noplēstu ķērpi un saoda puvuma smaku vietā, kur Sekotājs bija rāpies pāri izskalotu jūraszāļu kaudzei.