Visbeidzot smilšainā laukumiņā, kuru bija sanesis iepriekšējais paisums, viņš tās ieraudzīja: nevainojamas pēdas ar asu nagu nospiedumiem. Tās bija ļoti svaigas. Skudras un smilšu vaboles vēl nebija paspējušas izmīdīt to malas.
"Paskaties, Beil!" Toraks pie sevis uzgavilēja.
Pa kreisi no viņa atskanēja čerkstoši smiekli un tur jau tas bija: mazs, kuprains stāvs, ietinies sapelējušām ūdenszālēm līdzīgos matos kā līķautā.
Toraks bija pārāk sajūsmināts, lai nobītos. Lūk, pierādījums, kas viņam vajadzīgs! Ja viņš to spētu noķert, Beilam nāktos atzīt sakāvi.
Radījums pagriezās un bēga.
Toraks rāpās tam pakaļ.
Zem viņa basajām kājām slīdēja glumas jūraszāles, un galvā skanēja Vilka brīdinājums. Sekotājam nekas nesagādātu lielāku prieku kā tas, ka Toraks ieveltos Jūrā.
Viņš sasniedza plaisu klintī, kur bangojošā Jūra raidīja augšup šļakatas. Aiza bija pārāk plata, lai tai pārlēktu, taču Sekotājs kaut kādā veidā bija ticis tai pāri. Tagad tas ar ļaunumā kvēlošām acīm stāvēja otrā pusē, it kā mudinātu Toraku lēkt.
Ak nē, zēns noelsās. Es neesmu tik dumjš!
Sekotājs atņirdza brūnus zobus, iešņācās un, klaudzinādams nagus pret klintīm, aizbrāzās tumsā.
Toraks pieskrēja pie aizas malas, kur jūraszāles bija sausākas un neizskatījās tik slidenas. Viņam nācās pabrīnīties, kā visā šajā mitrumā vienā vietā tomēr gadījušās sausas jūraszāles…
Par vēlu. Ūdenszāles zem kājām pašķīrās, un viņš iegāzās Jūrā. "Torak, tu esi muļķis!" Vilku bedre! Visvienkāršākās lamatas.
Aukstuma un jūraszāļu apņemts, viņš atspērās pret Jūras dibenu, lai tiktu virs ūdens, un pamanīja vietu, pa kuru varētu tikt krastā. Viļņi izrādījās lielāki, nekā bija izskatījušies no klintīm, taču izrāpties no ūdens šķita viegli un vienīgais cietušais tad būtu viņa lepnums. Sekotājs, bez šaubām, sen jau būs gabalā.
Cenzdamies atbrīvot seju no ūdenszālēm, viņš meklēja, kur pieķerties. Zāles izrādījās izturīgākas, nekā izskatījās. Toraks nevarēja tās dabūt nost vai izbāzt tām cauri roku, lai aizsniegtu klinti.
Pēkšņi viņš pārsteigts saprata, ka tās nav jūraszāles. Tās bija no brūnaļģēm novītas virves samezglotas virves, un šis bija roņu tīkls. Viņš bija sapinies tīklā, un acīmredzot tieši to Sekotājs bija gaidījis.
Bangas dauzīja Toraku pret klintīm tā, ka viņš nespēja ievilkt elpu. Turēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk, jo tīkls bija cieši satvēris Toraka kājas un traucēja kustēties. Šķita, ka tā augšpuse ir piesieta pie klintīm un lejā to velk kaut kas smags, varbūt akmeņi, jo puisim nācās krietni papūlēties, lai noturētu galvu un plecus virs ūdens.
"Kā Beils par to smietos!" sapīcis nodomāja Toraks.
"Kā viņi visi zvaigātu, ja atrastu mani bultas lidojuma attālumā no apmetnes ķepurojamies tīklā!"
Viņš spētu atbrīvoties no valgiem, ja pie rokas būtu nazis, taču ieročus Roņi Torakam neuzticēja. Nācās saukt pēc palīdzības un paciest neizbēgamās nievas.
Palīgā! viņš kliedza. Es esmu šeit! Palīdziet man kāds!
Līcī svilpoja vējš. Virs galvas klaigāja zīriņi. Viļņi ar troksni plīsa pret klintīm.
Neviens viņu nedzirdēja. Neviens nesteidzās talkā.
Turēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk. Un dīvainā kārtā izskatījās, ka viļņi ir kļuvuši lielāki: tagad tie jau sniedzās viņam līdz pazodei.
Pēkšņi Toraks atskārta skarbo patiesību, un tā viņu nobiedēja. Viņš bija iekļuvis roņu tīklā pārāk tālu no apmetnes, lai kāds varētu viņu sadzirdēt, un sākās paisums.
Ūdens līmenis strauji cēlās.
DIVDESMIT OTRĀ NODALA
Ūdens cēlās arvien augstak, un Toraks cīnījās, lai noturētu zodu virs viļņiem.
Viļņi vilka viņu Jūrā un pēc tam trieca atpakaļ pret klintīm. Toraks bija bez elpas. Jūras sāļais smārds ķērās viņam kaklā, un tās nebeidzamā gaudošana atbalsojās deniņos. Jūra bija viņu noķērusi un nelaida vaļā.
Zēns centās par to nedomāt un prātoja, ko darīt. Tīklā vajadzētu būt kādai atverei. Galu galā iekšā taču viņš bija ticis, tātad jābūt arī atpakaļceļam. Bet nezin kāpēc viņš to nevarēja atrast.
Tīklam bija smalkas acis, caur tām nevarēja izbāzt pat dūri, un mezgli bija cieti kā oļi: censties tos atraisīt ar nosalušiem pirkstiem bija veltīga laika tērēšana. Un brūnaļģes bija pārāk izturīgas, lai tās atšķetinātu vai pārgrauztu ar zobiem.
"Tām jābūt tik stiprām, lai noturētu pieaugušu roni," maltītes laikā Torakam bija klāstījis Detlans. "Un tādas tās arī ir."
Ja vien viņam butu nazis… Ko vēl varētu izmantot?
Toraks no jauna atsitās pret klinti un sāpīgi saskrāpējās pret gliemežvākiem.
Gliemežvāki. Tiem taču ir asas malas! Ja kādu varētu dabūt nost no klints, varbūt…
Vilnis aiznesa viņu atpakaļ dziļumā un vēlreiz trieca pret klinti. Atspēries pret Jūras dibenu un izniris virs ūdens, Toraks saklausīja Jūrasmātes nemitīgo zobošanos.
"Neklausies tajā," viņš centās sev iestāstīt. "Ieklausies sevī, dzirdi, kā asinis dun tev ausīs, tikai neklausies vinā…"
Ķepurodamies virs ūdens, viņš izbāza caur tīkla aci īkšķi un divus pirkstus un satvēra tuvāko gliemi.
Radījums bija cieši pieķēries klintij un negribēja no tās šķirties. Toraks ņurdēdams ieķērās moluska čaulā,
taču tas cieši turējās pie akmens, it kā būtu kļuvis par daļu no klints.
Tad zēns atcerējās melnbalto putnu, kuru bija redzējis uzbrūkam gliemenēm krastmalā. Tādi paši putni dzīvoja arī Roņu salā, un Detlans tos sauca par austerēdājiem. Toraks atcerējās, kā putns bija dauzījis gliemjus ar knābi: ar joni, lai tie nepaspētu pieķerties akmeņiem.
Viņš atrada citu gliemeni un mēģināja darīt tāpat, ātri dauzot pa to ar dūri. Tam bija panākumi. Taču mīkstmiesis izslīdēja viņam no pirkstiem un, virpuļodams cauri tīklam, nogrima dibenā.
Jūras smiekli viņam lika nodrebēt vēlreiz. Torakam šķita, ka viņš saklausa čukstus: "Tu esi zaudējis. Padodies, padodies!"
"Nē!" viņš domās iesaucās. "Vēl par agru!"
Sauciens pārvērtās šņukstos. Par agru. Viņam jāatrod zāles un jāpārliecinās, ka ģintis ir drošībā. Viņam vēl jāsatiek Rena un Vilks, un Finkedīns…
Ja akmeņi nevilktu uz leju tīklu, viņš varbūt spētu izglābties.
Doma bija pēkšņa kā pļauka. Ja varētu atsvabināties no akmeņiem, paisums kļūtu par viņa draugu: Toraks liktu Jūrai strādāt savā labā ļautu, lai tā viņu paceļ un aiznes līdz klintīm.
"Kāpēc tad tērēt laiku ar gliemenēm?" zēns izmisis nodomāja. "Ienirsti un tiec vaļā no akmeņiem!"
Viņš dziļi ievilka elpu un ienira.
Virpuļojošais jūklis, drūmās ūdenszāles un tumšais ūdens Jūrasmātes pasaulē bija biedējošs. Toraks nespēja atrast virvi, ar kuru bija piesieti akmeņi; viņš pat nevarēja atšķirt tīkla augšu no apakšas.
Viņš iznira un kampa gaisu. Viļņi pret klintīm šļakstījās aizvien augstāk. Vajadzēja sasprindzināties, lai noturētu virs tiem galvu. Sāļais ūdens dedzināja Toraka lūpas, rīkli un acis. Kājas šķita smagas, un domas stindzināja aukstums.
Palīgā! viņš sauca. Palīdziet kāds!
Kliedziens pārvērtās par negantu gārdzienu.
Bija iestājusies tumsa, un Toraks neko lāgā vairs nevarēja saskatīt: vienīgi klinti, kas rēgojās viņam virs galvas, un tumšzilās debesis izraibinātas ar blāvām zvaigznēm, kuras šķita aizpeldam arvien tālāk…
Noslīkšana. Visbriesmīgākā nāve. Sajust, kā Jūra izspiež no tevis dzīvību un izkaisa tavas dvēseles… Bez nāves zīmēm tās nekad cita citu vairs neatradīs. Viņš kļūs par ļaunu garu, kas nolemts mūžīgai klejošanai un, nīzdams visas dzīvās būtnes, cenšas tās iznīcināt…