Pāri Toraka galvai pārvēlās vilnis, un viņš aizrijās.
"Es stāvu pāri žēlsirdībai un ļaunumam," viņam ausī, šķiet, čukstēja Jūrasmāte, "pāri labam un sliktam. Es esmu stiprāka par sauli. Es esmu mūžīga. Es esmu Jūra."
Viņš bija tik noguris. Toraks vairs nespēja turēties virs ūdens, viņam vajadzēja kaut drusku atelpas.
Toraks grima, un Jūrasmāte ieslēdza viņu savos apskāvienos cieši, cieši, kamēr viņam sāka sāpēt krūtis…
Sudrabota ņirboņa tumsā.
"Zivs," Toraks neskaidri apjauta. "Maza varbūt tā ir moiva."
Zivju saradās arvien vairāk vesels mirgojošs bars bija atpeldējis paskatīties, kas tā par lielu būtni, kura ūdenī iet bojā.
Zēns grima aizvien dziļāk, un sudrabainās bultas ielenca viņu kā dzirkstoša upe, bet Jūra žņaudza savos apskāvienos…
Netīkams grūdiens vēderā, it kā kāds grieztu uz āru iekšas. Un pēkšņi Toraks kļuva brīvs no nāvējošajiem apkampieniem, brīvs no aukstuma un tumsas. Viņš vairs nejuta tīklu, kurš vilka viņu lejā, un sāļo ūdeni, kas koda kaklā. Viņš pat vairs nedzirdēja, kā asinis dun galvā. Toraks bija kļuvis viegls un izveicīgs kā zivs; un, kā jau zivs, viņš nebija ne silts, ne auksts, bet gan daļa no Jūras.
Un viņš spēja tik skaidri redzēt! Tumsa bija pagaisusi. Klintis, ūdenszāles un moivas, kas peldēja ap viņu, viss bija dzīvelīgs un krāsains. Kaut kādā neizprotamā veidā Toraks bija kļuvis par zivi. Viņš spēja sajust niecīgās ūdens svārstības, kad garām peldēja slaidie moivu ķermeņi; viņš redzēja zivju piesardzīgo ziņkāri. Viņš juta, kā no klintīm atpakaļ plūst saplīsušās bangas, un saklausīja Jūrasmātes skaļās nopūtas.
Pēkšņi zivis pārņēma izbīlis. Bailes izskrēja cauri baram un Torakam kā zibens šautra. No dzīlēm tuvojās briesmas. Kaut kas milzīgs…
Kas tas ir? cenzdamies apvaldīt savas un pārējo zivju izbailes, viņš jautāja. Kas mums uzbrūk?
Bars cieta klusu. Atstājušas Toraku vienatnē ar mednieku, zivis pagriezās un aizbēga dzelmē. Pretīga sajūta vēderā…
…un viņš no jauna bija Toraks, kas noraudzījās, kā tumsā pazūd moivas.
Krūtis sprāga vai pušu, un asinis dunēja ausīs. Nebija laika prātot par to, kas nule bija noticis. Viņš slīka.
Lai atbrīvotos no Jūrasmātes nāvējošā tvēriena, Toraks spārdījās kā negudrs, taču tīkls viņu pieveica un vilka atpakaļ.
Šajā mirklī viņam blakus ūdenī noplunkšķēja kaut kas smags un gaisā uzšāvās baltu putu vērpete. Stipri zobi saplosīja tīklu un izlaida Toraku brīvībā…
Pretim sniedzās kādas rokas, kuras centās viņu izvilkt krastā. Tās nebija pietiekami stipras zēns aizslīdēja atpakaļ un pret gliemežvākiem saskrāpēja plaukstas.
Ar pēdējiem spēkiem viņš izmisīgi atspērās pret Jūras dibenu. Ar to pietika, lai mazliet paceltos virs viļņiem un lai rokas viņu paspētu satvert un izvilkt no ūdens.
Jūrasmāte nopūtās un palaida Toraku vaļā.
Viņš gulēja, plātīdams muti kā krastā izmesta zivs. Viņš juta, kā vaigu skrāpē gliemežvāki un starp zobiem šņirkst jūraszāles. Nekad viņš nebija baudījis kaut ko tik garšīgu.
- Ko tu tur darīji? jautāja dīvaini pazīstama balss.
Zēns pagriezās uz sāniem, tad pietrausās uz ceļiem un
izvēma vai pusi Jūras.
- S-slīku, viņš noelsās.
- To es redzēju, kāds sacīja vienlaikus dusmīgi un saviļņoti. Bet ko tu tur darīji? Kāpēc tu vienkārši neizrāpies malā?
Toraks pacēla galvu.
- Rena? Tā esi tu?
- Kuš! Kāds var atnākt. Vai vari piecelties? Nāc! Iesim.
Cenzdamies aptvert, kas noticis, Toraks piesvempās kājās. Viņš sagrīļojās un būtu iegāzies atpakaļ ūdenī, ja Rena nepaspētu viņu satvert aiz rokas un aizvilkt uz bērzu puduri.
- Lūk, tur, viņa čukstēja, tur, pie līča, mūs neviens nepamanīs.
Abi ķepurojās pār klintsbluķu jūkli un, izgājuši cauri skrajai birzītei, beidzot nonāca mazā, ar baltām smiltīm klātā pludmalē, kuru apēnoja kalna nogāze.
Toraks noslīga ceļos.
- Kā kā tu mani atradi? viņš aizsmacis jautāja.
- Tā nebiju es, Rena atbildēja. Tas bija…
Aiz akmens parādījās kāda ēna, kas nogāza Toraku augšpēdus smiltīs un ar karstu, asu mēli aizrautīgi metās laizīt viņa seju.
- Tas bija Vilks, Rena sacīja.
DIVDESMIT TREŠA NODALA
Viņi nevaldāmi, gandrīz izmisīgi sveicināja viens otru. Pārklādams Toraka seju ar skūpstiem, Vilks luncināja un kulstīja asti; zēns apdullis laizīja drauga degunu, it kā pats būtu vilks, paslēpa seju viņa kažokā un murmināja zemā, jūsmīgā balsī valodā, kura Rēnai nebija saprotama.
Viņa jutās atstāta novārtā. Un bija dziļi satriekta par notikušo. Acu priekšā joprojām vīdēja Toraks, kas ar nokārtu galvu un pinkainiem matiem šūpojas viļņos. Rēnai bija šķitis, ka viņš ir pagalam.
Viņa ar drebošām rokām sadabūja bultu maku un loku, kuru bija noslēpusi zem akmens, un paņēma pīto ceļasomu ar gliemežiem.
Vai tu vari paiet? meitene jautāja dzedrākā balsī, nekā būtu gribējusi.
Toraks, kas joprojām bija nometies ceļos blakus Vilkam, pagrieza galvu un palūkojās, it kā viņu nepazītu. Ar noskrambāto seju un izspūrušajiem matiem šis puisis vairs nelīdzinājās viņas draugam.
- Es… es nespēju noticēt… viņš, aizturēdams asaras, atbildēja dobjā balsī.
- Torak, mums jātiek no šejienes projām! Mēs atrodamies pārāk tuvu nometnei, kāds var atnākt.
Rena redzēja, ka draugs viņas vārdus nav sadzirdējis.
- Nāc taču! viņa uzsauca, pieraudama Toraku kājās.
Kalna nogāze bija stāva, un biezās sūnas un visteņu mētras traucēja rāpties, taču, Rēnai par atvieglojumu, Toraks tomēr to spēja.
Vilks lēkāja abiem apkārt, slējās pakaļkājās, luncināja asti un ošņāja Toraka seju.
Zem klints kores viņiem nācās apstāties, lai atvilktu elpu.
- Kā jūs mani atradāt? nometies četrrāpus un smagi vilkdams elpu, jautāja Toraks.
- Es krastmalā meklēju pārtiku, Rena stāstīja. Pēkšņi Vilks ierūcās un aizskrēja.
Viņa brīdi paklusēja.
- Torak, kas atgadījās? Kāpēc tu nevarēji izrāpties no ūdens?
- Es… es biju iepinies roņu tīklā.
- Tīklā?
- Es mēģināju tikt ārā, bet nespēju. Vilks to pārkoda. Viņš izglāba man dzīvību.
Rena pārdomāja dzirdēto: kas tā par bezgalīgu pieķeršanos, kura lika Vilkam pārvarēt bailes no tā, no kā tas visvairāk baidījās?
- Viņš neieredz Jūru, meitene sacīja. Dabūt viņu smailītē man nācās bezgala grūti.
- Un kā tad tev tas izdevās?
Vina izvilka no kamzoļa siksninā iesieto rubeņa kaula
> i » j
svilpīti.
Toraks to nopētīja.
- Tātad, ja es pirms daudziem mēnešiem nebūtu to tev iedevis, tu nevarētu viņu atvest šurp. Un es būtu noslīcis.
Zēns pakasīja Vilkam sānus, un tas, platā smaidā atiezis zobus, berzējās pret drauga plecu.
Rena no jauna jutās lieka. Meitene saprata, ka nezina, kas ar Toraku atgadījies, kopš tas atstāja Kraukļu nometni. Arī viņai bija daudz ko stāstīt par sērgu un par tokorotu.
- Nāc, viņa aicināja. Mana apmetne nav tālu.