Meiteni tas nepārliecināja.
- Šīs zāles. Par selika sakni esmu dzirdējusi, taču burvestībās to nekad neizmanto.
- Nu, nu, Toraks skarbi attrauca. Tenriss zina, ko dara.
- Kas ir Tenriss?
- Viņu burvis. Rena, pie viņiem šī slimība ir plosījusies jau agrāk, un viņš gandrīz visus izārstēja. Un izārstēs vēlreiz.
- Pat ja tas tiesa, kas liegs dvēseļēdājiem atsūtīt vēl vairāk tokorotu?
Toraks vēroja Renu. Viņš piecēlās un pastaigāja šurpu turpu, tad atgriezās pie ugunskura.
- Tokoroti, viņš teica. Kas tie tādi ir?
Rena sarāvās. Tad viņa dziļi ievilka elpu un pastāstīja visu, ko bija uzzinājusi no Seiunas.
Toraks nobālēja.
- Seiuna teica, ka tie vairs nav bērni, Rena sacīja. Tie esot ļauni gari. Ļoti ļauni.
- Kā tas lācis, kurš nogalēja tēti, Toraks piebilda. Vilks piecēlās un piespiedās draugam; Toraks pakasīja
viņa vilnainos sānus. Toraks pievirzījās tuvāk gailošajām oglēm un nometās ceļos.
- Kad biju iepinies tīklā, viņš teica, notika kaut kas dīvains.
Rena gaidīja, ko nu draugs sacīs.
- Man radās nelaba sajūta. Kaut kur dziļi iekšā. Vienreiz jau tā bija dziedināšanas ritu laikā. It kā mani kāds vilktu uz āru kā zeķi.
Viņš norija siekalas.
- Šoreiz tīklā es jutos kā zivs.
- Ko? jautāja Rena.
- Es es jutu, ka zem ūdens visu redzu, it kā es būtu zivs.
Toraks paskatījās liesmās.
- Tad moivas kaut kas izbiedēja. Šķiet, dzīlēs noslēpies zobenvalis. Un arī es to sajutu, Rena. Es biju gluži kā zivs.
Rena samulsa.
- Kāda zivs? Ko tu man stāsti?
Pēkšņi Vilks ieņurdējās un, ošņādams gaisu, aizrikšoja uz gaismas loka malu; tur nu viņš stāvēja ar paceltu asti. Pat Rena jutās apjukusi.
Viņa piecēlās un sniedzās pēc loka.
Toraks bija jau kājās un stīvēja uz pleciem kamzoli.
Tālumā vinu kāds sauca.
- Tas ir Beils, Toraks noteica. Man jāiet, citādi viņš kļūs aizdomīgs.
- Kas ir Beils? Rena jautāja.
- Tas ir Beils, bezpalīdzīgi atbildēja Toraks. Viņš noķēra mani Mežā, bet…
- Un tu gribi iet atpakaļ?
- Rena, man jāiet. Līdz saulgriežiem palikušas tikai trīs naktis.
- Bet tev taču uz Ērgļa augstieni nav jābrauc pa Jūru! Mēs varam iet pa taisno pāri salai! Tiu māte bija Rone, viņš man smiltīs uzzīmēja salas plānu. Dosimies ceļā…
Kāda balss no jauna aicināja Toraku.
- Viņiem taču nedrīkst uzticēties! Rena iesaucās.
- Dažiem var gan. Man tā šķiet.
- Ko tas nozīmē?
- Vienu gan zinu, Toraks sacīja, pēkšņi saniknojies. Visi mani draugi tiek sāpināti vai nogalināti, ja paliek kopā ar mani. Tā atgadījās ar Oslaku un ar mežakuili. Tev būtu labāk šeit palikt kopā ar Vilku.
- Torak, nē…
- Paliec kopā ar Vilku un nerādies acīs Roņiem.
- Tātad tu esi nolēmis kopā ar tiem doties uz Augstieni?
- Rena, man tas jādara.
Meitenes domas auļoja.
- Tad mēs tev sekosim pāri salai. Es un Vilks. Varbūt tev ievajadzēsies palīdzības.
Viņš paskatījās meitenes acīs, saprata, ka viņa nepārdomās, un pamāja ar galvu.
- Torak! kaut kur skanēja Beila balss.
Viņš knaši pietrausās uz ceļa un, piespiedis pieri Vilkam, nomurmināja kaut ko Rēnai nesaprotamu. Dzīvnieks paošņāja viņa zodu un paluncināja asti.
Toraks sāka rāpties atpakaļ kraujā, no kuras viņi pirms brīža bija nokāpuši.
Paslēpies, viņš pār plecu sacīja Rēnai. Un uzmanies no tokorota.
Meitene nobažījusies paskatījās apkārt. Viņa negribēja viena palikt šajā ielejā.
Taču draugs jau bija aizgājis un pazudis starp kokiem tik klusi kā vilks.
DIVDESMIT CETURTĀ NODALA
i
Torak! Beils sauca. Torak! Kur tu esi?
Zēns skrēja lejup no kalna uz mazo, balto pludmali. Beilu viņš nevarēja redzēt, taču dzirdēja, kā tas laužas caur bērziņiem.
Toraks bija tik noguris, ka paklupa, nobūkšķēja smiltīs un atspiedās pret akmeni, lai atgūtu elpu. Viņš jutās noskrējies, nespēcīgs un izmisis. Sastapt Vilku un Renu bija brīnišķīgi, taču biedējoši arī. Ko tad, ja ar abiem kaut kas atgadās?
Spocīgajā mijkrēslī pludmale blāvi mirgoja. Toraks pamanīja pats savu pēdu nospiedumus, kuri līču loču veda ārā no birzs, un tad, ak šausmas, arī Vilka un Rēnas pēdas. Ja tās būs pamanījis Beils…
Starp bērziem viņš redzēja uzplaiksnām lāpas. Beils tuvojās. Vajadzētu tā kā kustēties.
Toraks gribēja skriet uz priekšu, taču tobrīd starp kokiem parādījās divi stāvi un Asrifs sacīja:
- Es jau teicu, ka viņš būs aizbēdzis. Viņš baidās doties uz Augstieni, tāpēc ir' iemucis mežā.
Toraks atspiedās pret akmeni un klausījās.
- Varbūt, Beils minēja, ar viņu kas atgadījies.
Torakam par pārsteigumu, lielākā puiša balsī bija jaušams uztraukums.
- Neesmu manījis, ka viņš būtu gājis gar krastu, vecākais puisis piebilda.
- Nu, teica Asrifs, tev jau ar viņu nav jāauklējas. Varu saprast tu tā domā tāpēc, ka viņš ir jaunāks, taču, Beil, viņš nav tavs brālis.
- Zinu, Beils noburkšķēja. Es tikai gribu, lai viņš tiek atpakaļ. Iesācējam atrasties uz ūdens nekad nav droši, sevišķi tagad. Ja Jūras kraukļiem taisnība…
- Cerēsim, ka ne, Asrifs sacīja.
Toraks pameta klintsbluķa aizsegu.
- Par ko taisnība? viņš, soļodams puišu virzienā un pa ceļam ar pēdām aizvilkdams ciet nospiedumus smiltīs, skaļi jautāja.
- Kur tu biji pazudis!? Beils iesaucās.
Viņam, tāpat kā Asrifam, rokā bija ar roņu taukiem piesūcināta no brūnaļģēm sasieta lāpa.
- Kur tu biji?
- Meklēju pierādījumus, Toraks atbildēja. Pierādījumus tam, ka neesmu melis.
Beila seja sadrūma.
- Izdomā labākus pekstiņus. Tu biji projām gandrīz visu nakti.
- Es biju sapinies roņu tīklā.
- Roņu tīklā? Asrifs nosprauslājās. Tagad mēs zinām, ka tu melo. Mēs tos nekad neizmetam tik tuvu pie nometnes, jo šeit roņu nav!
- Varbūt nav, teica Toraks, taču ar mani tā gadījās. Es jums parādīšu tīklu.
Lūgdamies, lai paisums to nebūtu aizskalojis, viņš abus jaunekļus cauri birztalai veda uz pludmali. Tad viņam radās doma, ka vajadzētu puišiem parādīt vēl kaut ko.
- Šķiet, tu teici, ka šeit kaut kur esot bijis tīkls, Beils sacīja.
- Ir gan, Toraks neiebilda, bet ir arī pēdas. Gribu vispirms jums parādīt tās.
Viņam bija paveicies. Paisums nebija pacēlies līdz tokorota pēdu nospiedumiem, kuri lāpu gaismā bija skaidri saskatāmi.
Beils pie tiem nometās ceļos.
- Kas tās atstājis?
Toraks minstinājās.
- Kāds ļoti ļauns radījums.
- Man šķiet, esam uzgājuši tīklu, no klinšu puses sauca Asrifs.
Viņš to jau vilka ārā.
- Bet kas to būtu ielicis šeit? jauneklis nesapratnē iesaucās, kad pieskrēja pārējie. Neviens ronis tik tuvu nenāk.
- Tas nav domāts roņiem, paskaidroja Toraks. Tas bija paredzēts man.
Asrifs no jauna nosprauslājās.
- Tev tas tikai tā šķiet!
- Nedomāju gan, nometies ceļos un pētīdams tīklu, noteica Beils. Ar brīvo roku viņš apgrieza linumu.
- Lai kas to būtu izlicis, tas zinājis, ko dara.