- Kāpēc tu tā saki? gribēja zināt Toraks.
Beils pacēla galvu.
- Roņu tīkla augšmalu vienmēr piesien virvei, kuru savukārt nostiprina pie klintīm, atstājot apakšu brīvi karājoties ūdenī. Un jābūt pārliecinātam, ka tikai tīkla viens augšējās malas gals ir cieši piestiprināts klintīm: kad ronis iekļūst tīklā, tas otru brīvo galu rauj līdzi un sapinas.
- Šis tīkls arī bija gana labs, izjusti sacīja Toraks. Pēkšņi viņš bija atpakaļ ūdenī un juta, kā glumās brūnaļģes viņam līp pie kājām…
- Un paskatieties uz šiem, rBeils teica, norādīdams uz divām rindām atskabargainu āķu, kuri līdzīgi ilkņiem bija iestrādāti tīkla pretējos galos. Tie rada pārliecību, ka ronis, iekļuvis linumā, no tā vairs neizķepurosies.
Toraks pamāja ar galvu.
- Tāpēc jau es nevarēju tikt ārā.
Beils piecēlās un jautāja:
- Bet kā tu tiki ārā?
Toraks atkal saminstinājās.
- Ar gliemežvāka palīdzību. Es pārgriezu tīklu ar gliemežvāku.
Beils novērsa no viņa skatienu, aplūkoja lupatu lēveros sapluinīto tīklu, sarauca uzacis un no jauna paraudzījās Torakā.
Puisis stūrgalvīgi skatījās pretim. Viņam nepatika melot Beilam, bet viņš tam vēl neuzticējās tādā mērā, lai teiktu patiesību. Vienīgais veids, kā pasargāt Vilku un Renu, bija abus slēpt.
- Nav svarīgi, kā tiku ārā, viņš teica. Nozīme ir tam, vai jūs man ticat. Uz salas ir kaut kas ļoti ļauns, un tas ir atnesis sērgu. Mums būs vajadzīgas zāles.
Beils pārlaida īkšķi pār apakšlūpu.
- Labi, es kļūdījos, viņš sacīja. Šķiet, ka tu saki taisnību. Vai vismaz daļu taisnības. Taču pastāsti man, lūk, ko. Kāpēc kādam vajadzētu tevi noķert tīklā? Kāpēc tevi? Kas tu esi?
Toraks mēģināja no šā jautājuma izlocīties.
- Es to nezinu gluži tāpat kā jūs.
- Vai esi par to pārliecināts? Beils jautāja.
- Gaužām pārliecināts.
Viņš mirkli klusēja un turpināja:
- Par ko tad jūs ar Asrifu nupat runājāt? Tu kaut ko sacīji par Jūras kraukļiem.
Asrifs un Beils apmainījās ar skatieniem.
Pēc brīža Beils teica:
- Kaut kas šodien noticis jūras šaurumā, kas šķir viņu salu no mūsējās. Grupa Jūras kraukļu zvejoja. Kāds tiem uzbruka.
- Uzbruka? Toraks brīnījās.
- Mednieks, sacīja Beils.
- Kāds vientuļnieks, Asrifs piebilda. Ar robainu spuru.
Toraks domāja par melnajām spurām, kuras bija redzējis riņķojam zem jūras putnu pilnajām debesīm, par izslieto spuru ar robu pašā galā. Viņš atcerējās zivju izbailes…
- Vai saproti, cik tas ir rets gadījums, Beils jautāja, ja mednieks atstāj baru? Tēviņi mēdz aizklīst, lai meklētu draudzenes, taču tas notiek vienīgi ziemā. Un, cik saprotams no Jūras kraukļu stāsta, šis neko nemeklēja.
- Vai kāds pagalam? vaicāja Toraks.
Beils papurināja galvu.
- Tas sadragāja trīs smailītes un ienira. Vairāk viņi to nav redzējuši. Jūras kraukļu burvis lēš, ka mednieks starp viņiem nav atradis to, ko meklējis.
- Varbūt tas grib noķert tevi, mežiniek? jautāja Asrifs.
- Kāpēc gan? Toraks sacīja ar pārliecību, kuras īstenībā viņam nemaz nebija. Tāpēc, ka es Jūrā iemetu dažus makšķerāķus?
- Liec viņam mieru, Asrif, Beils pamācīja.
Viņš pagriezās pret Toraku.
- Tenriss tā nedomā. Viņš spriež, ka tas varētu būt kaut kas nopietnāks.
Beils pētīja Toraku.
- Neesi pastrādājis kaut ko citu, par ko mums vajadzētu zināt?
Zēns papurināja galvu.
- Vai, citiem vārdiem izsakoties, teica Asrifs, vai esi pārliecināts, ka gribi kopā ar mums doties uz Augstieni?
- Esmu pārliecināts, Toraks atbildēja.
Taču, skatīdamies uz tumšajiem viļņiem, kas apskaloja klintis, viņš kļuva domīgs. Varbūt viņš izdarījis kaut ko sliktu, pats to neapzinādamies?
- Ja neesam darījuši neko ļaunu, Beils sacīja, mums vajadzētu justies drošībā. Turēsimies starp klinšainajām saliņām un krastu. Un, lai būtu vēl drošāk, Tenriss ir nobūris laivas.
Viņš pamāja uz nometni.
- Sadabūjiet kaut ko ēdamu. Drīz mēs dodamies ceļā.
Beils ar Asrifu devās nometnes virzienā, un dažus soļus abiem nopakaļ sekoja Toraks. Viņš atkal bija ūdenī un skatījās, kā bēg moivas. Viņš atcerējās Vilka brīdinājumu sapnī. Ēna. Nomedīts.
Nomedīts vai mednieks?
Vai varbūt to Vilks bija gribējis pateikt?
Vēl ilgi pēc tam, kad Toraks bija aizgājis, Rena sēdēja pie ugunskura un pārdomāja dzirdēto. Šis viņa sapnis… Meitene nožēloja, ka nav iztaujājusi draugu pamatīgāk.
Par sapņiem Rena šo to zināja, jo viņas pašas redzējumi dažreiz piepildījās. Kad viņa vēl bija maza, tas viņu biedēja, tāpēc, gribēdams radinieci nomierināt, Finkedīns lūdza, lai Seiuna izstāsta Rēnai par sapņiem. Kraukļu burve viņai iemācīja, kā saprast to apslēpto būtību.
Dažreiz sapņi nozīmē pavisam ko citu, nekā šķiet pirmajā mirklī, viņa tika sacījusi. Uz tiem jāskatās iesāņus, it kā tu meklētu pēdas rasā.
Ēna. Nomedīts.
Vai tas nozīmē slimību? Vai tokorotu? Vai arī ne vienu, ne otru; varbūt tas nozīmē mednieku, kuru Toraks bija pieminējis.
Šī doma lika viņai nodrebēt. Braucot pāri Jūrai, Jūras ērgļi bija ļoti piesardzīgi, jo no Brūnaļģu ģints vīriem bija dzirdējuši par vientuļu zobenvali, kas klīst Jūrā: tas esot varen saniknots. To viņai vajadzēja pastāstīt Torakam, taču pietrūka laika…
Vējš sašūpoja pīlādžkrūmus, un Rēnas roka sniedzās pēc naža spala. Nakts bija silta un brāzmaina, un koki vējā vaidēja. Šur un tur vīdēja laukakmeņi. Bet varbūt tokoroti…
Viņa pielēca kājās. Nebija jēgas šeit sēdēt un sevi iebiedēt. Līdz salas rietumu galam un Ērgļa augstienei bija vismaz dienas gājums; tūlīt pat viņai jānojauc nometne un jādodas ceļā, lai nokļūtu pie mērķa ātrāk par laivām.
Izlēmusi Rena sāka justies labāk; viņa nomīņāja ugunskuru un sāka vākt kopā mantību.
Pacēlusi galvu, meitene pārsteigta ieraudzīja, ka uz takas viņu joprojām gaida Vilks. Viņš bija zinājis par Rēnas lēmumu, pirms vēl viņa bija izlēmusi.
Tā jau bija gadījies arī iepriekš; Toraks to sauca par "vilkamaņu", un Rēnai tā vienmēr šķita interesanta. Taču šonakt tas viss viņai atņēma drosmi. Tas bija atgādinājums, ka Vilkam piemīt dažas īpašības, kuras vienmēr paliks ar noslēpumainības plīvuru klātas. Un šeit, šajā vējainajā nogāzē, kur rēgojās tokoroti, tā nebija iepriecinoša doma.
Uzmetusi plecos nastu, Rena sāka soļot pa šauru zvēru taku, kas veda pa ieplaku, kurā viņa bija grūti pamanāma. Vilks tecēja pa priekšu, šad un tad apstādamies, lai paošņātu gaisu. Aste bezrūpīgi kūļājās, kažoks uz spranda bija pieglausts, tāpēc Rēnas bailes sāka mazināties, un viņa ļāvās domu plūdumam. "It kā mani kāds vilktu uz āru," Toraks bija sacījis. "Es jutos kā zivs."
Šie vārdi Rēnai lika uztraukties gandrīz vairāk nekā tokorots. Un tas bija uztraucis arī Toraku.
Pēkšņi viņa apstājās. "Es jutos kā zivs." Kaut kas uzplaiksnīja viņas atmiņā kaut kas netverams.
Viņa zināja, ka tam ir sakars ar sērgu, taču, kad Rena to centās izprast, sajūta nogrima atmiņas dzīlēs… Uff!
Vilka brīdinājums lika Rēnai atgriezties tagadnē.
Dzīvnieks stāvēja nekustīgs un skatījās lejup uz ezeru.
Meitene pieplaka zemei un palīda zem kadiķa krūma.
Tur tālumā. Pa ūdeni slīdēja smailīte.
Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas tajā sēž. Rena spēja saredzēt vienīgi to, ka tas ir kāds vīrs bet varbūt zēns ar gariem, gaišiem matiem, kādi mēdz būt Jūras ģinšu pārstāvjiem. Viņš klusi īrās uz austrumiem uz Roņu nometnes pusi. Gandrīz nedzirdami. Ik pa brīdim tomēr bija saklausāms, kā airis atsitas pret smailītes sāniem.