Airētājs piesardzīgi raudzījās apkārt, un, kaut gan Rena atradās četrdesmit soļus augstāk nokalnē, viņa, vērodama, kā laivinieks sasniedz ezera galu un izkāpj seklumā, aizturēja elpu.
Viņa zināja, ka no ezera iztek upīte, kas mutuļo cauri aizai un beidzas Roņu līcī. Straume bija pārāk spēcīga un aiza pārāk krauja, lai kāds tai varētu izbraukt cauri, tāpēc bija interesanti uzzināt, ko smaiļotājs darīs turpmāk. Vienīgais ceļš uz līci bija tas, kuru Rēnai bija parādījis Tiu caur mazo, baltām smiltīm klāto pludmali.
Viņa vēroja, kā svešinieks izvelk krastā laivu un noslēpj to bērzu pudurī. Pēc tam viņš pazuda starp kokiem mazās, baltās pludmales virzienā. Tas nozīmēja, ka viņš ir vai nu Ronis, vai arī cilvēks, kurš labi pazīst salu.
Domādama, ko darīt tālāk, Rena ievilka elpu. Viņai gribējās sekot nepazīstamajam un noskaidrot, kas viņš tāds ir un ko šeit dara, taču viņai arī vajadzēja laikā nokļūt pie Augstienes, lai vajadzības gadījumā palīdzētu Torakam.
Rena izlēma doties uz Ērgļa augstieni. Viņa nenieka neuzticējās Roņiem, tāpēc nedrīkstēja Toraku tur atstāt vienu. Viņa dosies uz rietumiem. Un, kad būs pietiekami gaišs, varbūt izdosies atrast arī smaiļotāja pēdas un noskaidrot, kas tam šeit meklējams.
Piecēlusies meitene atklāja, ka Vilks viņu ir pametis tik klusi, kā jau vilki to mēdz darīt. Bez šaubām, viņš devies savās medību gaitās, kaut gan Rēnai būtu gribējies palikt ar viņu kopā.
Soļodama tik uzmanīgi, cik spēdama, vienu roku turēdama pie ģints aizbildņa spalvām, lai izlūgtos aizsardzību, viņa devās uz rietumiem.
Vilks bija uztraucies. Lēkšodams uz gaišspalvaino bezastainu midzeņa pusi, viņš tik tikko varēja saost, kā viņpus mierīgā ūdens rosās grauzēji un kā caur krūmiem laužas bezastaine. Viņš to atkal panāks, kad būs noskaidrojis, ka ar barabrāļi viss ir kārtībā, un atradis kaut ko ēdamu.
Bezastaine labprāt dalījās ar viņu medījumā, taču zaķa pakaļkāja bija tīrais nieks; Vilks būtu varējis notiesāt vai veselu stirnu buku. Taču uz šīs dīvainās, niecīgās zemes strēles, uz kuras agrāk nebija spēris kāju neviens vilks, negānījās arī neviena stirna. Vai zirgs. Vai alnis. Bet ūdensputnus labāk atstāt mierā, jo, pielienot par tuvu, no tiem varēja dabūt spļāvienu purnā.
Cenzdamies neievērot izsalkumu, kas plosījās vēderā, Vilks uzskrēja korē, kuru sasniedza daudz aizraujošu ielejas smaržu, tad atkal pa kalna nogāzi lejā garām draugiem kimikļiem uz lielā ūdens pusi. Gurkstošā, baltā zeme skrāpēja ķepu spilventiņus, smaka, kas cēlās no sāļajām zālēm, lika šķaudīt, taču Slaikā Bezastaina smarža bija pietiekami stipra, un Vilks, tai sekodams, viegli atrada midzeni.
Turēdamies ēnā, viņš spicēja ausis un ošņāja gaisu. Slaikais Bezastainis nebija redzams, taču Vilks viegli varēja viņu saost un sadzirdēt, bet barabrālis un pārējie bezastaini, protams, nezināja, ka viņš ir tuvumā.
Dziļi ieelpojis dažādās smaržas, Vilks tās sašķiroja. Un neapmierināts noskurinājās. Bezastaini bija tik sarežģīti. Viens no gaišspalvainajiem runāja kā draugs, bet īstenībā bija briesmīgi badīgs. Un arī Slaikais Bezastainis neteica to, ko domāja, pat savam barabrālim.
Kamēr Vilks tur minstinādamies stāvēja, viņš izdzirdēja tālīnu gaudošanu tā bija tikko sadzirdama. Kāds gaudoja kā vilks, taču ne visai pārliecinoši. Starp kaucieniem bija dzirdami skrapstoši trokšņi un smalki, saraustīti pīkstieni.
Vilks šo gaudošanu bija dzirdējis jau agrāk: vienreiz briesmīgajā ceļojumā peldošajā ādā un pēc tam vēlreiz iepriekšējā gaismā. Tā nāca no lielā ūdens dzīlēm. Jo gaudoja lielās, melnās zivis, kuras medīja baros kā vilki.
Vilks saprata, ka tagad kauc vientuļā melnā zivs, kas bija atstājusi savu baru un viena pati klejoja pa lielo ūdeni saniknota un noskumusi. Vilks bailēs pieglauda ausis un iespieda asti starp pakaļkājām. Viņš zināja, ka šīs melnās zivs priekšā ir nevarīgs kā tikko piedzimis, akls kucēns.
Slaikais Bezastainis, bez šaubām, nebija bezpalīdzīgs, taču visdīvainākais, ka viņš pats to neapzinājās.
Kad viņi abi kopā sēdēja pie Spožā-zvēra-kas-karstikož un Vilks barabrālī šo neziņu pamanīja, viņš bija pārsteigts.
Slaikais Bezastainis nemaz nezināja, kas viņš īstenībā ir.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA
-Es teicu Beilam, ka tu laivā neņemsi nekādu kravu, Tenriss sacīja, palīdzēdams Torakam dabūt līdz ūdenim smailīti. Tev jātaupa spēki.
Viņš uzmeta Torakam bažīgu skatienu.
- Tu izskaties noguris. Neesi izgulējies?
Zēns papurināja galvu. Viņš gribēja burvim izstāstīt par tīklu un tokorotu, taču vairs nebija laika. Pārējie jau rosījās pie laivām.
Diena bija karsta, un Jūra maldinoši mierīga. Taču Toraks domāja par moivu izbailēm un par melno spuru, kas šķeļ viļņus.
Tenriss uzminēja viņa domas.
- Es nobūru tavu laivu. Mednieks pat nezinās, ka tajā esi tu.
- Man gribētos, lai arī tu brauktu kopā ar mums, Toraks teica.
Tenriss pasmaidīja.
- Man arī.
Ar veselo roku viņš aizskāra Toraka plecu.
- Esi uzmanīgs!
Pēc tam Roņu burvis aizsoļoja pa krastmalu.
Nesdams virsjaku, kas bija pagatavota no roņu zarnām, parādījās Detlans.
- Tev tā noderēs, viņš teica.
- Paldies, Toraks pateicās.
Jaka bija cieta, un, kad viņš to uzvilka virs kamzoļa, tā berza kaklu un plaukstu locītavas. Taču tā ļaus viņam palikt sausam.
- Un aizbāz aiz vestes šo, Detlans sacīja, pasniegdams viņam nelielu kaltētas vaļa gaļas vīstokli. Bet neēd to.
- Kam tad tas domāts? Toraks gribēja zināt.
- Jūras ceļojumos vienmēr jāņem līdzi pārtika, Detlans, saraukdams uzacis, atbildēja. Ja noiesi dibenā, tu nebūsi ar tukšām rokām.
Toraks paskatījās uz gaļu un aizbāza to aiz kamzoļa.
Tie Roņi, kuri vēl nebija devušies uz Jūras kraukļu salu, bija sapulcējušies krastā, lai noskatītos, kā puiši dodas ceļā.
Detlana mazā māšele centās savaldīties, lai neraudātu. Viņa bija pietiekami veca, lai atcerētos laiku, kad plosījās sērga, un tagad, nobijusies, ka var aiziet bojā tuvinieki, viņa cilvēkiem uzmācās, pārbaudīdama, vai uz to rokām nav čūlu.
Asrifa māte nomāktā omā pliķēja dēlam pa krūtīm un vai desmito reizi piekodināja būt uzmanīgam.
Beila tēvs iespieda dēla rokā kādu mazu nieciņu. Tas nomurmināja pateicības vārdus. Tēva smaids atspoguļojās viņa zilajās acīs.
Skatīdamies uz viņiem, Toraks sajuta spējas sirdssāpes. Taču tad viņš iedomājās par Vilku un Renu un sāka justies labāk.
- Vai tas bija amulets? Toraks jautāja, kad vecākais zēns atnāca pārbaudīt viņa laivu.
Beils pamāja ar galvu.
- Gabaliņš no pirmā manis nomedītā roņa ribas. Tētis to aptinis ar jūras kraukļa zarnu, un, ja būs vētra, tā palīdzēs man tikt krastā.
Viņš uzmeta skatienu Torakam.
- Kāds amulets ir līdzi tev?
- Man tāda nav, Toraks sūkstījās. Taču, kad dzīvoju Mežā, man bija tēva nazis un mātes zāļu rags.
Beils apdomājās. Tad viņš uzskrēja augstāk krastā, kur atradās būdas, un pēc brīža atgriezās ar garenu jēlādas aizsaini.