- Tavi amuleti, viņš teica. Tenriss uzskata, ka tev tie jādabū atpakaļ.
Toraks atvēra saini. Tur atradās zilā slānekļa nazis, viņa ārstniecības augu maciņš un no brieža ragu žubura izgatavota doze.
- Paldies, viņš nomurmināja.
Taču Beils bija pagriezies un viņu nedzirdēja.
Viņi nevilcinājās un devās ceļā. No sākuma Toraks bija aizņemts tikai ar to, lai noturētu līdzsvaru, taču, kad ceļinieki bija apbraukuši zemesragu, viņš uzdrošinājās pamest skatienu pār plecu. Vaļa žokļu kaulu arkā stāvēja Tenriss un noraudzījās aizbraucējiem pakaļ. Uz mirkli šis skats zēnu padarīja nemierīgu. Izskatījās, it kā valis Roņu burvi būtu aprijis.
) Sudrabkaiju un kairu pavadībā viņi labā ātrumā virzījās uz rietumiem. Sacēlās viegls vējiņš, un Jūra pārklājās ar sīkiem vilnīšiem, kas izskatījās pēc grumbām večas sejā.
- Viņa ir mierīga, Detlans sacīja, piebraucis tuvāk Torakam.
Toraks par to nebija pārliecināts. Par spīti Tenrisa burvestībām, viņš nebeidza pētīt ūdeni un meklēt tur garas, melnas spuras. Ik reizi, kad garām laivai pašāvās zivs vai pāri viņa lokam pārslīdēja kaijas ēna, Toraks sarāvās. Robainā spura varēja uzglūnēt visur. Varbūt tieši patlaban tā atradās zem viņa smailītes.
Viņi airēja visu rītu, saule raidīja svelmainus starus no skaidrajām debesīm, un garām slīdēja piekraste. Toraks nobrīnījās, ka vēl turas spēki, un aira vienmērīgās kustības drīz vien iemidzināja viņa modrību.
Zēns ar aizmiglotu skatienu vērās pār laivas malu un gandrīz tieši zem sevis ieraudzīja peldam augšup nelielu, tumšu apveidu, kas ātri auga lielāks.
Toraks noskurinājās, lai atjēgtos, un laiva bīstami sašūpojās. Viņš mēģināja brīdināt pārējos, taču sauciens iestrēga kaklā.
Blakus airim virs ūdens parādījās spīdīga, pelēka galva, kas nopurināja no ūsām ūdens lāses. Atkailinādams divas rindas ļoti asu zobu, ronis nožāvājās un paskatījās Torakā ar mīlīgām, ziņkārīgām acīm.
Toraks gari un saraustīti nopūtās.
Izpletis nāsis, nopūtās arī ronis. Tā gludais, pelēkais apspalvojums bija izraibināts ar tumšiem riņķiem: lūk, izskaidrojums, kāpēc dzīvnieks bija tik draudzīgi noskaņots, tas zināja, ka netiks medīts.
Roni pamanīja arī Beils. Plati smaidīdams, viņš pagrieza laivu.
- Aizbildnis! Tagad es zinu, ka mums paveiksies!
Ronis slinki apgriezās uz muguras un, kustinādams uz vēdera pakaļējās pleznas, noraudzījās, kā Beils aiziras garām. Tad tas klusi nošņācās, aizvēra nāsis un pazuda zem viļņiem.
Varbūt aizbildņa dēļ no zobenvaļa ar roboto spuru nebija ne vēsts, un puiši spēja doties uz priekšu tik žigli, ka pirms pusdienlaika varēja izkāpt mazā līcītī atpūsties.
Bija iestājies bēgums, un krastmalas smiltis pietīkloja ūdenszāles un jūrasžagatu trīspirkstaino kāju nospiedumi. Beils ar Asrifu iekurināja ugunskuru un aizgāja piepildīt dzeramtraukus ar ūdeni, bet Detlans parādīja Torakam, kā atrast gliemenes. Drīz vien viņu rīcībā bija kaudzīte mīkstmiešu, kurus viņi izcepa uz oglēm. Torakam šķita, ka gliemenes garšo mazliet labāk nekā pirmajā reizē. Droši vien viņš sāka pie tām pierast.
Gliemjiem viņi klāt piekoda kaut kādus kraukšķīgus jūraszāļu stublājus, kurus bija salasījis Asrifs. Tie garšoja pēc sāļa, zaļa ledus, un Toraks tos ēda vienīgi kompānijas pēc; viņam labāk garšoja ceptas alteju saknes, kas bija stīgras un salkanas. Viņi ieturējās klusēdami, un Torakam šķita jocīgi, ka kopā ar tiem pašiem puišiem, kuri tikai pirms četrām dienām viņu bija nolaupījuši, viņš tagad jutās gandrīz vai omulīgi.
Pagāja pusdienlaiks, viņi turpināja ceļu uz rietumiem, un Torakam sāka smelgt rokas un ciskas. Palaikam viņš sāka klanīties un iztrūkās no snaudiena tikai tad, kad no rokām draudēja izkrist airis. Taču Roņi, gaišajiem matiem plīvojot aiz muguras, bez apstājas devās uz priekšu.
Toraks bija atmetis cerību jelkad nokļūt pie mērķa, kad izdzirdēja tālīnu ūdensputnu trokšņošanu. Samiedzis saulē acis, viņš ieraudzīja, ka priekšā no ūdens stateniski paceļas klints siluets, kas izskatās pēc mednieka spuras.
Virs pašas klints smailes viņš varēja saskatīt riņķojam tumšus apveidus.
"Ērgļi," Toraks nodomāja.
- Vai tiešām tu rāpsies tur augšā? Toraks jautāja, atgāzis galvu pret Ērgļa augstieni.
- Esmu to darījis jau agrāk, Asrifs atbildēja un paraustīja plecus. Taču viņa seja bija kļuvusi mitru smilšu krāsā.
- Vienreiz, Beils noburkšķēja. Tu to esi darījis tikai vienu reizi. Un arī tad netiki līdz ligzdām.
Viņi stāvēja tieši blakus Augstienei uz šaura akmeņu krāvuma, ar kuru beidzās klinšu virkne, kas ietiecās Jūrā kā līks putna nags. Uz šiem akmeņiem viņi bija atstājuši savas smailītes, praktiski domādami, Beila vārdiem runājot, "ja viņš krīt, lai nesadauza laivas".
Ērgļa augstiene bija augstākā klints, kādu Toraks jebkad bija redzējis. Neskaitāmu ziemu sala deldētas, tās drūmās sienas bija tumši sarkanas kā jēla vaļu gaļa un no vienas vietas notašķītas ar putnu mēsliem. Smaka ķērās Torakam kaklā, un putnu ķērkšana atbalsojās galvā.
Un, ja kāds uzskata, ka klintis pie Roņu līča ir putnu pārapdzīvotas, tad šeit bija vēl daudzkārt sliktāk. Starp jūras kraukļiem, kas pulcējās uz zemākajiem akmeņiem, kairu ordām, kuras cīnījās par dzīves telpu virs tiem, un trīspirkstu kaijām un sudrabkaijām, kas plūcās augstāk, nevarēja nokrist pat ābols. Uz visaugstākajām klintsradzēm balstījās milzīgas, bezveidīgas ērgļu ligzdas.
- Vairākas no šīm ligzdām ir simtiem gadu vecas, Beils stāstīja, un dažiem ērgļiem ir pāri par piecdesmit.
Par spīti troksnim, viņš runāja klusi, un Toraks saprata, kāpēc. Tas nebija tikai ērgļu dēļ, no kuriem viņiem vajadzēja uzmanīties. Nomodā bija pati Augstiene, kura varēja nopurināt no saviem pleciem nelūgtu viesi. Pie puišu kājām gulēja sašķīdušu akmeņu atlūzas, un tas nozīmēja tikai vienu. Nogruvumi.
Par spīti tam, Beils bija stāstījis, ka Roņi patiešām šad tad ir rāpušies Augstienē, ja citu medījumu nav varējuši iegūt un tuvāk pie nometnes nav varējuši salasīt olas. Ar to varēja izskaidrot, kāpēc līdz zemākajai ligzdai, kas tomēr atradās reibinoši augstu, ik pa gabalam klintī bija iedzītas īsas akmens tapas.
Klints virsotne bija viņu galamērķis, taču Toraks tur nevarēja saskatīt nevienu augu, nemaz nerunājot par Tenrisa aprakstīto seliku. "Ne visai liels, apmēram pleca augstumā, ar purpurpelēkām lapām un dzelkšņainām saknēm kā ērgļa nagiem," tā burvis bija sacījis par augu.
Torakam sāka sāpēt sprands, un viņš to paberzēja.
- Kurš iedzinis klintī tapas? viņš jautāja.
- Mana vectēva vecaistēvs, Beils atbildēja. Taču mums tās visu laiku jāatjauno, jo klintis kustas.
- Un parasti mēs nerāpjamies līdz ligzdām, Asrifs piebilda.
- Un patlaban arī nav labākais laiks mēģināt to darīt, sacīja Detlans. Viņiem ir mazuļi. Ērgļi nospriedīs, ka Asrifs rāpjas pēc tiem.
- Cerēsim, ka viņiem pietiks prāta, lai saprastu, ka tas tā nav, Beils teica.
No dozes, kas karājās pie viņa jostas, vecākais puisis sadabūja kaltētu, pelēkzaļu lakstu, kuru salauza četrās daļās.
- Lūk, viņš izdalīja gabalus.
Detlans un Beils savējos gremoja, bet Toraks augu aizdomīgi aplūkoja.
- Kas tas tāds ir?
- Klinšaugs, Beils atbildēja ar pilnu muti. Tas novērš reiboni.
- Es biju domājis, ka augšā rāpsies tikai Asrifs.
- Kā tad, Beils apstiprināja. Taču, skatoties augšup, galva var sareibt tikpat ātri, kā skatoties lejup.