- Kas ēd tavu dvēseli? Toraks uzsauca Oslakam.
- Zivs!
Viņa lūpas klāja dzeltenas putas.
- Zobi. Asi zobi!
Viņš norādīja uz upi, kur lēkāja un par savu paša dvēseli nenoguris cīnījās lasis.
Toraks sajuta pēkšņas izbailes. Tā notiek ar daudziem, kas pārliekušies pāri upei, un no tā neceļas nekāds ļaunums, ja vien neesi tik slims, lai apreibtu un iekristu straumē.
- Drīz tā būs pagalam, Oslaks kunkstēja, un no manis paliks pāri tikai spoks. Nāc šurpu, Derij, upe mūs vēlas!
Bērns brīdi vilcinājās, taču tad devās pie tēvoča, piespiedis no priežu mizas izgrebto sumbru pie krūtīm.
Toraks uzmeta mirkli Finkedīnam.
Kraukļu vadoņa seja joprojām bija kā akmenī cirsta. Viņš notvēra zēna skatienu un pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Tu esi starp viņiem un krācēm. Apturi tos!
Toraks pamāja ar galvu un saspringa. Kājas no aukstuma bija gluži nejūtīgas. Rokas sāka trīcēt.
Beidzot Derijs bija pienācis pie Oslaka, kas aizsvieda žebērkli un pakampa brāļadēlu. Klūgu pinumi bīstami ieliecās.
- Oslak! Finkedīns uzsauca. Viņa balss bija klusa, taču kaut kādā veidā, kaut arī krāces trakoja, to varēja dzirdēt. Atgriezies krastā!
- Lasies prom\ Oslaks iebļāvās.
Toraks pārbijies pamanīja, ka Oslaks ir atraisījis vīteņaugu virvi no mietiem, kas bija iedzīti laipas galā; viens stiprāks pieskāriens, un visa būve kopā ar Deriju un viņu pašu aizietu pa straumi.
Toraks to nedrīkstēja pieļaut.
- Tas esmu es, Toraks! Nevajag…
Oslaks pagriezās pret zēnu.
- Kas tu tāds esi, ka mācīsi man, kas jādara!? Tu neesi mūsējais! Tu esi dzeguze! Ēd mūsu ēdienu un dzīvo mūsu mājās. Esmu dzirdējis, kā tu slapsties Mežā, cenzdamies sagaudot savu vilku. Mēs visi to esam dzirdējuši! Kāpēc tu neliecies mierā? Vilks nekad vairs neatgriezīsies!
Rena līdzjūtībā sarāvās, bet Toraks nekustējās. Viņš bija pamanījis to, ko neredzēja Oslaks: pa taciņu kliboja Finkedīns. Tobrīd Oslaks kopā ar klūgu pinumu sašūpojās.
Derijs atvēra muti un sāka brēkt.
Finkedīns stāvēja kā klints.
- Oslak! viņš uzsauca.
Tas pagriezās atpakaļ.
- Liecies mierā!
Finkedīns pacēla rokas, lai pierādītu, ka negatavojas nākt tuvāk. Pēc tam, ģintij klusumā uzmanīgi vērojot, viņš, kājas sakrustojis, apsēdās uz klūgu pinuma. Ģints vadonis atradās kādus sešus soļus no krastmalas, un, ja Oslaks parautu virvi, laipa iebruktu; taču Finkedīns izskatījās tik mierīgs, it kā sēdētu pie ugunskura.
- Oslak! viņš teica. Ģints mani ir izvēlējusi par vadoni, lai valdītu kārtība. Tu to zini.
Oslaks aplaizīja lūpas.
- Un kārtība valdīs, Finkedīns turpināja. Arī ar tevi viss būs labi. Liec zemē Deriju! Ļauj viņam nākt pie manis. Ļauj man aizvest viņu pie mātes.
Oslaka seja kļuva pelēka.
- Noliec viņu, Finkedīns atkārtoja. Bērnam laiks vakariņot.
Vadoņa nosvērtā balss sāka iedarboties. Oslaks lēnām atraisīja brāļadēla rokas no sava kakla un nolika viņu uz pīteņa.
Derijs palūkojās augšup, it kā prasīdams atļauju, tad pagriezās un rāpoja pie Finkedīna.
Tas nometās uz viena ceļa un pasniedzās pēc mazuļa.
Rotaļu sumbrs izslīdēja no Derija rokas un iekrita ūdenī. Bērns iespiegdamies tiecās pēc tā. Finkedīns satvēra viņu aiz kamzoļa krāgas un piespieda sev cieši klāt.
Kraukļi krastmalā atviegloti uzelpoja.
Toraks sajuta vārgumu ceļgalos. Viņš noraudzījās, kā Kraukļu vadonis pieceļas un iesāņus virzās uz krastmalu. Kad viņš to bija sasniedzis, Deriju pakampa Tulls un cieši satvēra dēlu.
Kā apdullis sumbrs uz taciņas stāvēja Oslaks. Kamēr tas skatījās mutuļojošajā ūdenī, no viņa rokām izslīdēja virve. Klusiņām pie viņa piegāja Finkedīns, saņēma aiz pleciem un teica vārdus, kurus neviens cits nedzirdēja.
Oslaks sarāvās un lāva Finkedīnam sevi aizvest uz krastu, kur vīri to satvēra un nogāza zemē. Viņš izskatījās tik apmulsis, it kā nezinātu, kā šajā vietā nokļuvis.
Toraks atrada ceļu pār braslu, nometa žebērkli smiltīs un nodrebēja.
- Vai ar tevi viss kārtībā? jautāja Rena.
Viņas spilgti sarkanie mati bija slapji no šļakatām un seja tik bāla, ka ģints piederības zīmju tetovējumi uz vaigiem izskatījās kā trīs tumšas svītras.
Toraks pamāja ar galvu. Un zināja, ka nav Renu piemuļķojis.
Tālāk krastmalā Finkedīns sarunājās ar Seiunu, kas bija norāpusies no Aizbildņa klints.
- Kas šim kaiš? vadonis vaicāja, kad apkārt abiem bija salasījusies visa ģints.
Kraukļu burve grozīja galvu.
- Viņam iekšā cīnās dvēseles.
- Tad jau tas ir kāds trakuma paveids? Finkedīns gribēja zināt.
- Varbūt, atbildēja Seiuna. Tikai es ar tādu nekad agrāk neesmu sastapusies.
- Es gan, Toraks metās starpā.
Viņš steigšus izstāstīja par mednieku no Mežakuiļu ģints.
Kamēr burve klausījās, viņas seja sadrūma. Ģintī viņa bija visvecākā ar daudzām ziemām uz pleciem. Gadi nebija viņu žēlojuši matus izbalinājuši kā vecu kaulu, un viņa drīzāk izskatījās pēc kraukļa, nevis pēc sievietes.
- Es izzīlēju to ar kauliem, burve noķērcās. Vēstījumu: "Tas tuvojas."
- Man ir vēl kas sakāms, teica Rena. Kad biju medībās, es satiku dažus ļaudis no Vītolu ģints. Viens esot slims arī pie viņiem. Čūlas. Plānprātība. Šausmīgas bailes.
Kad Rena pagriezās pret Seiunu, meitenes acis bija melnas kā akači.
- Vītolu ģints burvis sūta jums ziņu. Arī viņš ir zīlējis ar kauliem. Un pirms trim dienām tie nemitīgi vēstījuši par kādu nelaimi: "Tas tuvojas…"
Cilvēki ar rokām gaisā rakstīja zīmes, lai atvairītu ļaunumu. Citi pieskārās ģints svētumam gludajām, melnajām kraukļa spalvām, kas bija piešūtas pie viņu kamzoļiem.
Etāns, kaislīgs, jauns mednieks, ar mulsumu sejā paspēra soli uz priekšu.
- Pārbaudīdams lamatas, es atstāju uz kalna Beru. Viņai uz rokām bija čūlas. Tādas pašas kā Oslakam. Es laikam izdarīju kļūdu, vai ne?
Finkedīns grozīja galvu. Viņš braucīja savu tumši sarkano bārdu, un viņa seja bija noslēpumaina, taču Toraks redzēja, ka ģints vadoņa domas šaudās kā negudras.
Kraukļu vadonis nekavējās dot pavēles.
- Tull, Etan! Paņemiet dažus vīrus un tālāk no apmetnes liepu birzī uzceliet būdu. Aizvediet turp Oslaku un sargājiet, lai neaizmūk. Vedna, netuvojies viņam. Man žēl, taču citas izejas nav.
Viņš pagriezās pret Seiunu, un ģints vadoņa zilās acis kvēloja.
- Pusnaktī. Veiksim ļaunuma izdzīšanas ritus. Tev jāizdomā, kas ar viņu atgadījies.
CETURTĀ NODALA
Burves mācekle paņēma sumbra raga lāpstiņu un ugunskurā sagrāba karstus pelnus. Vēl kūpošus viņa tos iebēra savā kailajā plaukstā.
Toraks noelsās.
Rena pat nesaviebās.
Pie viņas kājām putekļos kārpījās Oslaks, taču virves bija stipras. Vīrs bija piesaistīts zirgādas nestuvēm un gaidīja burvestību nobeigumu. Bera zintis uz savas ādas bija jau izbaudījusi un tagad vārtījās slimnieku mītnē, kur brēca, juzdamās slimāka nekā jelkad.
Kraukļu burve kopā ar mācekli bija izmēģinājusi visu. Lai izdzītu apsēstību, viņa bija apziedusi slimnieku mēles ar dubļiem. Viņa bija sējusi makšķerāķus pie saviem pirkstiem un ieslīgusi transā, lai ar pirkstiem noķertu nelaimīgo noklīdušās dvēseles. Viņa tos bija kvēpinājusi paegļu dūmos, lai padzītu slimības tārpus. Viss velti.