Augs bija rūgts, taču Toraka prāts tūlīt pat kļuva skaidrāks.
Vērodams, kā Detlans palīdz Asrifam uzvilkt smagu brūnaļģu pinuma krūšu apsēju un pārbauda tā aizmugurē piestiprināto lielo koka kāsi, Toraks jutās lieks un nevienam nevajadzīgs. Beils pārmeta pār plecu virves rituli un apskatīja āķi tā galā.
- Kas jādara man? Toraks vaicāja.
Asrifs veltīja viņam platu smaidu, kas vairāk līdzinājās grimasei.
- Noķer mani, ja es kritīšu.
- Labāk nemaisies pa kājām, Beils noburkšķēja.
Toraks sakoda zobus. Tie viņam neļāva pat palīdzēt.
Apslāpējis nepatiku, viņš skatījās, kā Beils atvēzējas
un met virvi. Tā uzlidoja augstu un glīti pārkrita pār tapu, kura rēgojās kādu desmit soļu augstumā. Asrifs satvēra virves galā esošo āķi un aizkabināja to aiz kāša, kas bija piestiprināts viņa krūšu apsējam, bet Detlans satvēra virves otru galu un cieši pavilka. Ar rokām un kājām meklēdams klintī izciļņus un tapas, Asrifs sāka rāpties, bet Detlans vilka virvi, lai noturētu viņa svaru, ja biedrs paslīdētu.
Kad Asrifs tuvojās tapai, pār kuru bija pārmesta virve, viņš blakus tai atrada radzi un, turēdams līdzsvaru uz kāju pirkstgaliem, ar vienu roku pieplaka klintij, bet ar otru atkabināja āķi sev no muguras un nosvieda to zemē. Tas atsitās pret zemi ar dobju būkšķi Torakam veicīgi vajadzēja palēkt sāņus -, un Beils, pacēlis āķi un uzmanīdamies, lai netrāpītu klinšu kāpējam, pārmeta to pāri kādai tapai, kas atradās vēl augstāk. Asrifam nenācās viegli saglabāt līdzsvaru, lai noķertu āķi, kas šūpojās, un piestiprināt to savam krūšu apsējam.
Viņš rāpās augstāk, un no klints pacēlās ūdensputni, kuri sašutuši sāka lidināties Asrifam virs galvas. Pāris reižu viņš paslīdēja un atdalījās no klints sienas. Vienīgi krūšu apsējs un Detlana muskuļu spēks ļāva viņam izvairīties no nāves.
Kamēr Detlans un Beils svīda pie virves, Toraks stāvēja blakus un ienīda savu bezspēcību. Asrifs nedroši virzījās augšup. Augstāk, kur Beils vairs virvi nevarēja uzmest, klinšu kāpējs darīja to pats, izvēlēdamies tapas, kas bija pietiekami tuvu, lai varētu tām apmest virvi, nezaudējot līdzsvaru. Patlaban viņš tuvojās ligzdai.
Kamēr Toraks, ar plaukstu piesedzis acis, skatījās, no klints virsotnes pacēlās tumšs, uzkumpis siluets. Tam bija milzīgi, izliekti spārni, un tas lēnām riņķoja lejup uz Asrifa pusi.
Vientuļš ērglis meta lokus virs Augstienes smailes. Rena domāja par to, kā klājas Torakam klints viņā pusē, un pielika soli.
Kaut gan saule jau laidās uz rietu, uz takas joprojām bija karsti, un vieglais vējiņš, kas pūta no ezera, daudz nespēja līdzēt. Viņa bija devusies ceļā krietni pirms rītausmas. Meitenei par atvieglojumu, drīz atgriezās Vilks; tas nadzīgi lēkšoja uz rietumiem, un turēties viņam līdzi nenācās viegli. Arī tagad Vilks rikšoja pa priekšu, taču vienmēr atgriezās pie Rēnas.
Viņa nevarēja saprast, vai Vilks zina, kur meklējams Toraks, vai arī viņš uzņēmis pie ezera redzētā smaiļotāja pēdas. Viņa pati tās uziet nespēja, taču ezera krastā atrada zem krūma noslēptu vēl vienu smailīti. Laiva bija tukša. Varbūt atstāta rezervē. Tomēr tā neatklāja, ko šajā salas apgabalā darījis nepazīstamais.
- Mūsdienās Roņi vairs neiet uz salas vidieni, bija teicis Tiu. Kādreiz viņi to darīja, taču beidzamā laikā tie stingrāk sākuši raudzīties, lai Mežs tiktu turēts atsevišķi no Jūras.
»
- Vai rietumu piekrastē neviens nedzīvo? Rena jautāja.
Tiu bija papurinājis galvu.
- Tā pieder ērgļiem. Viņu mitekli var redzēt pa lielu gabalu: tā ir augsta, sarkana smaile, kas izskatās pēc mednieka spuras.
Pirmoreiz Rena smaili pamanīja ap pusdienlaiku. Patlaban, atstājusi aiz muguras ezeru, viņa stāvēja tieši tās priekšā.
No šīs puses tā izskatījās nepieejama: bīstama krauja ar birstošiem akmeņiem, uz kuras pat ne viena vienīga vistene nespētu iesakņoties. Taču pa kreisi starp dažiem skrajiem pīlādžkokiem gar klints dienvidu pakāji uz Jūru vajadzētu būt ceļam. Ja viņa grib atrast Toraku, jāmēģina doties turp.
Taču, Rēnai par pārsteigumu, Vilks par šo ceļu nemaz nelikās zinis. Tā vietā viņš pagriezās uz ziemeļiem un pazuda jaunu bērziņu biežņā; no jauna izniris no tās, viņš aicināja Renu sekot. Vilks neizskatījās uztraucies, bet gan vienkārši aizrāvies. Meitene nolēma doties viņam pa pēdām.
Lauzdamās caur biežņu un drīz vien palikusi bez elpas un noskrāpējusies, viņa saprata, ka rāpjas klinšainā nogāzē. Pēc brīža Rena atvieglota nonāca uz vējainas kores, kas slējās augstu virs pludmales, kura bija klāta ar mirdzošām, melnām smiltīm. Ziemeļu pusē pludmale spēji beidzās ar klinti, kas ietiecās Jūrā un kuras pakājē gulēja izmētāti akmens bluķi. Starp tiem, par kaut ko lielu un beigtu ķērkdami, plēsās putnu bari.
"Maita," nosprieda Rena, noraudzīdamās, kā lejup pa nogāzi uz pludmali traucas Vilks. "Nav brīnums, ka viņš ir tik aizrautīgs. Tagad viņam būs diezgan, ko ēst."
Tik tālu tikusi, viņa nolēma paskatīties, kas tas par radījumu.
Vējš mainīja virzienu, un viņai degunā iesitās puvuma smaka. Kad Rena bija sasniegusi krastmalu un soļoja pa gurkstošajām ogļu melnajām smiltīm, viņa pamanīja, ka pludmales otrā galā Vilks izklīdina putnus. Vārnas un kaijas metās viņam virsū, taču Vilks tās atvairīja ar dažiem labi mērķētiem kampieniem. Kraukļi, kuri bija gudrāki, sēdēja uz klintīm un gaidīja savu kārtu.
Rena pamanīja, ka pirms viņas šeit bijis arī kāds cits. Blakus Vilka pēdām bija cilvēka pēdas. Tas bija gājis, nevis skrējis. Lai ko arī smaiļotājs šeit darījis, laika viņam bijis pietiekami.
Kad viņa piegāja tuvāk, maitas smaka kļuva tik neciešama, ka meitenei vajadzēja elpot caur muti. Spožajā saulē viņa nevarēja izšķirt, kas tas tāds ir, kas tur guļ nobeidzies starp klintsbluķiem. Bija redzams vienīgi liels, kuprains, ar putnu mēsliem nošķiests apveids un Vilks, kas badīgi plosīja tumši sarkano gaļu.
Kad tuvojās Rena, Vilks aiztecēja uz otru pusi, lai starp abiem būtu lielāks attālums. Tam vajadzēja nozīmēt, ka viņai jādod dzīvniekam pietiekami daudz plašuma maltītei, taču tas, ko Rena ieraudzīja, lika viņai šo prasību aizmirst. "Ak nē!" viņa nodomāja. "Tas nevar būt!"
Vilks pacēla galvu un uzrūca Rēnai, tad paklusi iesmilkstējās un paluncināja asti. Tas nozīmēja, ka Rena viņam patīk, bet ir pienākusi par tuvu viņa gaļai.
Meitene kāpās atpakaļ. Viņa bija redzējusi pietiekami daudz.
Jauns mednieks ticis noķerts brūnaļģu tīklā un pēc tam nosists ar cirvi. Pēc tam tā līķis atstāts par barību putniem. Tikai zobi tam bija izdauzīti.
Juzdamās nelabi, Rena noslīga ceļos smiltīs un raudzījās uz palielo, melno spuru, kas bija nosēta ar putnu knābienu pēdām. Kā iespējams pastrādāt kaut ko tādu?
Tad viņa atcerējās Brūnaļģu ģints vīru brīdinājumu par vientuļo zobenvali.
"Nav brīnums, ka tas ir pārskaities," viņa nodomāja.
DIVDESMIT SESTĀ NODALA
A srifs uz klints bija ķezā.
Viņš bija sasniedzis dzegu tieši zem ligzdas, taču krūšu apsējs aizmugurē bija iestrēdzis starp klintīm, un viņš nespēja to atsvabināt.
- Viņš varētu atbrīvoties, Detlans prātoja, staipīdams kaklu.
- Kā tad lai tiek vaļā no krūšu apsēja? Beils gribēja zināt.
- Ja viņš patiešām ir iesprūdis, tad… sacīja Toraks.
- …tad viņš netiks lejā, Beils atcirta. Mēs par to jau bijām domājuši.