- Man šķiet, Toraks teica, es rāpšos augšā un viņam palīdzēšu.
- Ko!? reizē iesaucās Detlans un Beils.
- Tās pārējās tapas, kuras ir drusku iesānis. Ja vien es tās spētu aizsniegt…
- Ja vien, Beils norūca.
Toraks uz viņu paskatījās.
- Jums ir lieks krūšu apsējs un vēl viens virves ritulis, turklāt es esmu vieglāks par Asrifu. Es redzēju, kā viņš to dara.
Beils vēroja Toraku, it kā nekad agrāk viņu nebūtu redzējis.
- Vai tiešām tu to darīsi?
- Mums vajadzīga sakne, zēns vienkārši atbildēja. Turklāt mums nav citas izejas.
Pirmie desmit soļi augšup nesagādāja grūtības. Apsējs vaļīgi apņēma Toraka plecus un vidukli; lielais koka kāsis tā aizmugurē bija sakabināts ar āķi virves galā. Pirms rāpšanās viņš bija žigli pārliecinājies, ka abi āķi ir pagatavoti no laba, cieta egles koka.
Detlans turēja Asrifa virvi, bet Beils vilka Toraku, līdz tas sasniedza pirmo dzegu.
Nelūkojies lejā! Beils viņu brīdināja. Un pārāk daudz neskaties arī uz augšu.
Vienreiz Toraks par to aizmirsa. Gaidīdams, kad Beils pārmetīs virvi nākamajai tapai un viņš to varēs satvert, zēns neiedomājami augstu ieraudzīja kūņojamies Asrifu un vēl augstāk zaru kaudzi, kas rēgojās no plaisas klintī. Ligzda. Bet kur palikuši ērgļi?
Ar otro mēģinājumu viņš noķēra āķi un, neveikli ķepurodamies, piekabināja to kāsim, kas karājās starp viņa lāpstiņām. Sajutis, ka nospriegojas virve un Beils ir gatavs vilkt, viņš turpināja rāpties.
Tapas turējās stingri, taču bija iedzītas pārāk tālu cita no citas, tāpēc Toraks divreiz paslīdēja, bet krūšu apsējs turējās stingri un neļāva viņam nokrist.
Klints siena bija pamatīgi sakarsusi saulē. Augstienes pakājē Toraks bija novilcis caurspīdīgo virsjaku, bet tik un tā drīz vien viņš bija vienos sviedros. Ikviena dzega vai plaisa bija notraipīta ar putnu mēsliem. Smaka koda Torakam acīs, un viņa rokas un kājas drīz vien bija kļuvušas netīras un glumas.
Sviest virvi izrādījās grūtāk, nekā izskatījās, kad to darīja Asrifs, taču pēc dažiem mēģinājumiem tas izdevās arī Torakam. Viņu iedrošināja arī tēva nazis, kas sitās pret gurnu, un ārstniecības augu maciņš ar mātes zāļu ragu, kurš vilka uz leju jostu.
Palaikam Toraks aizlīda garām šajā vietā neiederīgiem sārtiem āboliņa kumšķiem, kas trīsēja vējā. Lai viņu labāk aplūkotu, kaklu staipīja kairas cālis. Kad Toraks tuvojās, vairākums putnu aizlidoja, bet daži centās viņu padzīt. Ap viņu ķērkdamas laidelējās trīspirkstu kaijas. Rāpdamies garām dzegai, kur mita ķilžu mazuļi, puisis par mata tiesu izvairījās no smirdīga spļāviena sejā.
Kolīdz Toraks sāka šaubīties, vai kādreiz vispār būs lemts nokļūt pie mērķa, atklājās, ka viņš nonācis uz dzegas vienā līmenī ar Asrifu.
Roņu zēns atradās nedaudz tālāk par rokas stiepiena attālumu; viņš stāvēja uz visām četrām ar muguru pret Toraku, un viņa plecu siksna bija neveiksmīgi aizķērusies aiz robainas klintsradzes. Nav brīnums, ka viņš nespēja atsvabināties.
Asrifs neveikli paskatījās pār plecu.
- Jauki tevi satikt, mežiniek, viņš teica, neveiksmīgi cenzdamies plati uzsmaidīt.
Viņa seja bija piesarkusi, un Toraks nevarēja saprast, vai tas ir no izmisuma vai pazemojuma.
- Domāju, ka spēšu tevi noāķēt, Toraks teica.
Viņš sāka iesānis virzīties pa šauro plaisu, kas savienoja abas dzegas.
- Uzmanies no ērgļiem! Asrifs brīdināja.
Toraks uzdrošinājās paskatīties augšup un pārsteigumā gandrīz nogāzās no klints. Tieši virs viņa debesis aizsedza ligzda. Milzīgs ķērpjainu zaru vijums tik liels kā Kraukļu būda. No tā skanēja neskaidra ērgļu mazuļu čiepstēšana. Taču no vecākiem nebija ne miņas.
- Kur gan viņi palikuši? Toraks murmināja.
- Riņķo tur augstāk, sacīja Asrifs. Man šķiet, ka tie zina, ka esmu iesprūdis, un no manis nebaidās. Taču tas neattiecas uz tevi.
Toraks norija siekalas un atskatījās uz dzegu, kuru nule bija pametis. Viņa virve droši apņēma beidzamo tapu, kas bija iedzīta mazliet augstāk. Ja zaudētu pamatu zem kājām, pārāk zemu viņš nenokristu. Protams, ja vien nepārtrūktu aukla, nesaplīstu krūšu apsējs, nenolūztu tapa… "Ja vien, ja vien," viņš pie sevis nepacietīgi pukojās. "Tā tikai sāc domāt!"
Zēns turpināja virzīties pa plaisu. Bet, pat izstiepies, cik tālu vien iespējams, viņš nespēja aizsniegt Asrifa siksnas.
Toraks mēģināja nokļūt neveiksminiekam tuvāk, taču virve to neļāva. Viņš to paraustīja ziņa Beilam palaist viņu vaļīgāk -, taču nekas nemainījās.
- Nekas nesanāks, Asrifs teica. Striķis par īsu.
Toraks paskatījās lejup, kur neiedomājami tālu lejā
pret viņu bija pavērsušās divas sejas, un ieraudzīja, ka Beils purina galvu.
Viņš mirkli domāja. Pēc tam zēns izlocījās no sava krūšu apsēja un atstāja to savā vaļā šūpojamies uz pēdējās tapas. Tagad nekas vairs nespētu aizkavēt viņa kritienu.
- Ko tu dari?\ Asrifs šausmās nočukstēja.
- Mēģini atvairīt no manis putnus, Toraks norīkoja un līda biedram tuvāk.
Viņš vēlreiz pasniedzās pēc Asrifa krūšu apsēja un šoreiz viņa pirksti to aizskāra.
Pāri klintij aizslīdēja ēna, un sudrabkaija, asi ieķērkdamās, lika Torakam sarauties. Asrifs iekliedzās un meta akmeni. Viņš netrāpīja, un kaija, abus nošķiedusi, aizlidoja. Baltas, smakojošas gļotas saķepēja Toraka matus un tecēja pa pieri, gandrīz trāpot vienā acī. Viņš nospļāvās un mēģināja vēlreiz.
Šoreiz viņam izdevās satvert Asrifa plecu siksnu. Puiša pirksti bija slideni no putnu mēsliem, un viņš nespēja krūšu apsēju dabūt nost no klintsradzes.
- Pavirzies drusku atpakaļ, viņš elsa, lai tas kļūst vaļīgāks!
Asrifs pašļūca atpakaļ.
Ar rāvienu, kas viņu gandrīz nogāza no klints, Toraks atsvabināja krūšu apsēju no radzes.
Asrifs joprojām stāvēja četrrāpus ar pārbīlī vaļā pavērtu muti. Viņš pagriezās un sastapās ar Toraka skatienu.
- Paldiesiņ! puisis nomurmināja.
Toraks atturīgi pamāja ar galvu
- Sakne. Vai tu sadabūji sakni?
Asrifs papurināja galvu.
- Ko? Toraks pārsteigts iesaucās.
- Es nevarēju to aizsniegt. Asrifa seja no kauna saviebās. Es izvēlējos nepareizās tapas un nonācu strupceļā. Man vajadzēja virzīties pa tavu ceļu.
Toraks vēlreiz uzdrošinājās paskatīties augšup un pamanīja, ka nedaudz pa labi uz ērgļa ligzdas pamatni ved dziļa, slīpa līkloču plaisa. Tās galā, tieši ligzdas ēnā bija ērti iekārtojies augs ar spīdīgām, tumšsarkanām lapām. Seliks.
Zēns apsvēra, kā lai tiek atpakaļ uz iedobi, no kuras viņš tikko bija ieradies, un uzvelk krūšu apsēju. Taču virve bija par īsu: tā neļautu viņam sasniegt ligzdu. Nāksies rīkoties bez tās.
Es to spēšu, viņš teica ar lielāku pārliecību balsī nekā sirdī.
Lienot augšup pa plaisu un meklējot atbalstu, viņa kājas un rokas no piepūles trīcēja. Toraks bija pārkarsis un nomocījies, un no putnu mēslu dvakas viņam metās nelaba dūša.
Akmens zem viņa kājām padevās. Tieši laikā viņš paspēja pavirzīties uz augšu un noraudzīties, kā sadalās atbalsts, pret kuru viņš tikko bija atspēries, un atlūzas ripodamas un lēkādamas sašķīst druskās pret klintsbluķiem bīstami tuvu Detlanam un Beilam.
Droši vien vajadzēja abus brīdināt, taču bija jau par vēlu. Turklāt kliegšana varētu satraukt klinti, un izskatījās, ka to sāk apgrūtināt uzmācīgie cilvēki uz tās sāniem.