Viņš rāpās augstāk pa plaisu tuvāk selika saknei.
Uzmanies! kaut kur zemāk izdvesa Asrifs.
No klints atbalsojās draudīgs "klek, klek", pāri Toraka galvai aiztraucās ēna, un pagriezies viņš ieraudzīja ērgli, kas ar niknumā izplestiem nagiem sniedzās pēc viņa sejas. Abas rokas bija vajadzīgas, lai noturētos pie klints; viņš nevarēja pat pasargāt galvu vienīgi pieplakt klints sienai. Toraks paspēja pamanīt, ka tuvojas niknas, zeltainas acis un šaura, melna mēle; viņš dzirdēja, kā šalc spārni platāki par platāko Roņu smailīti…
Ērglim pa krūtīm trāpīja akmens, un tas ar spalgu kliedzienu atkāpās.
Toraks paskatījās lejup uz Asrifu, kas pielāgoja lingai vēl vienu oli.
Toraks neievēroja, kur palika ērglis. Varbūt tas nobijās, taču maz ticams. Visdrīzāk tas gatavojās nākamajam uzbrukumam.
Tālāk sprauga paplašinājās un rāpties kļuva vieglāk. Kad Toraks sasniedza tās galu, viņš, sev par atvieglojumu, saprata, ka plaisa ir pietiekami plata, lai varētu nomesties uz labā ceļa un, piespiežoties saules nokaitētajai klintij, ar kreiso roku izvilkt nazi.
Debesis aizklāja ēna. Spārnu vēdas un klaudzoši brīdinājuma saucieni: šoreiz tie bija divi ērgļi dzīvesbiedri, kuri metās aizstāvēt savu perējumu.
- Es netaisos aiztikt jūsu mazuļus! Toraks sauca, draudīgi vicinādams nazi un aizmirsis pieklusināt balsi.
Nav brīnums, ka ērgļi viņā neklausījās. Kad Toraks aizkļuva līdz selika pudurim un sāka to ar nazi rakt ārā, viņš gaidīja, ka jebkurā mirklī var tikt nogrūsts lejā.
Daži Asrifa precīzi raidījumi ērgļus uz brīdi padzina nost, taču tie gatavojās lidot atpakaļ. Klintis drebēja no viņu kaujas saucieniem.
- Pasteidzies! Asrifs sauca.
Atgādinājums bija nevietā, un Toraks uzskatīja, ka uz to nav jāatbild.
Seliks bija iesakņojies saules pārkaitētā augsnē, kas sastāvēja no sapuvušiem prauliem un ērgļu ģimenes atkritumiem, un negribēja padoties. Kamēr Toraks ar tēva dāvināto zilo slāņakmens nazi plēsās pie auga saknēm, pa viņa sāniem aumaļām plūda sviedri. Viņš bija nometies ceļos uz drupanas dzegas malas, un, viņam strādājot, atdalījās vēl dažas atlūzas un aizripoja lejā. Toraks izmisis sagrāba seliku aiz kāta un centās izkustināt to no vietas.
- Pasteidzies! Asrifs sauca. Man drīz pietrūks akmeņu!
>
Beidzot augs padevās. Saknīte tam bija maziņa: ne lielāka par Toraka rādītājpirkstu bāla ar zaļiem raibumiem. Kādu brīdi zēns to vēroja, jo nespēja aptvert, ka tik nenozīmīgs sīkums spēj pasargāt ģintis no slimības.
- Es to dabūju! viņš sauca Asrifam.
Aizbāzis sakni aiz kamzoļa un iestūmis nazi atpakaļ makstī, viņš sāka rāpties atpakaļ pa plaisu uz dzegu, kur karājās krūšu apsējs.
Iedobes mala nokrakšķēja un padevās. Toraks parāvās atpakaļ un pieķērās pie radzes.
- Sargieties! viņš sauca, kad bluķis gandrīz viņa augumā atdalījās no klints un, paņemdams līdzi Toraka krūšu apsēju, lidoja lejā.
Zēns piespiedās pie klints sienas un sērīgi noraudzījās, kā viņa aprīkojums, kuru bija aizķērusi atlūza, gandrīz trāpīdams Asrifam, ripo lejup un kaut kur tālumā nobūkšķ pret akmeņiem dažus soļus no Detlana un Beila.
Ūdensputnu klaigas apklusa. Toraks dzirdēja vienīgi savu elpu un ripojošus oļus atsitamies pret klintīm.
Augstu virs galvas riņķoja ērgļi. Tie bija sapratuši, ka ligzda turpmāk būs drošībā.
Mazliet zemāk galvu pacēla Asrifs, un viņu skatieni sastapās.
Abi saprata, ko tas nozīmē, bet neviens no viņiem negribēja to skaļi paust. Toraks zināja, ka atpakaļceļa vairs nav, mēģinājums tikt lejā no klints bez aprīkojuma gandrīz neizbēgami beigtos ar nāvi.
Asrifs aplaizīja lūpas.
- Rāpies lejā pie manis, viņš teica.
Toraks apsvēra šo priekšlikumu un papurināja galvu.
- Par maz vietas, viņš sacīja.
- Gan jau atradīsies. Izmantosim manu aprīkojumu divatā.
- Tas mūs neizturēs. Mēs abi nositīsimies.
Asrifs neatbildēja. Viņš zināja, ka Torakam ir taisnība.
- Paņem sakni! Toraks izrīkoja.
Asrifs atvēra muti, lai iebilstu, taču Toraks viņu pārtrauca.
- Tam ir jēga, tu taču zini. Tu vari tikt lejā. Tu aizvedīsi to Tenrisam, un viņš pagatavos zāles. Visiem.
Toraks i*unāja ļoti pārliecināti, taču viņa sirds drebēja kā tikko apspalvojies putnēns. Kāda viņa būtības daļa neticēja tam, ko viņš saka.
Cik vien iespējams saliecies uz priekšu, Toraks izstiepa roku un ļāva saknei krist. Asrifs to noķēra un aizbāza aiz kamzoļa.
- Ko tu darīsi? viņš jautāja.
Savu turpmāko rīcību Toraks apsvēra ar pārsteidzoši skaidru galvu. Varbūt tas bija klinšauga iespaidā, bet varbūt viņš pat nesaprata, kas noticis.
Akmeņu krāvums, uz kura stāvēja Beils ar Detlanu, atradās tieši zem viņa. Tas bija šaurs, un uzreiz aiz tā virmoja Jūra. Ja lēktu, viņš, iespējams, varētu to sasniegt.
- Tu vari mēģināt rāpties lejā, Asrifs teica ar muļķīgu un izbiedētu sejas izteiksmi.
- Kad tu būsi zem manis? Toraks jautāja. Un kā ar Detlanu un Beilu? Ja kritīšu, es varu jūs nogalināt.
Asrifs norija siekalas.
- Bet… ko citu…
- Piesargi galvu! Toraks iesaucās un metās lejā no klints.
divdesmit septītā nodala
Toraks grima mirdzošajā, zaļajā ūdenī cauri zaigojošai, zaļai gaismai un nenieka nebija nobijies, tikai milzīgi atvieglots par to, ka nenositās uz akmeņiem.
Pēc nokaitētajām klintīm ūdens šķita tik auksts, ka sažņaudza krūtis, taču viņš tam nepievērsa uzmanību, jo tagad grima ūdensaugu mežā.
Zeltainas jūraszāles, pa kurām lēkāja saules zaķīši, zvīļoja un šūpojās līdzi Jūrai. To stumbri ietiecās tumsībā, un starp žuburainajiem zariem kā bezdelīgas šaudījās moivas.
No brūnaļģēm ar vienu pleznas vēzienu Toraka priekšā izpeldēja aizbildnis, apgriezās uz muguras un šādā dīvainā stāvoklī vēroja zēnu. Ar lielajām, apaļajām acīm un ūsām, pie kurām bija pielipuši burbuļi, tas izskatījās tik draudzīgs un ziņkārīgs, ka Torakam gribējās skaļi smieties.
Straume viņu aukstajā ūdenī aiznesa sānis, un pēkšņi viņš vēderā sajuta sāpes. Nav laika prātot, kas noticis;
nav laika baidīties. Un sāpes mazinājās, tās bija gandrīz pārgājušas. Un viņam vairs nesala, zēnu apņēma brīnišķīgs siltums; maigajā, zaļajā ūdenī viņš jutās bez svara un gluži kā mājās tik ļoti, ka negribējās šo vietu vairs pamest.
Tomēr viņam bija vajadzīgs gaiss.
Viņš negribīgi peldēja augšup. Toraka augums vijās cauri sudrabainu burbulīšu straumei. Bet, kad viņš uzpeldēja virspusē, pasaule virs viļņiem šķita tik skarba un robusta, ka viņš cieši aizspieda nāsis un ienira atpakaļ brīnišķīgajā, zaļajā gaismā. Viņš devās lejup uz brūnaļģu biežņu, nemaz nedomādams, kā tik ātri iespējams nirt.
Aļģēs kaut kas kustējās. Dīvaini, bet Toraks izlēma paskatīties, kas tas ir.
Tas bija zēns: straume nēsāja tā ļengano, nejūtīgo ķermeni uz visām pusēm, un ūdenszāles vijās ap viņa locekļiem. Toraks iedomājās, ka ūdenī varbūt iekritis Asrifs vai, iespējams, Detlans vai Beils. Taču garie mati, kas viļņojās straumē, bija tumšāki nekā Roņu puišiem; un, kad tie pašķīrās, viņš ieraudzīja šauru seju ar pelēkām, vērīgām acīm; uz abiem vaigu kauliem bija uztetovētas Vilku ģints piederības zīmes.
Pēkšņās šausmās Toraks saprata, ka viņš skatās uz sevi.