Izskatījās, ka ne Toraks, ne Roņu zēni nezina, kāpēc tas uzbrucis, taču Rena to zināja. Viņai degunā joprojām bija maitas smaka un ausīs Vilka badīgā čāpstināšana.
Tas tik ļoti bija aizrāvies ar beigto zobenvaļa mazuli, ka, meitenei aizejot no pludmales, tikai pacēla galvu.
Kamēr saule laidās zemāk un vasaras vidus dūmaka kļuva tīkamāka, viņa gaidīja starp klintsbluķiem, degdama nepacietībā pastāstīt Torakam par noslaktēto mednieku, taču daudz mazāk Rēnai gribējās, ka viņu pamana Roņi.
Pēc brīža smailītē ieradās vēl viens Ronis vīrs caurspīdīgā virsjakā ar briesmīgi apdedzinātu seju. Tas parūpējās par visu. Mazākais, neievērojamākais no zēniem, kaut ko izvilka no kamzoļa, un vīrietis to uzmanīgi ielika mazā maciņā, kas karājās tam ap kaklu, Rēnai šķita, ka tā varētu būt selika sakne. Tad, izmantodams sašķīdušās laivas atlūzas, viņš uzlika šinu ievainotā puiša kājai un darbodamies izrīkoja pārējos.
Rena bija pārsteigta par to, kā atdzīvojās Toraka seja, kad ieradās apdegušais cilvēks; kad vīrs Torakam lika sadabūt malku ugunskuram un puisis bez ierunām paklausīja, viņa juta ieduramies sirdī sīku greizsirdības adatiņu.
- Vai derēs parasti koki vai arī vajadzīgi Jūras izskalotie? Toraks jautāja skaņā balsī, kas pāri akmeņiem atplūda līdz Rēnai.
Apdegušais pamāja ar galvu, un puisis sāka rāpties pār bluķiem.
Rena aizmirsa par savu greizsirdību. Varbūt draugs beidzot saklausījis viņas signālu?
Viņa noraudzījās, kā Toraks apstājas pie izskalota mieta, aiziet līdz Jūrai, bet tad pagriežas un dodas uz klintīm.
- Kur tu esi? viņš klusi jautāja.
- Pīlādžos, Rena čukstēja. Šeit augstāk, nē, vairāk uz priekšu.
Kad Toraks bija pienācis pa tvērienam, viņa sagrāba to aiz kamzoļa un pavilka aiz klints atradzes, kas abus noslēpa pārējo skatienam.
- Tad beidzot, Rena dvašoja. Es tikai gaidu un gaidu…
- Kur ir Vilks? Toraks strupi noprasīja.
- Ieturas nākamajā pludmalē. Tāpēc jau arī…
t Labāk būtu savākusi kādus zarus, viņš murmināja,
- es nevaru atgriezties ar tukšām rokām.
- Ko? Ak jā. Protams.
Rena sabozusies ievēroja, ka viņš vēl aizvien ir bāls un izvairās no viņas skatiena.
- Torak, vai ar tevi viss kārtībā? Puisis palocīja galvu.
- Un kā ar tevi?
Rena izlikās to nedzirdam.
- Klausies. Es zinu, kāpēc mednieks uzbruka.
Viņa pastāstīja par nogalināto pusaugu zobenvali un gaišmatainā smaiļotāja pēdām pludmalē.
- Nav brīnums, ka tas ir pārskaities, viņa sacīja.
- Jaunulis, visdrīzāk, ir tā mazulis, kuru smaiļotājs noķēris tīklā, izdauzījis tam zobus un atstājis pūstam.
- Bet kāpēc kādam tā būtu jārīkojas? Toraks brīnījās.
- Es nezinu, taču šķiet, ka tas saistīts ar burvestībām. Kurš gan citādi uzdrošinātos nodarīt tādu ļaunumu? Pārkāpt ģints likumu un nogalināt mednieku…
- Atriebība, Toraks pie sevis murmināja. Jā, droši vien, ka tā.
Viņa balss bija bēdīga un vienlaikus nikna. Rena bija neziņā.
- Kurš gan?
Toraka seja raustījās kā sāpēs.
- Kad es biju ūdenī… Tas bija tik… Es nezinu… Es nevaru…
- Torak, vai tad tu nesaproti? Rena viņu pārtrauca. Smaiļotājs, kas to pastrādāja, bija Ronisl
- Ko? Ko tu teici?
- Notiek kaut kas ļoti, ļoti slikts, un tajā ir iesaistīti Roņi. Kas zina, varbūt tie ir viņi, kuri izraisa sērgu! Iespējams, tāpēc viņam bija vajadzīgi vaļa zobi.
Toraks atkāpās soli no Rēnas. Viņš neticīgi purināja galvu.
- Vai tu nekad neesi padomājis par to, meitene turpināja, kāpēc neviens no viņiem vēl nav saslimis, kaut gan uz salas jau vairākas dienas esi tu un tāpat arī tokorots?
- Tas neko nenozīmē, zēns nočukstēja.
- Tad kāpēc viņi pēc saknes sūta tikai zēnus? Ja Roņi patiešām baidītos no briesmām, viņi sūtītu vīrus.
- Tāpēc, ka Asrifs ir vislabākais klinšu kāpējs un…
- Un tu tam tici?
Toraks svārstījās, taču tad saņēmās.
- Kopš Roņi ir uzzinājuši par slimību, viņi man cenšas palīdzēt.
- Torak…
Viņš pagriezās pret meiteni.
- Tenriss mani paglāba no Sēras! Detlans un Beils steidzās mani glābt, kad uzbruka mednieks! Pirms trim vasarām no sērgas nomira Beila brālis!
- Kāpēc tu tik dedzīgi viņus aizstāvi?
- Kāpēc tu viņus tik ļoti nosodi?
- Tāpēc, ka smaiļotājam bija gaiši mati! Tāpēc, ka pēdas liecina, ka mednieku ir nogalinājis viņš!
- Bet gandrīz visi Jūras ģinšu pārstāvji ir gaišmataini. Starp citu, tu pati teici, ka dzirdēji airi noklaudzam pret viņa smailīti. Ja tu kaut ko zinātu par Roņiem, tad saprastu, ka viņi nekad netaisa troksni! Vīrs, kuru tu redzēji, varēja būt no jebkuras citas ģints. Jūras krauklis vai arī viens no taviem draugiem Jūras ērgļiem…
- Bet neviens no taviem draugiem Roņiem, meitene rūgti sacīja.
- Vihi nav mani draugi, Toraks iebilda. Viņi ir mani asinsradinieki.
Rena sarāvās.
Puisis kā pārakmeņojies paņēma viņas salasītos zarus un pievienoja tos savai kaudzītei.
- Man jāiet atpakaļ, viņš, nepaskatīdamies uz Renu, teica.
Viņa bija pārbijusies.
- Vai tu no manis teiktā neko nedzirdēji?
- Rena, tūlīt būs saulgrieži. Mums atlikusi tikai viena diena, lai atgrieztos nometnē.
- Pa Jūru? Kad tuvojas vētra un atriebīgais mednieks…
- Tenriss laivas ir nobūris un teic, ka…
- Un Tenriss nekad nekļūdās.
Toraks neatbildēja.
- Ja pareizi saprotu, Rena sacīja, tu gatavojies doties atpakaļ briesmās un atstāt ģintis likteņa varā jo neklausi.
Toraks pagriezās uz papēža un aizgāja.
Bija jau vēls, un ūdensputni kļuva nemierīgi. Daudzi no tiem atstāja savas vietas uz klintīm un lidoja uz iekšzemi. Tuvojās vētra.
Toraks pamodās pēc neilga, smaga miega. Drīz vien viņš dosies ceļā kopā ar Tenrisu un Beilu. Asrifu un Detlanu bija iecerēts atstāt pie Augstienes, lai trijatā varētu atgriezties nometnē, cik ātri vien iespējams; ja paveiktos un nesāktos vētra, viņi to sasniegtu pirms saulgriežiem un paspētu pagatavot zāles.
Ugunskura pretējā pusē, iemalkojis Tenrisa pasniegto miega dziru, aizmidzis gulēja Detlans un no pārguruma pakritušie Asrifs un Beils. Burvis sēdēja pie ugunskura un smēķēja savu krabja spīles pīpi.
Toraks, pa pusei pamodies, braucīja seju. Viņš bija noguris, taču saprata, ka ilgāk gulēt nespēs. Viņa prātu bija saviļņojusi saķeršanās ar Renu. Abi bija ķildojušies arī agrāk, taču nekad tik spīvi. Toraks juta, ka ir no viņas atsvešinājies un ne tikai šā strīda dēļ, bet drīzāk gan tā dēļ, kas bija noticis ūdenī.
Viņš tad bija kļuvis par roni. Viņš bija dzirdējis un sajutis lietas tā, kā to spēj just tikai ronis. Bet vienlaikus viņš tad bija arī Toraks…
Tenriss pret akmeni izdauzīja pīpi, un šī skaņa lika zēnam salēkties.
Burvja mutes kaktiņš savilkās vieglā smaidā, un Toraks centās uzsmaidīt pretim. Tenriss bija ieradies bez brīdinājuma, vienkārši pateikdams, esot jutis, ka ir vajadzīgs. Toraks pat nespēja izpaust savu prieku. Patlaban viņš vēroja, kā burvis, saraucis uzacis, no jauna piepilda pīpi, turēdams to sakropļotajā rokā un ar veselo tūcīdams tajā smaržīgu lapu šķipsnu.
Beils man izstāstīja par to, kas notika ūdenī, Tenriss sacīja.
Aizsmēķējis pīpi no gruzdošas pagales, viņš piemiedza acis, lai tajās nekostu dūmi, un izpūta dažus mutuļus.