- Kāpēc tu man neizstāsti pārējo? Kā tu zināji, ka tuvojas mednieks?
Toraks vilcinājās.
- Es nespēju to izskaidrot. Es to nesaprotu.
Tenriss sarauca uzacis.
- Taču tu zini vairāk, nekā pastāstīji Beilam. Varbūt es varu tev palīdzēt?
Zēns nolika zodu uz ceļgaliem un lūkojās ugunīgajās kvēlojošo ogļu aizās.
- Roņi, viņš murmināja. Tie skaņas ūdenī sajūt ar ūsām.
Ar acs kaktiņu puisis manīja, ka Tenriss saspringst.
- Es biju kopā ar aizbildni, Toraks turpināja. Tas dzirdēja nē, tas juta mednieka balsi kaut kur ļoti tālu Jūrā.
Viņš norija siekalas.
- Tā es uzzināju, ka tuvojas mednieks.
Tenriss joprojām cieta klusu, un Toraks pacēla galvu. Roņu burvis sēdēja, aizmirsis par pīpi, kas gulēja tam plaukstā. Viņa seja bija atklāta un pārsteigta.
- Ko tas nozīmē? zēns nočukstēja.
Pīpe izslīdēja no nekustīgajiem pirkstiem un ieripoja ugunskurā. Tenriss pat nepakustējās, lai to atgūtu. Piesvempies kājās, viņš grīļīgā gaitā devās uz Jūras malu, kur apstājās ar muguru pret Toraku. Viņš stāvēja tur ilgu laiku. Kad Tenriss atgriezās pie ugunskura, viņš izskatījās vecāks un vienlaikus dīvaini satraukts.
- Pastāsti man visu! viņš uzaicināja.
Toraks dziļi ievilka elpu un paklausīja.
Kādam izkratīt sirdi bija milzu atvieglojums. Viņš nebija apzinājies, kas tā par nastu turēt visu sevī. Taču sasprindzinājums burvja sejā bija biedējošs.
Kad Toraks beidza runāt, iestājās klusums.
Tad Tenriss ar veselo roku drebelīgi noglaudīja bārdu.
- Vai arī agrāk ar tevi tā ir gadījies?
- Es domāju jā.
- Tu domā? Tenriss runāja neparasti spalgā balsī. Ko tu ar to gribi teikt?
- Es es iekļuvu roņu tīklā. Tur bija moivas… Bet tikai kādu mirkli.
- Mirkli? Cik ilgi?
- Nezinu, dažus mirkļus.
Pelēkās acis pētīja Toraku, it kā gribētu ielūkoties viņa dvēselēs.
- Kas kas tas ir? zēns stomījās. Kas ar mani notiek?
Tenriss uzreiz neatbildēja. Pēc brīža viņš sacīja:
- Ar tevi nenotiek nekas slikts.
Uzmetis skatienu pārējiem, lai pārliecinātos, ka tie joprojām ir aizmiguši, burvis pievirzījās tuvāk Torakam.
- Tas ir… galvu kratīdams, viņš apklusa.
- Kas? Izstāsti man!
Tenriss nopūtās.
- Ak, kā lai to izskaidro?
Pacēlis zaru, viņš ar to sabikstīja ugunskuru, sūtīdams debesīs dzirksteļu spietu.
- It visam uz pasaules, burvis beidzot teica, ir gars. Medniekam, medījumam, upei, kokam. Ne visas būtnes prot runāt, taču visas spēj dzirdēt un domāt. To tu, bez šaubām, zini.
Toraks pamāja ar galvu un prātoja, kas sekos turpmāk.
- Katras radības trīs dvēseles dvēseles, kuras veido garu, ir piesaistītas ķermenim.
Tenriss no jauna sabikstīja ogles.
- Paša dvēsele šad tad spēj atstāt miesu, ja esi slims vai sapņo, taču tā reti kad aizklīst tālu un drīz vien atgriežas.
Viņš nometa sprunguli un izstiepa rokas pret uguni, it kā gribētu kaut ko izvilināt no liesmām.
- Bet reizi tūkstoš gados dzimst radība, kas ir… atšķirīga.
Par spīti karstumam, Torakam sāka kļūt vēsi.
- Šā radījuma dvēseles, burvis turpināja, spēj atstāt ķermeni atstāt uz daudz ilgāku laiku, nekā, dziedinādams slimniekus, to jelkad spētu panākt visizcilākais burvis. Šā radījuma dvēseles spēj ceļot tālāk.
Tenriss brīdi klusēja un tad turpināja:
- Tās var iemiesoties citos ķermeņos. Un, kad tā atgadās, cilvēks redz, dzird un jūt kā būtne, kurā tas ir ieklīdis, tomēr tas vienmēr paliek viņš pats.
Burvja plaukstas tagad atdusējās uz ceļgaliem; viņš pagriezās un sastapās ar Toraka pārbiedēto skatienu.
- Šis radījums, viņš čukstēja, ir garagājējs.
Toraks nespēja elpot.
- Nē, viņš izdvesa.
Zēnu stingri uzlūkoja pelēkas acis.
- Nē! Toraks atkārtoja. Tas nevar būt! Ja dvēseles pamet ķermeni, tas ir pagalam! Man vajadzētu būt mirušam, jo tad atnāk nāve.
Tenriss veltīja viņam līdzjūtības un sapratnes pilnu skatienu.
- Torak! Kad gars ceļo, ķermeni nebūt neatstāj visas dvēseles. Nanuaka, pasaules dvēsele, vienmēr paliek, kur bijusi. Tā nepamet tevi līdz pat pēdējai stundai. Pārmiesojas vienīgi paša dvēsele un ģints dvēsele.
Toraks sāka trīcēt. Viņš nekad nebija dzirdējis par dvēseļu ceļošanu. Un neko par to negribēja zināt.
Tenriss uzlika veselo roku zēnam uz pleca un mazliet papurināja.
- Tev ir tiesības baidīties. Gara ceļojumi ir viens no lielākajiem noslēpumiem. Visu, ko mēs par to zinām, no paaudzes paaudzē cits citam ir pārstāstījuši burvji; daudz kas ticis sagrozīts un palicis nesaprasts.
Viņš atkal paklusēja, it kā cenzdamies saprast, cik daudz Toraks spēj aptvert.
- Vienīgais, ko mēs patiešām zinām par gara staigāšanu, ir tas, ka tā ir ļoti grūta un ļoti bīstama.
"Un sāpīga," Toraks nodomāja, atcerēdamies nelabumu un sāpes. Viņš bija juties tā, it kā viņam kāds grieztu uz āru iekšas…
Pēkšņi viņam radās kāda cerīga doma.
- Tas nevar būt tiesa! zēns dedzīgi iesaucās. Es neesmu garagājējs, man ir pierādījumi! Mežā mani uzdzina kokā mežakuilis. Tas mani gandrīz noķēra, un es biju briesmīgi nobijies taču tas nenotika! Mani nemocīja ne slikta dūša, ne sāpes, un es acumirklī neuzzināju, ko jūt kuilis.
Roņu burvis purināja galvu.
- Torak, Torak, tā tas nenotiek. Padomā! Par burvestībām tu zini pietiekami, lai noģistu, ka pat parastiem burvjiem, ja tie grib ārstēt slimnieku, jāatbrīvo savas dvēseles. Ir daudz veidu, kā to panākt. Transs. īpaši augi. Dažreiz pietiek vienkārši badoties vai aizturēt elpu. Ar garagājēju ir tāpat. Tas, ka tu biji vienīgi nobijies no mežakuiļa, nav pietiekams iemesls, lai atbrīvotos tavas dvēseles.
Toraks atcerējās citas reizes, kad tas ar viņu bija atgadījies. Dziedināšanas rituālu laikā viņš ieelpoja burvju dūmus. Iekļuvis roņu tīklā, viņš gandrīz noslīka. Kad notika sastapšanās ar aizbildni, viņš arī slīka. Toraku sāka pārņemt nelāga sajūta.
- Starp citu, Tenriss sacīja, un Toraks pārsteigts pamanīja, ka burvja veselajā sejas pusē atgriežas smaids, tev paveicies, ka neiegāji mežakuilī. Tā dvēseles tavējām būtu par stipru. Tu varēji palikt tur uz visiem laikiem.
Toraks piecēlās, aizklumburoja līdz klintīm un palika tur trīcēdams stāvam. Viņš negribēja būt atšķirīgs. Un tomēr vai tad tieši tāpēc tēvs neslēpa viņu no cilvēkiem? Kāpēc, gulēdams uz miršanu, viņš teica: "Es tik daudz ko neesmu tev pastāstījis…"
- Tas ir lāsts, Toraks teica, zobiem klabot. Es negribu būt atšķirīgs no citiem! Tas ir lāsts!
- Nē! Tenriss nostājās viņam blakus. Nevis lāsts, bet gan dāvana. Varbūt tagad tu tā nedomā, bet ar laiku sapratīsi.
- Nē, Toraks pretojās. Nē.
- Uzklausi mani, Roņu burvis sacīja savā jaukajā balsī, kas drebēja no saviļņojuma. Tas, ko tu sasniedzi tik viegli un nevilšus, ir kaut kas tāds, pēc kā visgudrākie burvji tiecas visu mūžu. Reiz es pazinu kādu visai gudru burvi, kurš nopūlējās sešus gadus no vietas. Seši gadi transa, apdullinošu augu un gavēšanas. Un beidzot uz dažiem mirkļiem viņam tas izdevās. Burvis uzskatīja sevi par laimīgāko cilvēku uz pasaules.
- Es to negribu, Toraks iebilda. Es nekad…