- Bet, Torak, tas taču ir burvestību patiesais nolūks!
Skaistā, daudz cietusī seja staroja degsmē.
- Mēs nemācāmies burvestības tikai tāpēc, lai piemuļķotu vientiešus ar krāsainām uguntiņām. Mēs to darām, lai aizraktos līdz saknēm! Lai iepazītu visa dzīvā sirdi!
Tenriss ievilka elpu.
- Padomā, ko spēsi, ja iemācīsies to izmantot! Tu varēsi atklāt visus noslēpumus. Tu sapratīsi mednieka un medījuma valodu. Tu iemantosi milzu spēku…
- Bet es to negribu! Toraks iekliedzās, un ugunskura viņā pusē Beils miegā pagrozījās.
- Es to nevēlos, Toraks noteica jau klusāk.
Viņš nekad nebija juties tik izbijies un apjucis. Visu mūžu viņš bija bijis tikai Toraks. Nu Tenriss stāsta, ka viņš ir pavisam kas cits.
Zēns skatījās aukstajā, bangojošajā Jūrā. Viņš ilgojās pēc Vilka, kuram visu varētu uzticēt. Bet vai Vilks sapratīs? Toraks nezināja, kā vilku valodā aprakstīt gara pārmiesošanos. Un tas viņam kremta visvairāk: viņi atsvešinātos.
- Ko lai es tagad daru? zēns jautāja aukstajai Jūrai.
Tenriss no jauna uzlika roku viņam uz pleca,
- Tev jādara tas, ko mēs esam iecerējuši, burvis teica nomierinošā balsī. Es pamodināšu Beilu, un mēs sāksim gatavoties ceļam. Mēs aizvedīsim uz nometni selika sakni. Un saulgriežu naktī nākamajā naktī mēs to uznesīsim Stāvajā klintī un tu man palīdzēsi pagatavot zāles. Lūk, kas mums darāms!
Viņa balss bija tik stingra kā ozols, kas pretojas aukai, un Toraks no tās guva spēku.
- Jā, viņš teica. Jā. Tas, kas ar mani notiek, nemaina mūsu plānus. Vai tiesa, Tenriss?
Zēns pagriezās un paskatījās augšup burvja sejā.
- Jā, Tenriss bija ar viņu vienisprātis. Tas neko nemaina.
divdesmit devita nodala
>
Beidzot bads bija iedzīts atpakaļ savā midzenī un Vilks varēja meklēt bezastaini un Slaiko Bezastaini.
Taču, kamēr viņš tiesāja gardos, mīkstos iepuvušās melnās zivs kumosus, bija iestājusies tumsa. Ne jau īsta tumsa, bet tāda, kas aizklāj debesis, kad dusmojas Pērkongrāvējs. Bet šoreiz tas nebija nikns uz Vilku. Briesmās bija bezastaini.
Viņš aulekšoja pa karstajām, melnajām smiltīm, tad augšup pa nogāzi un atkal lejā uz akmens bluķiem, kur bezastaine bija gaidījusi viņa barabrāļi. Vilks saoda, ka arī Slaikais Bezastainis ir šeit bijis un rējies ar mātīti. Rējies! Vilks negribēja ticēt savam degunam! Ņurdēšana un atņirgti zobi?
Viņš ātri vien uzgāja Spožo-zvēru-kas-karsti-kož, kuram blakus gulēja divi pusaudži ar gaišu apspalvojumu. Ar šausmām Vilks saoda, ka barabrālis devies lielajā ūdenī vienā no peldošajām ādām.
No sarūgtinājuma smilkstēdams, viņš rāpās pāri klintsbluķiem, lai sekotu pa pēdām bezastainei. Ak, viņa bija gudra! Tā bija atgriezusies pie mierīgā ūdens, kur nevajadzēja tik ļoti baiļoties no Pērkongrāvēja, un izvilkusi no krūmiem peldošo ādu. Tā brauca pret vēju, un Vilks viegli varēja viņu saost. Tagad viņš zināja, kas darāms. Viņš sekos bezastainei. Arī viņa meklē Slaiko Bezastaini.
Auri debesīs. Ielejā iegaudojās vējš, un lietus sāka gāzt kā no spaiņa. Koki locījās, un ūdensputni šaudījās apkārt kā lapas vētrā. Bet Vilks tikai lēkšoja, lidodams pāri akmeņiem, bet mazās, dusmīgās lāses traucās pāri virsotnēm.
Kamēr Vilks skrēja, degunā iesitās cita smaka, un viņš apstājās. Pacēlis purnu, viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu, lai pārliecinātos.
Nagi savilkās. Spalva uz skausta sacēlās.
Viņš saoda dēmonu.
Ņem manu roku! Tenriss sauca, bīstami pārliecies pār laivas malu, sniegdamies pēc Toraka.
Zēns cīnījās, lai noturētu galvu virs viļņiem un pūlējās satvert izstiepto roku. Viņš to sagrāba taču nākamais vāls viņu aprija un pavilka zem ūdens.
Toraks ķepurojās mutuļojošajā tumsībā. Viņš nespēja ne redzēt, ne elpot.
Jūra kā rotaļādamās izmeta viņu virs viļņiem. Caurspīdīgā virsjaka neļāva Torakam nogrimt, un viņš, kampdams gaisu, šūpojās augšā lejā.
Tenriss bija pazudis. Beils nebija redzams. Debesis bija melnas kā bazalts. Sprakstošas zibens šautras ļāva saskatīt vienīgi trakojošo Jūru.
- Tenris! viņš sauca. Beil!
Toraka balsi aprija vētra.
Tumsā jauneklis pamanīja, kā viļņi aiznes viņa apgāzušos smailīti. Toraks peldēja tai pakaļ Jūra pasvieda viņam to pretim un paspēja pieķerties laivas malai.
- Tenris! viņš sauca.
Taču burvis bija projām.
Pēkšņi vilnis satvēra smailīti un ar briesmīgu spēku kopā ar Toraku meta to pret klintīm. Viņš izliecās un ar vienu roku sniedzās pēc klintsradzes, bet ar otru pūlējās noturēt laivu. Jūra centās atņemt smailīti un kopā ar Toraku ievilkt to atpakaļ viļņos. Vienā mirklī viņam vajadzēja izlemt, kas darāms.
Zēns palaida vaļā laivu un izrāpās uz klintīm. Smailīte aizpeldēja tumsā.
Trīcošs un vētras plosīts, Toraks pieglaudās akmeņiem.
Viņš nezināja, kur atrodas. Ja viņš izmests krastā, tad vēl ir cerība. Ja ne ja šī ir vientuļa šēra kaut kur tālu Jūrā viņš ir ķezā.
Taustīdamies izpētījis savu patvērumu, Toraks atklāja, ka klints nav lielāka par Roņu mitekli, un to apskalo vieni vienīgi viļņi.
Viņu pārņēma nepārvaramas bailes.
Beils bija projām. Tenriss arī. Viņš bija izmests uz klints Jūras vidū.
Vētra mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Kad Rena sasniedza ezera austrumu galu un nolika airi, viļņi šļakstījās pret akmeņiem un lika tik tikko kustēties niedrēm seklumā.
Viņa negribēja domāt par to, kā šajā laikā klājies Torakam atklātā Jūrā. Kāpēc viņš neklausīja un nenāca pa cietzemi, bet palika kopā ar burvi un garajiem Roņu puišiem?
Laiski izvilkusi patapināto smailīti no ūdens, viņa izcēla no tās savu saini un guļammaisu, kuru noslēpa aiz klintsbluķa. Rena nezināja, ko atradīs Roņu apmetnē, taču viņai bija aizdomas, ka būs nepieciešams tikai loks un bultu maks.
Iztaisnojusies meitene atklāja, ka debesis ir skaidras kā jau pēc vētras. Netīri balti mākonīši slīdēja no virsotnēm, un līdz viņai pāri ezeram stiepās miglas mēles. Migla pēc vētras. Kaut kas tāds nebija pieredzēts.
Viņa rikšoja augšup pa nogāzi, lai sasniegtu balto pludmali otrpus tās. Rena sasniedza virsotni un noelsās. Jūra bija noslēpusies aiz dzeltenas miglas sienas, kas draudīgi vēlās uz viņas pusi.
"Tā nevar būt," meitene sev sacīja. "Tas nevar būt."
Taču tad viņa atcerējās, ka ir saulgriežu vakars. Un saulgriežu naktī ir iespējams viss.
Pārguruši, slapja un nobijusies viņa klupdama krizdama tenterēja lejup pa ciņaino nogāzi un nokrita uz ceļiem raupjajās, baltajās smiltīs.
Viss ir iespējams…
Varbūt pat iespējams, ka Roņu burvim ir taisnība: Toraks patiešām ir garagājējs.
Kad Rena slēpās starp akmeņiem blakus Augstienei, viņa apņēmīgi noraidīja to, ko burvis stāstīja Torakam. Tas nevarēja būt tiesa. Tas droši vien bija kāds joks.
Taču visa garā un grūtā ceļojuma laikā viņa dzirdēto pārcilāja prātā un tagad saprata, ka tā ir taisnība.
Toraks ir garagājējs.
Garagājējs.
Rena par šādām būtnēm bija dzirdējusi taču vienīgi senajās teiksmās, kuras Finkedīns dažreiz stāstīja ziemas vakaros: kā krauklis iemācījās lidot, kā radās pirmais koks, pirmās ģintis un pirmais garagājējs.
Patlaban, drebēdama pieplakusi pludmales baltajām smiltīm, viņa saprata, ka kaut kādā neizskaidrojamā veidā Toraks, garagājējs, ir saistīts ar visu. Ar tokorotu, sērgu un zālēm. Ja vien viņa spētu to atklāt…