Toraks tvērās pie klintīm. Viņš bija slapjš, izsalcis, un viņam sala, un, kaut gan vētra bija beigusies pārsteidzoši pēkšņi, puisi savos tīklos bija noķērusi migla, un viņam nebija ne jausmas par savu atrašanās vietu. Varēja gadīties, ka migla izklīst tikai pēc vairākām dienām. Toraka rīcībā nebija tik daudz laika.
Viņš atcerējās par mazo kaltētās vaļa gaļas kancīti, kuru Detlans bija iedevis pirms došanās ceļā. Tas nelabi oda, bija pārsālīts, un, ja viņš to apēstu, nepaliktu vairs nekā, ar ko pacienāt Jūrasmāti. Toraks tomēr apēda kaltēto gaļu.
Tā ļāva viņam justies mazliet labāk. Tad puisim prātā iešāvās kāda doma, kas viņu drusku uzmundrināja. Selika sakne taču nebija pie viņa. Tā bija pie Tenrisa un varbūt burvim izdevies nokļūt atpakaļ nometnē un ģintīm būs iespēja izglābties…
Vilnis triecās jauneklim pret kājām un gandrīz noskaloja viņu no klints.
"Saņemies!" viņš sev teica. "Tev jātiek projām no šīs klints atpakaļ uz salas."
Torakam nebija lielas izvēles. Agrāk vai vēlāk viņam nāksies peldēt. Taču viņš bija pārguris un zināja, ka virs ūdens ilgi nenoturēsies. Viņam bija vajadzīga palīdzība.
Smailīte bija aizpeldējusi tāpat kā airis. Torakam bija palicis vienīgi viņa apģērbs, tēva nazis un mātes zāļu rags, kas glabājās drošībā dozē. Tajā bija nedaudz okera: tieši tik daudz, lai varētu uz ķermeņa uzziest nāves zīmes. Taču tam viņš vēl nebija gatavs.
Pret klinti sāka triekties jau augstāki viļņi. Toraks parāpās augstāk un ciešāk ietinās virsjakā, kas bija pagatavota no roņu zarnām.
Virsjaka.
Puisis atcerējās, kā tā bija viņu turējusi virs ūdens vētras laikā. Viņš atcerējās, kā seklumā plunčājās Roņu ģints bērni: viņu mācību laivas bija nodrošinātas ar šķērskokiem, kuru galos bija piesieti piepūsti maisi no roņu zarnām, kas neļāva tām apgāzties.
Pār galvu novilcis jaku, Toraks nogrieza lences pie apkakles un izmantoja tās, lai aizsietu vienu piedurkni, apkakli un jakas apakšu. Pēc tam viņš ar lūpām pieplaka pie vaļā atstātās piedurknes un sāka pūst.
No tā sareiba galva, taču pēc neilga laika viņa īpašumā bija pamīksts, ar gaisu pildīts maiss, kas turējās virs ūdens. Piesiets pie jostas, tas palīdzētu noturēties virs viļņiem un neļautu noslīkt, ja viņš zaudētu spēkus.
Visapkārt bangoja Jūra un mutuļoja miglas vāli. Kaut kur tālumā pletās Roņu sala. Bet kur?
Bija redzams tikai melns ūdens. Neviena putna vai peldošas ūdenszāles, ne miņas no ņirbošām straumēm, kas norādītu ceļu uz zemesragu. Toraks neredzēja sauli, un viņam nebija ne jausmas, uz kuru pusi vajadzētu peldēt. Viņam atlika vienīgi mesties atklātā Jūrā.
Kaut kur tālumā iegaudojās vilks.
Zēns aizturēja elpu.
Atkal! Gari stieptus kaucienus nomainīja spalgi, aprauti rējieni. "Kur tu esi?" Vilks sauca.
Toraks pielika plaukstas pie lūpām un nogaudoja atbildi: "Es esmu šeit!" Tūlīt pat atbilde tāli, bet skaidri saklausāmi kaucieni atplūda cauri miglai pāri Jūrai.
Toraks iegaudojās no jauna: "Sauc mani, barabrāļi! Sauc!"
Bads, nogurums, aukstums viss tika aizmirsts. Viņš pat vairs nebaidījās no mednieka ar roboto spuru, jo tagad kopā ar viņu bija Vilks, kas rādīja ceļu pāri Jūrai. Šis pavadonis nepievils.
Ūdens bija stindzinošs, taču Torakam nebija laika par to domāt. Piesējis gaisa maisu pie jostas, viņš noslīdēja no klints un metās iekšā miglā un mednieku pilnajā Jūrā.
Mazajā, baltajā pludmalē Rena miglā izdzirdēja vilka gaudošanu un sastinga.
Tas izklausījās pēc… jā! Vilks! Un Toraks! Drauga gaudošanu viņa būtu pazinusi jebkurā pasaules malā. Tas nozīmēja, ka viņam nekas nekait.
Rena bija ceļā uz Roņu nometni. Dzirdētais viņu mazliet iedrošināja.
Migla bija tik bieza, ka divu soļu attālumā nekas nebija redzams. Izstiepusi uz priekšu rokas kā aklā, viņa caur bērzu brikšņiem un akmens bluķiem taustījās Roņu līča virzienā.
Koki palika aiz muguras. Joprojām nekas nebija redzams. Kur nometne? Kur Jūra? Klusums; tikai kaut kur netālu viļņu šļaksti pret oļiem. Gaudošana bija mitējusies.
Rena iznāca no brikšņiem un meimuroja uz priekšu, kur, kā viņai šķita, vajadzēja atrasties apmetnei.
Skrapstoņa un apslāpētas elsas kaut kur tuvumā. Dzirdams kāds izvelk malā smailīti. Tad, pirms meitene paspēja noslēpties, miglā pavīdēja garš augums, kas skrēja viņai tieši virsū.
Pārsteigumā iekliegušies, abi palēcās katrs uz savu pusi.
- Kas tu tāda!? puisis iesaucās.
- Kur ir Toraks!? sauca pretim Rena.
Viņi abi stāvēja ar atvērtu muti un izbijušies aplūkoja viens otru.
Meitene pazina raženo Roņu jaunekli, ar kuru kopā Toraks bija aizbraucis no Ērgļa augstienes.
- Kas tu esi? tas, acis piemiedzis, jautāja.
- Rena, viņa atbildēja, cenzdamās, lai balss skanētu braši. Kur ir Toraks? Ko jūs ar viņu esat izdarījuši?
Puiša skatiens pārslīdēja Rēnas lokam un atgriezās pie viņas sejas. Viņa pleci saguma.
- Vētra, viņš murmināja. Mēs izšķīrāmies. Es redzēju… redzēju, kā apgāžas viņa laiva.
- Ko tu ar to gribi teikt?
Jauneklis izberzēja acis, un Rena pamanīja, cik viņš ir nomocījies.
- Tenriss centās viņam palīdzēt. Es arī. Mēs nespējām… Tenriss viņu joprojām meklē.
Puisis izskatījās patiesi izmisis, un, ja viņš nebūtu
Ronis, Rēnai būtu vina žēl.
- Es dzirdēju savādas gaudas, viņš teica. Nekad neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis.
Rēnai radās kārdinājums izstāstīt par Vilku, taču viņa pārdomāja. Šim nedrīkstēja uzticēties; lai viņš labāk domā, ka Toraks ir pazudis. Rena zināja, ka tas tā nav. Viņa dzirdēja Toraku gaudojam kopā ar vilku; tam vajadzētu nozīmēt, ka abi ir drošībā.
No miglas parādījās vēl viena smailīte; no tās izkāpa kāds vīrs un izvilka savu braucamo krastā. Tas bija Roņu burvis.
Nobažījies viņš atsteidzās pie jaunekļa, ieraudzījis Renu, burvis pārsteigumā atsprāga atpakaļ, tad saņēmās un vērsās pie zēna:
- Es nevarēju viņu atrast.
Arī burvis izskatījās pavisam sadrūmis, un Rēnai sāka likties, ka viņa Roņus nav pareizi novērtējusi.
- Un kas tu būtu? vīrs jautāja, pagriezies pret meiteni.
Uzruna bija laipna, un viņa balss mierīga un spēkpilna kā Jūra saulainā dienā. Taču kaut kas šajā cilvēkā lika Rēnai būt modrai.
- Esmu Rena, viņa atbildēja. No Kraukļu ģints.
- Un ko tu šeit dari, Rena no Kraukļu ģints?
- Es… meklēju Toraku.
Viņa nebija gribējusi to stāstīt, taču burvja balss iedvesa pakļāvību.
- Tāpat kā mēs, viņš teica un izskatījās drūms. Nāc! Iesim uz nometni un izlemsim, ko darīt.
Iedams virs pāri galvai novilka caurspīdīgu virsjaku, un Rena ieraudzīja viņa krāšņo burvja jostu, pie kuras, maigi šķindēdami, karājās alku knābji.
Viņa apstājās.
Šī skaņa uzjundīja neskaidras atmiņas. Tādu pašu klinkstēšanu viņa bija dzirdējusi, ezerā vērodama svešo smaiļotāju.
Vēsa jūras migla sēdās uz viņas ādas. Sirds sāka trakot. Kā zvīņas viņai nokrita no acīm. Tokorots. Sērga. Dvēseļēdāji…
Roņu burvis pagriezās un apvaicājās, kas Rēnai vainas.
Asinis dunēja meitenei galvā, kad viņa raudzījās šajā savulaik izskatīgajā, taču briesmīgi sakropļotajā sejā. Viņa domāja: "Starp Roņiem ir dvēseļēdājs. Starp Roņiem ir dvēseļēdājs, un Tenriss ir tā vārds. Un viņš grib iegūt savā varā Toraku garagājēju Toraku."