- Tu esi kļuvusi ļoti bāla, burvis sacīja savā jaukajā, klusajā balsī.
- Laikam gan man taču jāatrod Toraks, Rena atbildēja.
- Man tāpat, sacīja Tenriss, un viņa mutes kaktiņš savilkās smaidā.
Smaids bija silts, taču, kad Rena ieskatījās burvja rimtajās, pelēkajās acīs, viņu sagrāba pēkšņas šausmas: Tenrisa seja liecināja, ka viņš zina. Viņš zināja, ka viņa visu ir sapratusi.
- Nāc, viņš aicināja un pasniedzās, lai satvertu meitenes ledainos pirkstus. Iesim un sameklēsim kaut ko ēdamu.
Tenriss pamanīja kreveli uz Rēnas rokas.
- Ak, nabaga bērns, kas tad tas?
Pirms Rena paspēja atbildēt, burvis vērsās pie jaunekļa:
- Paskaties, Beil. Nabaga mazulīte ir sasirgusi.
Puisis lūkojās uz Rēnas roku, un viņa plauksta sniedzās pēc ģints aizbildņa ādas gabala, kas bija piešūts pie kamzoļa.
- Neesmu vis, Rena iebilda un centās izraut roku no ciešā, spēcīgā tvēriena. Tā nav sērga, tas ir…
- Tev ne par ko vairs nav jāuztraucas, Tenriss sacīja, saņemdams arī viņas otru roku. Kopš šā brīža par tevi rūpēšos es.
trīsdesmitā nodala
Toraks pamodās no tā, ka Vilks laizīja viņam degunu.
Zēns bija pārāk noguris, lai spētu atvērt acis. Tā vietā viņš iekārtojās vēl ērtāk un paslēpa seju Vilka kažokā. Viņš jutās brīnišķīgi siltumā un drošībā, un visapkārt valdīja tāds klusums. Neviena putna. Nekāda vēja. Tikai Jūras nopūtas un viņa sirds, kas pukstēja blakus barabrāļa sirdij.
Vilks nemitējās laizīt.
Toraks neskaidri atminējās, kā bija ticis krastā. Vilks bija viņu nogāzis atmuguriski smiltīs un, neprātīgi laizīdams, piespiedis tur gulēt. Pēc tam abi savijās kopā un ieslīga miegā…
Laizīšana pārauga piesardzīgos kodienos. Tai sekoja nepacietīga dunka ar purnu zem Toraka zoda. Mosties!
Viņš atvēra acis.
Zem vaiga gurkstošas smiltis; Vilka ūsas kutina viņa plakstus. Un vairāk nekā. Migla bija tik bieza, ka zēns nespēja atšķirt Jūru no debesīm.
Cik ilgi viņš gulējis?
Zāles!
Ar strauji pukstošu sirdi Toraks pieslējās sēdus. Kur viņš atrodas? Kur ir Tenriss? Ir jau saulgriežu vakars vai viņi būtu nokavējuši? Migla aizsedza sauli. Viņš neko nesaprata.
Toraks piecēlās, un asinis viņam šalca ausīs. Viņš bija stīvs, un visas malas sāpēja. Slāpes dedzināja rīkli.
Kaut kur netālu bija saklausāma ūdens čala. Zēns maldījās caur miglu, kamēr paklupa seklā tērcē ar zālainiem krastiem. Viņš nometās ceļos un smēla ar plaukstām smilšainu ūdeni.
Vilks bez trokšņa tecēja nopakaļ pa smiltīm. Joprojām nometies ceļos, Toraks noglaudīja drauga skaustu un izjusti pateicās.
Vilks paluncināja asti un nolaizīja Torakam mutes kaktiņu. Mans barabrālis.
Juzdamies mazliet labāk, puisis piecēlās kājās un paskatījās apkārt. Tālāk par trim soļiem joprojām nekas nebija redzams, taču smiltis šķita pazīstamas. Baltas, sajaukušās ar rupjām gliemežvāku drumslām. Varbūt viņš bija tuvāk Roņu apmetnei, nekā uzdrošinājās cerēt…
Pa labi Toraks dzirdēja šļakstāmies Jūru. Viņš aizmeimuroja pāri pludmalei un pēkšņi viņa priekšā no miglas iznira bērzi un akmeņu krāvums. Toraks skrēja uz priekšu.
Aiz muguras dobji un brīdinoši ierūcās Vilks.
Toraks pagriezās.
Vilks stāvēja ar noliektu galvu un atņirgtiem zobiem.
Izvilcis nazi, Toraks nometās zemē un, pa pusei ņurdēdams, pa pusei smilkstēdams, jautāja: "Kas tur ir?"
Dzīvnieks ierūcās skaļāk. Spalva uz viņa skausta saslējās gaisā.
Toraks juta, ka viņam pašam uz pakauša mati ceļas stāvus. Un tomēr neko aizdomīgu viņš nespēja saskatīt. Priekšā, bērzu birzī, valdīja pilnīgs miers.
"Man jāiet," viņš teica Vilkam.
Vilks vēlreiz ierūcās, aicinādams draugu atpakaļ.
Toraks Vilka brīdinājumus allaž tika ņēmis vērā, un šķita aplam tagad rīkoties pretēji. Taču viņam vajadzēja atrast Tenrisu. "Man jāiet," viņš atkārtoja. "Lūdzu! Nāc man Ildzi!"
Torakam par izbailēm, Vilks ņurdēdams kāpās atpakaļ. Pilns ļaunu nojautu, zēns piecēlās un iegāja birzī viens pats.
Viņš bija ticis tajā līdz vidum, kad viņa delmu satvēra stingra roka.
- Redz, kur tu esi! iesaucās Tenriss. Paldies Jūrasmātei, tu esi dzīvs!
Toraks pameta skatienu pār plecu taču Vilks bija aizgājis.
- Mēs domājām, ka tu esi noslīcis, burvis stāstīja,
vilkdams vinu caur bērzu audzi.
- Tu mani nobiedēji, Toraks sacīja.
- Piedod, Tenriss atvainojās. Nāc, iesim! Laika atlicis maz, mums jātiek augšā Stāvajā klintī.
- Vai tev vēl ir selika sakne? zēns jautāja, kamēr viņi skrēja pāri pludmalei.
- Jā, protams!
- Un Beils? Vai viņš tika malā?
- Jā, ar viņu viss ir kārtībā, viņš sargā viss ir kārtībā.
Toraks apstājās.
- Ko sargā?
Vīrieša seja sadrūma.
- Vina ir slima, Torak. Mums nācās vinu ieslodzīt.
- Kas? puisis jautāja. Kas ir slima?
- Tam nav nozīmes, Tenriss atbildēja. Nāc, mēs izniekojam laiku.
- Kas ir slima? Toraks uzstāja. Taču sirdī viņš to jau zināja.
- Torak…
- Tā ir Rena, vai ne? Tenris, lūdzu! Man viņa jāredz!
Burvis nopūtās.
- Bet tikai ātri.
Viņš skriešus aizveda Toraku cauri tukšajai Roņu apmetnei līdz alai pludmales galā, kur savas vientuļās dienas ieslodzījumā bija vadījis vīrs, kurš nomedīja vali.
- Mēs meiteni nometinājām turpat, kur agrāk turējām slimniekus, Tenriss paskaidroja, kad abi tuvojās alai.
Alas ieeja bija cieši noslēgta ar smagām durvīm, kas bija pagatavotas no vaļa kauliem, kurus sedza roņādas. Pie tām ar harpūnu rokā sardzē stāvēja Beils. Kad Roņu puisis ieraudzīja Toraku, viņa seja atdzīvojās. Ne vārda neteicis, Toraks pastūma viņu malā.
Pa spraugu starp durvīm un alas sienu viņš redzēja, kā Rena soļo šurpu turpu. Alā bija pārāk tumšs, lai viņu skaidri saskatītu, taču bija labi redzami viņas izspūru šie mati, negantā sejas izteiksme un krevele plaukstas virspusē. Smags aukstums kā akmens uzgūlās Toraka sirdij.
Kad Rena ieraudzīja draugu, viņas seja noskaidrojās.
- Torak! Ak, paldies Garam! Tagad ātri dabū mani no šejienes ārā!
- Rena, es nevaru, viņš teica. Tu esi slima.
Meitene palika stāvam ar atvērtu muti.
- Bet tu taču viņiem netici, vai ne? Skaidrs, ka es neesmu slima.
Tenriss no aizmugures uzlika roku Torakam uz pleca.
- Viņi visi tā saka, burvis pusbalsī murmināja. Taču neuztraucies, Beils viņu pieskatīs. Es esmu apsolījis, ka badu viņa necietīs.
Ieraudzījusi burvi, Rena parāvās atpakaļ.
- Aizvācies no manis!
- Es neesmu slima, viņa teica Torakam.
- Tenrisam taisnība, Beils sacīja, satvēris harpūnu tik cieši, ka pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti. Ar manu brāli bija tāpat.
- Rena, Toraks teica, uzlicis abas rokas uz roņādas durvīm. Es atnesīšu tev zāles, es apsolu. Es dabūšu…
- Man nav vajadzīgas zāles, viņa nospļāvās. Kāpēc tu man netici?
Rena norādīja uz burvi.
- Tas ir viņš! Viņš ir dvēseļēdājs!
- Uz beigām viņi tur aizdomās visus, sacīja Beils
- Kāpēc tu negribi man ticēt!? Rena auroja. Pasaki viņam, lai parāda savu zīmi! Liec, lai parāda tetovējumu! Viņš ir dvēseļēdājs!