Tenriss pieskārās Toraka rokai.
- Torak, mums jāiet vai arī būs par vēlu, lai palīdzētu gan viņai, gan arī visiem pārējiem.
- Nē! Torak, neej! meitene iesaucās. Viņš tevi nogalinās! Torak!
Viņa triecās pret durvīm.
Beils atbalstīja tās ar plecu.
- Ej, viņš teica Torakam. Es parūpēšos, lai viņa sevi nesavaino.
- Tu izveseļosies, Toraks sacīja. Es apsolu! Tev kļūs labāk.
- Torak! Rena ārdījās. Nāc atpakaļ!
Viņas kliedzieniem skanot ausīs, Toraks sekoja Tenrisam miglā.
- Ātrāk, Roņu burvis mudināja. Saulgrieži ir tuvu, es to jūtu.
Rēnas kliedzieniem nokļūstot aiz muguras, viņi devās augšup pa taku. Drīz vien vienīgais, ko Toraks dzirdēja, bija viņa paša elpa un strautiņu urdzēšana klintīs. Viņu nomāca nelāga sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. īsā laikā starp dažiem sirdspukstiem viņš nebija ņēmis vērā ne Vilka, ne Rēnas brīdinājumus.
Aiz muguras atskanēja nagu dipoņa.
Viņš pagriezās. Vilks?
Mutuļojošajā baltumā nekas nebija redzams izņemot Tenrisu, kurš viņam priekšā pazuda miglā.
- Tenris! Toraks uzsauca. Pagaidi mani!
Nagu dipoņa pastiprinājās un uz takas izsteidzās mazs, kuprains augums. Tas nebija Vilks. Tas bija tokorots.
Toraks metās uz priekšu.
- Tenris! Uzmanies! Tokorots!
Cauri Toraka galvai pēkšņi izskrēja sāpes, un viņam pretim drāzās klintis.
Toraks ar joni pamodās.
Viņa galva pulsēja un pleci smeldza. Kāds viņam bija novilcis kamzoli un noguldījis viņu uz aukstas akmens plāksnes. Kāds bija sasējis viņa plaukstu locītavas, rokas atliecis virs galvas un aizkabinājis aiz klintsradzes. Virves bija savilktas cieši, no tām nebija iespējams atsvabināties, taču, ja atspertos ar papēžiem, varbūt varētu noāķēt rokas un…
Kāds sagrāba Toraka potītes un pavilka viņu atpakaļ. Kāds ar asiem nagiem un nazi. Kad puisis mēģināja spārdīties, naža smaile iespiedās viņa lielā.
Visapkārt virpuļoja zila, ar ugunskura dūmiem sajaukusies migla. Viņš dzirdēja uguns sprakstēšanu un saoda kadiķu aso smaržu. Jūra nebija dzirdama. Droši vien viņš atradās augstu klintīs.
Pie Toraka kājām ar lapām notetovētā sejā nikni vīdēja dēmoniskas acis.
Bailes pārklāja zēnu kā vēl viena āda. Viņš bija uz Stāvās klints izstiepts uz altārakmens, un viņu sargāja tokorots.
No dūmiem iznira vēl viens tokorots. Tā bija meitene ar pinkainiem matiem, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un kokainiem locekļiem, kurus klāja zilumi. Viņas garie, dzeltenie roku un kāju nagi bija noslīpēti smaili.
Tā klusēdama pārliecās pāri Torakam, viņas taukainās sprogas pārslīdēja pār gūstekņa vēderu, un viņš sarāvās. Radījums ar kaulainiem pirkstiem no maksts, kas karājās Torakam pie sāniem, izvilka tēva doto nazi.
- Ko tu vēlies? zēns čukstēja.
Klusēdama tā pacēla nazi abās rokās.
- Ko tu gribi?
Klusēdama viņa pielika auksto slāņakmens asmeni Torakam pie krūtīm.
Maiga šķindoņa miglā un abi tokoroti pieplaka zemei.
Miglā pavīdēja kāds stāvs. Tam tuvojoties, ar katru soli alku knābju žvadzēšana pie viņa jostas kļuva dzirdamāka.
Toraks jutās tā, it kā kristu no liela augstuma. Visa šī laipnība un lēnprātība… Viss izrādījās meli. Vilkam bija taisnība. Un Rēnai bija taisnība. Un viņš bija kļūdījies, kļūdījies un vēlreiz kļūdījies.
Roņu burvis bija novilcis kamzoli, un skatienam pavērās kalsns, muskuļots augums, kuram visa kreisā puse bija briesmīgi apdegusi. Viņa rokas bija notrieptas ar pelniem, kas paslēpa ģints piederības zīmes. Arī burvja seju klāja pelnu kārta it kā viņš gatavotos sērot par kādu mirušo, ar pieaugošām bailēm nodomāja Toraks. Vīrietim nebija nekādu amuletu, izņemot kaut kādu sarkanu, sačokurojušos augu grīsti, kas karājās siksniņā viņam ap kaklu, un uz kailajām krūtīm sirds apvidū tam rotājās tikai viens gluži melns tetovējums. Trīsžuburains žebērklis dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju zīme.
- Tu, Toraks izdvesa. Dvēseļēdājs.
- Viens no septiņiem, puisīt.
Vienīgi burvja balss nebija mainījusies. Tā vēl aizvien bija valdzinoša joprojām mierīga un spēkpilna kā Jūra saules pielietā dienā.
- Taču ar tavu palīdzību, viņš klusi teica, es pacelšos pāri visiem. Es kļūšu varenākais no viņiem.
Toraks lēni papurināja galvu.
- Es tev nepalīdzēšu.
Tenriss pasmaidīja.
- Tev nav izvēles.
Pagriezis galvu, burvis norēja pavēli tokorotiem; viņa balss pēkšņi bija kļuvusi griezīga un cietsirdīga.
Puika metās atnest smagu grozu gandrīz tikpat lielu kā viņš pats, bet meitene steidzās uz vietu, kur netālu no altāra beidzās taka. Toraks redzēja, ka viņa no takas malās augošajiem kokiem pār to ceļ zaru sienu.
Tokorotu puika nebija paspējis pietiekami cieši sasiet Toraka potītes. Ja varētu novērst burvja uzmanību ar sarunām, droši vien tās varētu atsvabināt. Un varbūt, ja sasauktu Vilku…
Bet ko tālāk? Tenriss blakus ugunskuram pa tvērienam bija nolicis žebērkli un harpūnu, un abiem tokorotiem pie jostas karājās naži. Trīs pret vienu. Pret tādu pārsvaru būtu bezspēcīgs pat Vilks.
- Draugi tev nepalīdzēs, Tenriss sacīja, it kā izlasījis viņa domas. Viens no viņiem sargā otru. Vai tev nešķiet, ka tas kaut kādā ziņā ir skaisti?
No groza burvis izņēma dažus baltus, smailus priekšmetus un sāka tos izvietot ap altārakmeni. Šoreiz izskatījās, ka viņš nevairās uzkāpt uz sudrabotajām līnijām, kas bija iegravētas klintī.
Lai iegūtu laiku pārdomām, Torakam vajadzēja likt Tenrisam runāt.
- Sērga, viņš teica. To uzsūtīji tu.
- Es to neuzsūtīju, burvis sacīja, dažus soļus atkāpdamies, lai novērtētu savu veikumu. Es to radīju. Maniem tokorotiem piemīt dēmoniska prasme iekļūt mitekļos. Un man… Nūja, man varen labi padodas indēšana.
- Bet kādēļ?
- Tā ir šā stāsta aizraujošākā daļa, Tenriss klāstīja, pabeidzis rosīties. Kad es visu pirms trim vasarām uzsāku, man nebija ne jausmas, kā to izmantot; zināju vienīgi, ka man nepieciešams ierocis.
Viņš papurināja galvu.
- Dažreiz pat es nevaru zināt visu, kas sagaidāms nākotnē.
Torakam kļuva nelabi.
- Tātad Beila mazais brālītis…
Tenriss paraustīja plecus.
- Man taču vajadzēja uzzināt, kas notiks.
- Un šovasar? Ģintis. Kāpēc?
Roņu burvis pacēla galvu, un viņa pelēkās acis spīdēja.
- Lai izsvēpētu no migas tevi. Lai uzzinātu, uz ko tu esi spējīgs.
Tātad Finkedīnam galu galā izrādījās taisnība.
- Un man tas izdevās, burvis teica, kaut gan ne gluži tā, kā biju gaidījis. Redzi, es nezināju, kas tu esi. Zināju tikai to, ka Mežā kāds ir apveltīts ar spēku. Es lēsu lai kas viņš arī būtu, šis cilvēks noteikti veiks varenas burvestības, lai atsvabinātu savus ļaudis no sērgas.
Tenriss savilka lūpas murskulī.
- Bet ko dari tu? Tu ierodies pie manis pie manis\ Un lūdz, lai es pagatavoju zāles! Nu, kas to būtu domājis!
- Un zāles? Toraks jautāja. Vai arī tā ir blēdība?
Tenriss nosprauslājās. No dozes, kura karājās viņam
pie sāniem, burvis sadabūja selika sakni un iesvieda to ugunī.
- Nekādu zāļu nav, viņš atbildēja. Es tevi piemānīju.
Ugunskurs uzliesmoja purpursarkanā mirdzumā. Abi tokoroti pienāca tuvāk un savaldzināti tajā noraudzījās.
Tenriss uz viņiem nicīgi paskatījās.