- Dažreiz būt par burvi ir pat pārāk viegli, viņš teica. Pietiek vien ar dažām krāsainām uguntiņām.
Tenriss tik mežonīgi iespēra meitenei, ka tā aizlidoja pa gaisu. Viņa šņākdama aizbēga atpakaļ pie iesāktā zaru krāvuma.
Toraks vīlies noskatījās, kā otrs tokorots steidzas atpakaļ, lai ciešāk savilktu saites ap viņa potītēm. Gūsteknis asi iespēra. Tokorots ar nazi iedūra Torakam lielā, lai viņš paliktu mierīgs.
- Un nu, kad tu esi mani izkvēpinājis, kas notiks turpmāk? zēns jautāja Tenrisam.
Burvis veltīja Torakam skatienu, un viņa seja, pēc kaut kā ilgodamās, raustījās kā sāpēs.
- Kad uzzināju, ko tu sevī slēp, es nespēju tam noticēt. Ka zēnam var būt tāds spēks. Spēks, kas spēj pakļaut medniekus un iedzīt slazdā medījumu. Spēks, ar kura palīdzību iespējams valdīt pār ģintīm.
Viņš papurināja galvu.
- Kāda izšķērdība!
Burvis pieliecās Torakam tuvāk, un gūsteknis saoda pelnu aso smaržu.
- Drīz, Tenriss murmināja, šis spēks piederēs man. Es paņemšu to sev un kļūšu par garagājēju. Es būšu varenākais burvis, kāds jebkad dzīvojis…
- Kā tu esi iecerējis to dabūt? zēns aizsmacis jautāja. Ko tu gatavojies darīt?
- Saulgrieži, Tenriss dvašoja. Vislabvēlīgākā nakts burvestībām, turklāt šajā naktī tu esi piedzimis. Ak, tas ir lieliski! Visas zīmes uz to norāda, viss man liek to darīt!
Viņš izstiepa roku un maigi atglauda matu cirtu no Toraka pieres.
- Vai atminies, ko es tev stāstīju par saulgriežu nakti? Tā ir pārmaiņu nakts.
Toraks mēģināja norīt siekalas, taču mute bija izkaltusi.
- Koks salapo, purpināja Roņu burvis, zēns kļūst par vīru.
Tenriss noliecās, un karsta elpa apdedzināja Toraka vaigu, kad burvis čukstēja zēnam ausī:
- Es esmu iecerējis apēst tavu sirdi.
trīsdesmit pirmā nodala
Vilks bija rīkojies tā, kā vilki nemēdz darīt. Viņš bija atstājis barabrāļi likteņa varā.
Kad Slaikais Bezastainis atsacījās uzklausīt viņa brīdinājumus, Vilks bija tik pārsteigts tik pārsteigts un tik sadusmojies -, ka draugu pameta.
Tāpēc, kamēr Slaikais Bezastainis vienatnē devās uz gaišmatainu midzeni, Vilks pāri kalna mugurai aizlēkšoja pie rāmā ūdens, kur niknumā plosīja meldrus un sagrauza nokaltuša koka gabalu, līdz dusmas beidzot mitējās.
Un tagad, stāvēdams ūdenī un veldzēdams slāpes, Vilks atcerējās laikus, kad bija vientuļš mazulis un viņu atrada barabrālis. Slaikais Bezastainis dalījās medījumā un deva Vilkam kraukšķīgus dzīvnieku nagus, ar ko spēlēties. Kad Vilka ķepu spilventiņus saskrāpēja akmeņaina taka, Slaikais Bezastainis priekšķepās nesa viņu garu ceļa gabalu.
Vilki nepamet barabrāļus.
Vilks iesmilkstējās, it kā tam sāpētu, un metās skriet uz midzeņa pusi. Viņš uzlēkšoja kalna korē, no tās atkal lejā un, bez trokšņa izlocījies starp bērziem, nonāca akmeņainajā krastmalā.
Vilks neredzēja midzeni, jo to bija aprijusi lielā ūdens elpa, taču viņš spēja to saost. Viņš arī dzirdēja, kā bezastaine mēro soļiem mazāku migu, kas bija ierīkota kalnā. Viņa bija nikna, satraukusies un nobijusies, un gaišmatainais bezastainis uz viņu rūca; kāpēc to Vilks nesaprata. Bet, izņemot šos abus, midzenī vairāk neviena bezastaina nebija.
Īstenībā valdīja aizdomīgs klusums. Vilks saoda lemingus tupam alās. Viņš dzirdēja, kā ūdensputni uz klintīm paslēpj zem spārniem knābjus. Visi kaut ko gaidīja. Visi baidījās pakustēties.
Vilks paslēja purnu un ošņāja. Viņš saoda lērumu zivju un smaržas, kuras bija atstājuši daudzi bezastaini; viņš saoda tuklos, draudzīgos "zivju suņus", kuri peldēja lielajā ūdenī un reizēm izrāpās uz klintīm. Un Vilks saoda arī kādu citu smaku: tā smirdēja dēmoni.
Kamēr viņš skrēja uz priekšu, dvaka pieņēmās spēkā, un Vilkam uz skausta sacēlās spalvas. Kad Vilks bija vēl mazs, šī smaka viņam iedvesa bailes. Tagad tā atmodināja dīvainu izsalkumu: spēcīgāku par asinsbalsi, stiprāku par Kalna aicinājumu…
Bet kur ir Slaikais Bezastainis? Starp neskaitāmām smaržām, kas virmoja nekustīgajā gaisā, Vilks nespēja atrast to vienīgo, kuru meklēja.
Patlaban bezastaine un gaišmatainis rūca viens uz otru, un, lēkšodams uz viņu pusi, Vilks redzēja, ka bezastainis priekšķepās mātītei nes gaļu galu, kura oda pēc dēmona!
Vilks noģida, ka viņa ir izsalkusi un grib ēst. Viņam tā jābrīdina! Bet ja nu viņa neklausīs tāpat kā Slaikais Bezastainis? Ko tad, ja viņa Vilku nemaz nesapratīs?
Viņš nolieca galvu un rāpās uz priekšu, uzmanīdamies, lai ķepas nesaceltu troksni. Vilkam bija radusies kāda doma. Vienu lietu bezastaines saprot vienmēr.
Rūkšanu.
- Es negribu ēst! Rena ņurdēja, kad Roņu zēns nolika viņai priekšā bļodu. Un pēdējo reizi saku, es neesmu slimai
- Ēd vien, puisis sacīja.
Iznācis no alas, viņš aizvilka priekšā tās ieejai roņādas un atstāja divu plaukstu platu spraugu, pa kuru ieplūst gaisam.
Rēnai nepatika Roņu jauneklis, taču viņai arī negribējās, ka tas aiziet. Atrasties šeit vienai pašai būtu bailīgi. Viņa spēja sajust, kā alā pirms trim vasarām mocījušies slimnieki, jo tās sienas bija piesūkušās ar izmisumu.
"Bet tu taču neesi slima," meitene sev atgādināja. "Tu esi vienīgi nogurusi un izsalkusi, un nobažījusies par Toraku."
Rena nolēma vēlreiz aprunāties ar Roņu jaunekli.
- Vai zini, kāpēc mednieks uzbruka? viņa uzsauca. Klusums.
- Tāpēc, ka jūsu burvis nogalināja vienu no tā mazuļiem. Es atradu līki. Viņš noķēra to ronu tīklā tādus izmanto tikai jūsu ģintī un paņēma vienīgi tā zobus, kurus bija izdauzījis. Vai krietns vīrs tā rīkotos? Nekādas atbildes. Rena sakoda zobus.
- Es zinu, ka tas bija viņš, meitene sacīja. Es dzirdēju, kā šķindēja josta, kad viņš īrās pa ezeru.
Atbilde joprojām nesekoja, taču Rena zināja, ka puisis klausās. Viņa dzirdēja, kā tas aiz roņādām elpo.
- Mednieka zobi, viņa turpināja. Tikai burvis varētu zināt, kur tos izmantot.
Rena brīdi klusēja un tad turpināja:
- Ja es nemaldos un sērgu izplata Tenriss, tad viņš ir nogalinājis arī tavu brāli.
Mirkli valdīja apdullinošs klusums.
- Kā tu zini par manu brāli?
- Ak, es daudz ko zinu, Rena atsaucās.
- Jā, Tenriss nogalēja tavu brālīti, viņa atkārtoja. Es zinu, ko nozīmē zaudēt brāli. Ar mani nesen gadījās tas pats.
- Apklusti! jaunais Ronis pavēlēja.
- Atceries, kas notika, pirms saslima tavs brālis, Rena aicināja. Tenriss bija augšā uz Stāvās klints, vai ne? Viņš tur nodarbojās ar burvestībām.
- Un tad? sekoja atbilde. Tas taču ir burvja darbs.
- Viņš zavēja, un pēc tam tavs brālis sasirga.
Tas bija minējums, kas izrādījās trāpīgs. Rena saklausīja, ka Ronis skaļi ievelk elpu.
- Viņš to darīja, lai sagādātu medījumu, jauneklis čukstēja. Tenriss būrās, lai mums būtu, ko ēst.
- Tā tikai viņš jums stāstīja, Rena nelikās mierā. Viņa dzirdēja, kā gurkst smiltis, puisim soļojot uz priekšu un atpakaļ.
- Beidz gvelzt, viņš strupi teica.
Taču Beila balsī bija saklausāmas šaubas.
- Tu zini, ka man ir taisnība, Rena sacīja.
- Es teicu, beidz gvelzti jaunais cilvēks iekliedzās.
Roņāda nodrebēja, un Rena saprata, ka viņš pa to ir
iebelzis ar dūri.
Iestājās klusums.