Alu piepildīja gaļas smarža. Rena svārstījās; pēc tam viņa aizgāja aplūkot bļodas saturu. Kūpināta vaļa gaļa ar kadiķogām. Tā smaržoja patiešām labi. Bet, ja viņa to sāktu ēst, Ronis nospriestu, ka viņa padodas. Meitene nolika trauku. Pastaigāja pa alu. Un atgriezās, lai paceltu bļodu.
Viņa jau gandrīz cēla pie lūpām gabalu gaļas, kad jaunais Ronis iekliedzās un caur spraugu alā ielēca Vilks tieši virsū Rēnai, likdams viņai novelties augšpēdus un gaļas gabaliem nošķiest alas sienu. Dzīvnieks piespieda meiteni pie zemes. Viņš rūca, melnās lūpas atsedza lielus, baltus ilkņus. Rena mēģināja kliegt, taču Vilka priekškājas smagi gulēja uz viņas krūtīm. Kas gan viņam lēcies?
- Vilk, Rena elsoja. Vilk, tā esmu es.
- Es jau nāku! iesaucās Ronis un, parāvis malā roņādu, ar harpūnu rokā ielēca alā.
Vilks pārsteidzošā veiklībā apmetās riņķī un pagriezās pret iebrucēju.
- Nē! Rena spiedza. Neaiztiec viņu! Viņš droši vien ir slims vai arī…
Beils neņēma meiteni vērā un dūra Vilkam ar harpūnu.
Zvērs palēca sāņus un kampa aiz tās roktura.
Meitene saprata, ka radusies izdevība aizbēgt ceļš bija brīvs -, bet kas notiks ar Vilku?
Tas viegli izvairījās no ieroča.
Rena pielēca kājās un skrēja.
Viņai aiz muguras Roņu puisis iekliedzās tas bija aizvainojuma, nevis sāpju kliedziens -, un atskatījusies Rena pamanīja, ka Vilks izšaujas no alas un nozūd.
Pārāk uztraukusies, lai aptvertu notikušo, viņa pagriezās un joņoja projām miglā.
Tā bija biezāka nekā jebkad. Meitenei nebija jausmas, kur viņa atrodas un kā atrast Toraku.
Viņa paklupa pār izskalotu koku kaudzi un atdūrās pret zārdu, kurā kaltējās vaļa gaļa. Miglā pavīdēja kāda būda, un Rena ar plaukstu aizspieda sev muti, lai neiekliegtos. Viņa bija pārbijusies, jo jebkurā mirklī no miglas varēja iznirt Roņu puisis, tokorots vai dvēseļēdājs.
Pēkšņi ziemeļu pusē augstu gaisā viņa pamanīja uzplaiksnām uguni.
Rena apstājās.
Toraks bija teicis, ka zāļu gatavošanas riti notiks Stāvās klints virsotnē. Kaut gan īstenībā "zāles", visticamāk, bija dvēseļēdāja izliktās lamatas.
Rēnai aiz muguras atskanēja troksnis. Viņa mēģināja izvairīties. Par vēlu. Kāda roka sagrāba viņas delnu un rāva meiteni atpakaļ.
Uz Stāvās klints no laipnā Roņu burvja Tenrisa vairs pāri palicis nebija nekas. Šī maska bija sadedzināta un pārvērtusies par pelniem un ļaunumu.
Pusbalsī murminādams buramvārdus, dvēseļēdājs tupēja pie altārakmens un vilka zīmes uz Toraka krūtīm. Viņa ota bija ērgļa stilba kaulam piesietas, roņa ūsas; viņa krāsa bija līdzīga melnām, lipīgām dūņām. Torakam šķita, ka tās ir nogalinātā mednieka asinis un aplī izvietotie bālganie priekšmeti zobenvaļa zobi.
Pieskārieni potītēm Torakam darīja zināmu, ka tokorots ir atgriezies, lai beidzot tās sasietu, kā nākas. Zēns spēra, cik spēka, jo zināja, ka viņa vienīgā cerība ir piemērotā brīdī izlocīties no saitēm.
- Paliec rāms, Tenriss noņurdēja.
Burvis bija gremojis kaut kādu smirdīgu masu, kura viņa acu baltumus bija padarījusi dzeltenus un mēli nokrāsojusi melnu. Viņš vairs nelīdzinājās cilvēkam.
Toraks ar acs kaktiņu saskatīja tikko pamanāmu kustību.
Tad aiz sienas, kuru no roņu taukos mērcētiem zariem cēla tokorotu meitene, parādījās Vilks.
Toraka sirds bailēs pamira. Trīs pret vienu. Ja Vilks centīsies palīdzēt, viņš pats būs pagalam.
- Uf! Toraks iesaucās, tišinādams viņu projām. Uf!
Uf!
Vilks saspicēja ausis, taču neatkāpās. Viņš sienā bija atradis vietu, kur tokorotu meitene kokus vēl nebija sakrāvusi pietiekami augstu. Taču tā atradās tieši uz klints malas.
"Ej atpakaļ," Toraks klusām centās Vilkam pateikt. "Tu nespēj man palīdzēt."
Par laimi, ne Tenriss, ne tokoroti dzīvnieku nebija pamanījuši. Visi trīs raudzījās Torakā.
- Ko tu teici? jautāja Tenriss.
Zēns ātri apķērās. Pametis ar galvu uz aplī izkārtotajiem zobiem, viņš vaicāja:
- Šie zobi piederēja medniekam, vai ne? Kam tie domāti?
Tenriss negribīgi atbildēja:
- Zavēšanai, viņš teica, pamērcēdams otu asinīs. Kad tu parādīji sava tēva nazi, man radās aizdomas, ka tu… Taču man par to vajadzēja pārliecināties.
- Un tāpēc bija jāmirst medniekam?
- Kas man par daļu. Tie man neko nespēj padarīt. Ar savu savērpušos nagu Tenriss aizskāra amuletu,
kas karājās tam ap kaklu.
- Neaizskaramības burvestības, viņš teica. Toraks atcerējās, kā Detlans grieza zobus, kad Beils
apkopa tā sadragāto kāju. Ja viņš izdzīvos, tad, visdrīzāk, paliks kropls. Un viss tikai tāpēc, ka Tenrisam "gribējās pārliecināties".
Vilks piesardzīgi līda pa spraugu sienā bīstami tuvu klints malai.
Toraks steigšus jautāja burvim:
- Tu teici, ka tev esot radušās kaut kādas aizdomas? Ko tu ar to gribēji sacīt?
Sakropļotā seja sadrūma.
- Ka tu esi tas, kurš nogalināja lāci. Toraks saspringa.
- Lāci?
- Es to radīju, Tenriss grieza zobus. Es sagūstīju dēmonu. Es to iemitināju lācī. Un tu to piebeidzi.
Toraks uz mirkli aizmirsa Vilku.
- Tu melo. Tas, kurš radīja lāci, bija kroplis. Tizls klejotājs.
Tenriss atgāza galvu un smējās. Smiedamies viņš piecēlās un, nožēlojami pieklibodams, steberēja ap ugunskuru.
- Tīrais nieks, vai ne? Tomēr atzīstos, ka tas nudien bija apnicīgi.
Tenriss bija radījis lāci zvēru, kurš nogalināja tēti…
Toraks atcerējās noru, kurā viņi ar tēvu šajā pēdējā naktī tika apmetušies. Tēta seju, kad viņš smējās par kādu Toraka joku. Viņa seju, kad tēvs gulēja uz miršanu…
- Kas tad tas? Tenriss ņirdza. Asaras?
- Tu viņu nogalināji, Toraks čukstēja. Tu nonāvēji tēti…
Šajā mirklī tokorotu puika aizskāra viņa potīti. Toraks spēra, cik spēka.
- Tu noslepkavoji tēti, viņš kliedza un ar visu niknumu un bēdām, kas plosīja krūtis, centās atbrīvoties no valgiem. Jēlādas sloksnes turēja Toraku cieši.
Tieši tajā mirklī no miglas parādījās Vilks un lēca virsū burvim. Tenriss pakampa harpūnu, bet tokoroti, izvilkuši nažus un paķēruši pa liesmojošai pagalei, katrs no savas puses kā zirnekļi metās virsū uzbrucējam.
- Vilk! Toraks sauca un mēģināja nokabināt sasietās rokas no klintsradzes taču saites ap potītēm turēja viņu ciet. Uf! Uf! Uf!
Tenriss drāzās uz priekšu ar harpūnu rokā. Vilks vijīgi izlocījās, un ļaunais dzelksnis caurdūra vienīgi miglu.
Tenriss norēja pavēli, un tokorotu skuķis pielika uguni nule uzceltajai sienai. Liesmas šāvās augšup, it kā vēlēdamās sasniegt debesis. Tokoroti ar savām lāpām metās pakaļ Vilkam, kas, iedzīts stūrī, rūkdams sarāvās pie liesmojošās sienas.
Tieši tad, kad Toraks nodomāja, ka Vilks ir pieveikts, dzīvnieks pagriezās un tokorotu pavadībā pārrāpās pēdējam sprosta iecirknim, kurš vēl nebija aizdedzies. Uguns gaudodama cēlās augstāk. Sprauga sienā noslēdzās. Atpakaļceļu no Klints virsotnes bija pārņēmušas liesmas.
Tenriss nometa harpūnu un pagriezās pret Toraku.
- Prom ir, viņš teica. Tagad tur cauri netiks pat vilks.
- Un tavi tokoroti arī ne, Toraks piebilda.
Abi mošķi pa kalna nogāzi dzinās pakaļ Vilkam.
Burvis paraustīja plecus.
- Man tie vairs nav vajadzīgi, viņš sacīja un paņēma nazi, kas gulēja uz Toraka krūtīm. Beigu daļu es varu paveikt pats.
Toraka sirds dauzījās kā negudra. Vilks bija projām. Uguns siena laupīja visas cerības uz izglābšanos. Varbūt viņš spētu atbrīvot kājas no pinekļiem; iespējams, viņš pat varētu dabūt rokas nost no klintsradzes un nolēkt no altāra, taču ko tad? Viņš bija ieslodzīts Klints virsotnē, nokļuvis lamatās kopā ar pieaugušu vīrieti, kura rīcībā bija nazis un harpūna un kurš gatavojās Toraku nokaut un apēst viņa sirdi.