Taču viņš to bija zinājis jau tad, kad lēca no klints. Toraks zināja, ka šoreiz nebūs ne gādīgā aizbildņa, ne Vilka, kas metīsies palīgā. Šoreiz bija tikai viņš un izsalkusi Jūra. Šoreiz būs jāmirst.
Toraks pacēla skatienu, lai pēdējo reizi paskatītos uz gaismu, un kaut kur neiedomājami augstu virs sevis ieraudzīja apveidu, kas aizsedza sauli. Tas peldēja uz Toraka pusi peldēja ātrāk par zuti.
Atausa cerība. Vai tas būtu Vilks? Rena? Beils?
Viņu aiz matiem sagrāba Tenriss un vilka uz augšu.
Zēns spārdījās un locījās, taču dvēseļēdājs bija stiprāks. Toraks ar abām rokām pieķērās aļģēm un rāva Tenrisu
atpakaļ sudraboto burbuļu jūklī. Abi mežonīgi cīnījās, Toraka plaušas sprāga vai pušu, un ūdens kļuva sārts no asinīm, kas plūda no dvēseļēdāja ievainotās plaukstas.
Burvis izrāva brūnaļģes no Toraka rokām, un, savijušies kopā kā odzes, viņi tuvojās gaismai.
Abi parādījās virs ūdens.
Tātad tu drīzāk nogalināsi pats sevi, Tenriss elsoja. Cik cēli! Taču es to nepieļaušu!
Vēl aizvien turēdams Toraku aiz matiem, viņš ar ātriem, noteiktiem vienas rokas vēzieniem peldēja uz krastu.
Zēns mēģināja iekost burvim rokā, taču tas ar brīvo roku atvairījās un deva Torakam mežonīgu bliezienu pa deniniem.
Apdullis zēns nogrima zem ūdens. Izniris viņš izdzirdēja brīdinošu šņācienu un priekšā ieraudzīja, ka ūdeni šķeļ milzīga, melna spura.
Šausmas savažoja viņa locekļus.
Tenriss mednieku nebija pamanījis, jo visiem spēkiem mēģināja tikt krastā. Toraks pēkšņi saprata, kas darāms…
Ar pēdējām spēku atliekām viņš apmetās otrādi, pieklupa tuvāk dvēseļēdājam un norāva tam no kakla neaizskaramības amuletu.
Burvis pārsteigumā iekunkstējās un palaida Toraku vaļā. Zēns no visa spēka spēra un paspēja no Tenrisa mazliet attālināties.
Tas pagriezās, lai viņu noķertu, un ieraudzīja mednieku. Vīrieša roka aizslīdēja pie kakla, lai satvertu amuletu, bet sataustīja vienīgi kailu miesu. Viņš pamanīja talismanu Toraka rokā un pūlējās to izraut. Puisis izlocījās un aizsvieda amuletu pāri viļņiem. Tenriss dusmās ierēcās un ienira, lai to sameklētu, taču tas bija nogrimis.
Nu viņi abi bija atkarīgi no mednieka žēlastības un uz palīdzību nevarēja cerēt.
Toraks redzēja, kā, augstu gaisā izšaudams ūdens strūklu, tuvojas mednieks ar roboto spuru. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja tuvojamies smailīti, taču glābējiem nekādā ziņā neizdotos viņus sasniegt laikā…
Un tad visu Jūru, debesis, laivu skatienam aizsedza mednieks. Toraks ieraudzīja tuvojamies lielo, strupo galvu…
Pēdējā mirklī dzīvnieks, apšļākdams Toraku ar ūdens strūklu, pašāvās garām, jo tā mērķis bija Tenriss.
Pēkšņs miers pārņēma burvja sakropļotos vaibstus, kad tas noraudzījās, kā viļņus šķeļ viņa liktenis.
Pēdējā acumirklī vīrs pagrieza galvu, un viņa acis sastapās ar Toraka skatienu.
Pajautā Finkedīnam par savu tēvu! viņš paspēja iesaukties. Liec, lai pastāsta tev taisnību…
Pēc tam viņš pazuda sidrabotajā ūdenī.
Pirms milzīgie žokļi novilka dvēseļēdāju dzelmē, Toraks izdzirdēja vienu vienīgu aprautu, briesmīgu kliedzienu.
trīsdesmit ceturtā nodala
Kamēr smailīte tuvojās krastam, uguns uz Stāvās klints sāka apdzist un debesīs pacēlās tikai pelēki dūmi.
Beils pacēla savu laivu virs galvas un nesa to uz zārdu, atstādams Renu un Toraku seklumā. Mērodami ceļu pa pludmali uz tuvāko mitekli, viņi nepārmija ne vārda.
Rena noslaucīja lāses no sava loka, pakarināja to pie būdas spāres un devās iekšā, lai sadabūtu kaut ko ēdamu.
Toraks no kaudzes paņēma Jūras izskalotus koka gabalus un sāka kurināt ugunskuru. Viņš jutās nedrošs un pārsalis, taču Jūra vismaz bija nomazgājusi zīmes no viņa krūtīm. Bet no viņa prāta šīs zīmes tik viegli, visticamāk, neizgaisīs.
Viņš Rēnai gribēja izstāstīt visu: to, kas notika uz Klints, un to, ka viņš ir garagājējs. Taču pagaidām vēl bija par agru. Tā vietā Toraks sacīja:
Piedod! Es patiešām noticēju, ka tu esi slima. Tu izskatījies slima.
Rena nolika zemē bļodu un apsēdās.
- Nu, viņa teica, es savukārt domāju, ka tu esi miris. Izskatās, ka mēs abi esam maldījušies.
Viņa pagrūda uz Toraka pusi bļodu.
- Atradu mazliet vaļa gaļas. Nepatīk, ka tai nav klāt kadiķogu, taču gluži labi garšo ari bez tām.
Abi skatījās traukā, bet neviens no viņiem neķērās tam klāt.
- Rena, Toraks uzrunāja draudzeni. Nekādu zāļu nav. Tas, ko viņš teica par sakni, ir nieki.
Meitene apņēma ceļgalus un sarauca uzacis.
- Vai dzirdēji? puisis jautāja. Es teicu, ka nekādu zāļu nav.
Pēkšņi Rēnas uzacis izlīdzinājās un viņa izslējās. Meitene paraudzījās uz Toraku, bet pēc tam uz gaļu.
- Kadiķogas, Rena sacīja.
- Ko? Toraks nevarēja saprast.
- Kad es biju ieslodzīta alā, Beils atnesa man mazliet pārtikas un Vilks man izsita no rokām bļodu. Man šķita, ka viņš sajucis prātā. Bet, Torak, viņš mani izglāba! Brīdināja no kadiķogām.
Rena piecēlās un sāka soļot šurpu turpu.
- Roņu burvis ar tām izplatīja sērgu! Viņš sūtīja tokorotus, lai tie saindē ogas! Un tad kadiķogas nonāca lašu plāceņos un cilvēki saslima.
Viņa brīdi klusēja.
- Vilks neļāva man ēst, jo ēdiens bija saindēts. Un agrāk es nesaslimu tāpēc, ka plāceņus, kurus ēdu, biju nozagusi Seiunai, un tie bija palikuši pāri no pagājušās vasaras…
- …un es nesaslimu, piezīmēja Toraks, jo nebiju paņēmis līdzi nevienu plāceni.
Viņi lūkojās viens otrā.
- Tātad, ja neviens neēdīs kadiķogas, Rena minēja, un lašu plāceņus…
- …varbūt izveseļosies…
>
- …varbūt zāles nemaz nevajadzēs.
Lūk, atbilde. Toraks to aptvēra. Tai piemita izsmalcinātība, ar kādu bija apveltīts Tenriss. Kā gan viņš būtu smējies, noskatīdamies, kā viņi pūlas atrast pretlīdzekli, kura nav! Cik gudrs viņš būtu juties! Cik varens!
Un tomēr pat tagad Toraks nespēja burvi ienīst. Tenriss bija viņa asinsradinieks. Viņš Torakam bija paticis. Un Toraks bija gribējis iepatikties Tenrisam.
Nolicis galvu uz ceļiem, viņš mēģināja atvairīt sāpes. Taču savulaik glītā, bet sakropļotā seja joprojām bija viņam acu priekšā; pazīstamā balss turpināja skanēt viņam ausīs. Pajautā Finkedīnam par tēvu! Liec, lai viņš izstāsta taisnību!
Kādu taisnību? Ko burvis ar to bija domājis?
Tobrīd atskrēja Beils.
- Nāciet ātri! viņš aizelsies sauca.
Viņš pāri strautam aizveda abus uz ūdenskrituma pakāji pludmales dienvidu galā.
Nokrituši uz akmeņiem, tur gulēja tokoroti. Viņu drūmās sejas un nekustīgos, sadragātos locekļus rasināja migla.
Toraks staipīja kaklu pret krauju un brīnījās, kas viņus piespiedis rāpties tur augšā. Tad puisis atcerējās Vilka gaudošanu. "Neradījumi ir projām!"
Kas tie tādi? Beils čukstus jautāja.
- Tokoroti, Rena atbildēja zemā balsī.
Beils noelsās.
- Biju pārliecināts, ka tie sastopami vienīgi teikās. Domāju, ka…
Tokorotu meitene iekunkstējās, un viņas kaulainais augums noraustījās krampjos.
- Viņa vēl ir dzīva, Toraks secināja.
Zēnu pārņēma žēlums. Tie abi izskatījās tik bērnišķīgi. Ne vecāki par astoņiem vai deviņiem gadiem.