- Viņi ir slepkavnieki, Beils drūmi noteica.
Izvilcis nazi, Ronis devās uz priekšu.
Aiz akmeņa parādījās Vilks un ņurdēdams lika viņam apstāties.
Beils sastinga.
- Kas…
Toraks nometās uz viena ceļa, un Vilks, pietecējis pie drauga, šņaukādamies un ošņādams bikstīja ar purnu viņam vaigā.
Toraks uzmeta skatienu Rēnai.
- Viņš teic, ka esot padzinis neradījumus.
- Kā? meitene gribēja zināt. Kā viņš to spēja?
Toraks uz mirkli ielūkojās Vilkam acīs un tad papurināja galvu.
- Es labāk nejautāšu. Viņi ir nekaitīgi. Apmierināsimies ar to.
Beils izbrīnīts raudzījās Torakā.
- Tu spēj ar to sarunāties?
- Ar viņu, Toraks izlaboja. Vilks ir "viņš".
- Tad šis būtu Vilks, noteica Beils. Uzlicis vienu roku uz sirds, viņš paklanījās. Priecājos!
Tokoroti no jauna pakustējās.
Rena steidzās pie viņiem un nometās tiem blakus ceļos. Viņas seja kļuva bēdīga.
- Tuvojas beigas, meitene teica. Viņa vērsās pie Toraka: Tev ir dziedniecības augu rags. Vai tajā atradīsies mazliet okera?
Toraks pasniedza prasīto, taču Beils izskatījās uztraucies.
- Ko tu gatavojies darīt?
- Nāves zīmes, Rena atbildēja.
- Viņi nav tās pelnījuši! Beils iesaucās.
Rena pagriezās pret jaunekli.
- Šie abi kādreiz bija bērni. Viņu dvēseles joprojām ir viņos dziļi noslēpušās. Tām vajadzīga palīdzība, lai atbrīvotos.
- Viņi ir slepkavas, Beils palika pie sava.
- Lai viņa rīkojas, sacīja Toraks. Viņa šīs lietas pārzina.
Kamēr abi puiši skatījās, Rena sajauca sarkano okeru ar ūdeni un uzzieda to abiem tokorotiem uz pieres, krūtīm un papēžiem.
Vilks bija apsēdies viņai blakus un viegli luncināja asti, ar tās galiņu aizskardams zāli. Dzīvnieka zeltainajās acīs mirdzēja gaisma. Toraks prātoja, ko dzīvnieks spēj saskatīt.
Rēnas seja kļuva nepieejama, meitene pusbalsī sāka kaut ko murmināt. Toraku pārņēma satraukuma vilnis. Viņš lēsa, ka draudzene cenšas no bērnu dziļākās būtības izvilināt dvēseles un aicina tās ārā no slēptuvēm.
Pēkšņi tokorotu zēns sažņaudza dūres. Meitene noraustījās un atvēra acis.
Pa Rēnas vaigu noritēja asara.
- Ejiet mierā! viņa nočukstēja. Tagad jūs esat brīvi. Brīvi…
Tokorotu zēns nodrebēja un palika nekustīgi guļam. Meitene smagi, gārdzoši nopūtās, un iestājās klusums.
Viegls vējiņš noglāstīja gundegas. Vilks pagrieza galvu, it kā ar skatienu pavadīdams kaut ko netveramu.
- Viņi ir aizgājuši, sacīja Rena.
Nākamajā dienā no Jūras kraukļu salas atgriezās Roņi, un Toraks, Rena un Beils pavadīja krietnu laiku, sarunādamies ar ģints vadoni.
Pārsteidzoši, ka Islins par sava burvja nāvi nebija tik satriekts, kā draugi bija gaidījuši. Patiesībā ziņa, ka tagad atbildība par visu jāuzņemas viņam, deva vadonim jaunu sparu. Nosūtīdams ātrākos ziņnešus uz Mežu, lai brīdinātu ģintis par saindētajām kadiķogām, un vīrus, lai atvestu mājās Asrifu un Detlanu, viņš izskatījās manāmi jaunāks. Tokorotu ķermeņi tika iecelti laivā, aizvesti aiz apvāršņa un atdoti Jūrasmātei.
Kad tas bija padarīts, Islins izraidīja no savas mītnes visus, izņemot Toraku.
- Rīt es kopā ar tevi sūtīšu Beilu, sirmgalvis teica. Viņš parūpēsies, lai tu neskarts nokļūtu atpakaļ.
- Paldies, vadoni! Toraks tikko dzirdami sacīja.
Roņu vadonis zēnu nopētīja.
- Tev sevi nav jāvaino. Viņš muļķoja arī mani. Un es esmu krietni vien vecāks.
Toraks neatbildēja.
- Tu par viņu skumsti, vecais vīrs secināja.
Puisis bija pārsteigts, ka vadonis to ir pamanījis.
- Viņš pret mani bija laipns, zēns sacīja. Es gribu teikt pirms beigām. Vai tas viss bija izlikšanās?
Roņu ģints vadonis palūkojās Torakā ar tādām acīm, kas bija redzējušas visdažādākās ļaunprātības un muļķību.
- Šaubos, vai viņš pats to zināja. Islins brīdi klusēja un tad turpināja: Dodies atpakaļ uz Mežu, Torak! Tu esi piederīgs tam. Taču, ja tev jelkad ievajadzēsies mājas, tās tevi šeit gaidīs.
Zēns, izrādīdams pateicību, piespieda dūres krūtīm, taču sirdī cerēja, ka šo piedāvājumu nekad nenāksies izmantot. Šī sala viņam šķita pārāk spokaina.
Nākamajā rītā viņi devās ceļā. Vilks brauca Toraka laivā, bet Rena sēdēja kopā ar Beilu. Diena bija padevusies saulaina un mirdzoša, un ceļotājiem talkā nāca spirdzinošs rietumu vējiņš. Viņiem izbraucot no Roņu līča, Toraks pēdējo reizi paskatījās atpakaļ. Virs sakumpušajām būdiņām vērpās dūmi, un seklumā plunčājās bērni. Kalnu pakāji ietvēra pīlādži un bērzi, virs kuriem riņķoja balti ūdensputni.
Viņš zināja, ka nav piederīgs šai bīstamajai, klinšainajai pasaulei, kura mūžam atkarīga no Jūras. Taču kaut kādā ziņā tā bija arī bagāta un skaista, un visbeidzot Toraks saprata, kāpēc Beils tik ļoti mīl savu zemi.
Pēc brīža Toraks paskatījās augstāk, ieraudzīja Stāvo klinti un viņam sašļuka dūša. Viņš nebija spējis tur atgriezties. Beils bija devies turp viens pats, atradis Toraka tēva nazi un, ne vārda neteikdams, atdevis to īpašniekam.
Ceļinieki brauca ātri, un viņu biedri bija vienīgi alki un jūras ērgļi. Vienreiz Torakam šķita, ka tālumā pavīd gara, robota spura, kas kādu laiku viņiem seko. Kamēr viņš mirkšķināja acis, tā bija pazudusi.
Bija jau liela diena, kad Vilks klusināti ierējās, laivas priekšgalā piecēlās kājās un, saspicējis ausis, sāka luncināt asti. Drīz vien Beils kaut ko uzsauca; Toraks nesaprata, taču Rena, plati pasmaidījusi, augstu virs galvas pacēla loku.
Toraks pagriezās un ieraudzīja, ka virs viļņiem parādās Mežs.
Kad viņi sasniedza krastu, tuvojās nakts, taču milzīgā dzintara saule joprojām slīdēja zemu virs Jūras.
Toraks ātri pārģērbās savā vecajā briežādas kamzolī un stulpiņos un sasaiņoja roņādas apģērbu. Dabūjis atpakaļ ģints aizbildņa ādas gabalu, somu, loku un guļammaisu, viņš jutās lieliski. Bet, palīdzēdams Beilam iekraut patapināto ietērpu viņa laivā, Toraks prātoja, kad un vai vispār viņam būs lemts sastapties ar Roņu puisi nākamreiz.
Beidzot Beils nolēma doties projām. Iedams lejup uz krastmalu, viņš klusēja, un Toraks saprata, ka Beils atceras pēdējo reizi, kad kopā ar draugiem šajā piekrastē bija tik nelāgi apgājies ar svešinieku no Meža.
- Mēs vēl tiksimies, Beil, Toraks sacīja. Kādudien es tev parādīšu Mežu.
Roņu jauneklis paskatījās uz staltajām priedēm, kuras apjoza pludmali.
- Pirms dažām dienām es būtu šaubījies, vai tas maz iespējams. Un nekad nebiju domājis, ka redzēšu, kā vilks kuģo smailītē. Tad…
- …tad kāpēc Ronis nevarētu pastaigāt pa Mežu? Toraks smaidīdams jautāja.
Beils plati uzsmaidīja pretim.
- Patiešām, kāpēc ne, radiniek?
Tad, pamājis ar galvu Rēnai un Vilkam, viņš ielēca laivā un, plīvojot gaišajiem matiem, devās uz rietumiem, bet Jūra ap viņu rietošās saules gaismā liesmoja zeltā.
Tovakar Toraks un Rena no dzīviem bērziņiem zaļu paparžu un tumši purpursarkanu ugunspuķu pārpilnā klajumā uzslēja īstu Meža mitekli. Viņi baudīja arī īstu Meža maltīti, kas sastāvēja no sautētām balandu lapām, apceptām vēlpieņu saknēm un saujas meža aveņu, ko Toraks atrada pie muklāja, kurā savulaik bija ievilinājis Detlanu un Asrifu.
- Nav redzama neviena kadiķoga, Rena apmierināti noteica.
Pēc tam abi sēdēja pie ugunskura, ieelpoja priežu sveķu smaržu un klausījās, kā Mežā pilnā balsī trallina putni. Kopš ilgiem laikiem viņi zem šalkojošajiem kokiem atradās pustumsā. Starp zariem bija redzamas pat dažas blāvas zvaigznes.