Vilks bija aiztecējis naksnīgās medībās, un Rena saldi nožāvājās.
- Vai saproti, viņa apjautājās, ka drīz jau būs klāt lāceņu mēnesis? Man garšo lācenes.
Toraks neatbildēja. Ilgāk to nedrīkstēja atlikt. Jau kopš Beila aizbraukšanas puisis centās saņemt drosmi pastāstīt Rēnai, kas viņš ir.
- Rena, viņš teica, saraucis uzacis un vērdamies ugunī. Man tev kaut kas jāpastāsta.
- Kas? meitene vaicāja, izritinādama guļammaisu.
Viņš ievilka elpu.
- Kad mēs bijām Ērgļa augstienē, Roņu burvis man kaut ko pateica. Kaut ko par mani.
Rena pārtrauca savu nodarbi.
- Tu esi garagājējs, viņa klusi sacīja. Zēns vēroja draudzeni.
- Vai tu sen jau to zini?
- Kopš viņš tev to pastāstīja.
Rena no stulpiņa centās izvilkt atrisušu valdziņu.
- Tovakar, kad mēs sastrīdējāmies, viņa turpināja,
- es biju uztraukusies, tāpēc tev sekoju. Es visu dzirdēju.
Toraks mirkli klusēja.
- Ko tu par to domā? viņš pēc brīža jautāja.
- Par ko?
- Par to, kas es esmu.
Viņam par pārsteigumu, Rena plati pasmaidīja.
- Torak, tu joprojām esi cilvēks. Brīdi valdīja klusums. Tad Rena sacīja:
- Patiesību sakot, kad es to uzzināju, nejutos visai pārsteigta. Man vienmēr šķita, ka tu atšķiries no citiem.
Toraks mēģināja pasmaidīt, taču nespēja.
- Nebēdā, draudzene viņu uzmundrināja. Galu galā varbūt tieši tāpēc tu spēj sarunāties ar Vilku.
- Kāpēc tev tā šķiet?
- Nu, mani tavas spējas vienmēr ir darījušas nemierīgu, viņa teica, no jauna pievērsdamās valdziņam.
- Tu biji zīdainis, kad tēvs tevi ielika vilku midzenī, par mazu, lai iemācītos pat cilvēku valodu, kur nu vēl lai sarunātos ar vilkiem. Kā tad tas nākas?
Rena pašķieba galvu uz vienu pusi.
- Varbūt tolaik tavas dvēseles iemājoja kādā no vilkiem? Kā tev šķiet?
Toraks kodīja apakšlūpu.
- Nekad nebiju par to domājis.
No medībām atgriezās Vilks, un viņa purns bija notraipīts sarkans. Dzīvnieks to notīrīja pret papardēm un, apošņājis ugunskuru, aizgāja pie Toraka un pielika degunu zēnam pie zoda.
- Varbūt viņš varētu zināt? Rena minēja.
- Par mani? puisis jautāja, kasīdams Vilkam starp ausīm. Kā gan? Un vilku valodā es nemaz neprastu to pavaicāt.
Rena ielīda guļammaisā un saritinājās.
- Bet viņš joprojām ir tavs draugs, meitene piebilda.
Toraks pamāja ar galvu. Nezin kāpēc šis apstāklis viņam neļāva justies kaut nedaudz labāk.
Rena nožāvājās vēlreiz.
- Nosnaudīsimies, Torak!
Zēns iekārtojās guļammaisā un apgūlās uz muguras. Viņš bija noguris, taču miegs nenāca.
Vilks ieņurdējās, piespiedās Torakam pie sāniem un jau drīz vien miegā raustīja kājas.
Toraks gulēja ar atvērtām acīm un raudzījās ugunskurā.
Pēc laba brīža Rena jautāja:
- Torak? Vai tu vēl esi nomodā?
- Jā, viņš atbildēja.
- Pašās beigās, kad jūs abi bijāt ūdenī, Roņu burvis tev kaut ko uzsauca. Ko viņš pateica?
Toraks bija cerējis, ka Rena viņam to nevaicās.
- Es nedrīkstu tev to stāstīt, viņš teica. Vismaz tagad ne. Vispirms man jārunā ar Finkedīnu.
trīsdesmit piektā nodala
i
Izstāsti man taisnību, Toraks sacīja Finkedīnam pēc septiņām dienām.
Lai sasniegtu Kraukļu apmetni, viņš kopā ar Renu četras dienas mēroja ceļu pa Mežu, kurā lēnām mitējās sērga un gaisu pildīja gruzdošu kadiķogu smagais smārds. Islina ziņneši savu uzdevumu bija izpildījuši ātri. Tas bija paveicams vieglāk tāpēc, ka Finkedīns bija pārliecinājis Skrajā meža ģintis turēties vienkop un apvienot spēkus, lai cīnītos pret slimību. Tomēr piecus cilvēkus Kraukļi bija zaudējuši.
Vēl divas dienas pēc tam, kad Toraks bija atgriezies ģintī, viņam nebija sekmējies aprunāties ar Finkedīnu aci pret aci. Kraukļu vadonis bija aizņemts ar rūpēm par ģinti; viņam vajadzēja būt drošam, ka ikviens mednieks Mežā ir brīdināts par kadiķogām.
Taču septītajā dienā viss sāka atgriezties vecajās sliedēs. Daži no Kraukļiem devās medībās, citi palika pie upes durt foreles. Rena sēdēja kopā ar Seiunu un stāstīja,
kā atbrīvojusi noslēptās tokorotu dvēseles. Vilks, kuram ne acu galā nepatika suņi, klaiņoja Mežā.
Toraks atrada Finkedīnu pie strauta, kas ietecēja Platupē, plēšam liepu mizas. Diena bija tveicīga, taču koki sniedza vēsu, zaļu pavēni. Vēlīno vasaras ziedu saldenā smarža piepildīja gaisu, un zaros sanēja bites.
- Tātad tu gribi dzirdēt patiesību? ar īkšķi pārbaudīdams cirvja asmeni, jautāja Finkedīns. Par ko?
- Par visu, atbildēja Toraks, kuru jau ilgāku laiku māca bažas. Kāpēc tu man nepateici agrāk?
Finkedīns ar vienu atvēzienu nocirta atvasi pie liepas saknēm un sāka tai plēst nost mizu.
- Ko tad man vajadzēja tev pateikt? viņš nesaprata.
- To, ka es esmu garagājējs! Ka Roņu burvis ir mans tēvocis! Ka sērga ir mana vaina!
Finkedīns sastinga.
- Nekad vairs tā nerunā.
- Viņš uzsūtīja slimību manis dēļ, Toraks neatlaidās. Manis dēļ viņš nonāvēja Oslaku un pārējos. Tā ir mana vaina!
- Nē! Zilās acis iekvēlojās. Tu neesi izdarījis neko sliktu. Tevi nevar vainot par ļaunajiem darbiem, kurus pastrādāja šis cilvēks. Viņš ir vienīgais vaininieks, Torak! Liec to vērā!
Kādu mirkli abi raudzījās viens uz otru, un gaiss starp viņiem no sasprindzinājuma sprakšķēja. Kraukļu vadonis iemeta mizu kaudzē, kura gulēja pie viņa kājām.
- Un tu maldies. Es nezināju, ka tu esi garagājējs līdz pagājušajai naktij, kad Rena man to izstāstīja. Neviens no mums to nezināja.
Toraks sarauca uzacis.
- Bet es domāju, ka tētis to būs izstāstījis Seiunai. Ģinšu sapulcē pie Jūras, kad es biju mazs.
Finkedīns papurināja galvu.
- Viņš izstāstīja vienīgi to, ka esot tevi ielicis vilku midzenī, kad tu biji zīdainis. Un ka dienās no tevis varētu iznākt vīrs, kas spētu pieveikt dvēseļēdājus. Viņš nepateica kāpēc.
- Kādēļ tēvs to no viņas slēpa?
- Kas zina? Viņš ilgu laiku tika vajāts. Droši vien bija kļuvis piesardzīgs.
"Tik piesardzīgs, ka uzmanījās pat no sava dēla," Toraks pie sevis nodomāja. Tas bija vissliktākais, un tāpēc viņš uz tēti dažreiz bija pikts. Tādēļ, ka tas nebija viņam pastāstījis…
- Viņš rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu, Finkedīns sacīja. Tēvs gribēja, lai tavu bērnību neaptumšotu liktenis.
Toraks pieskrēja pie strauta un sāka plūkāt zāli.
- Tu pazini viņus abus, vai ne? Manu tēvu un viņa brāli.
Finkedīns klusēja.
- Pastāsti man par viņiem. Lūdzu!
Kraukļu vadonis noglaudīja bārdu un nopūtās.
- Pirmoreiz es viņus satiku pirms divdesmit astoņām vasarām, viņš teica. Man bija vienpadsmit, bet tavam tēvam deviņi. Viņš bija no Vilku ģints, tāpat kā viņa tēvs. Taču viņa brālis, kas bija manos gados, piederēja pie Roņiem pa mātes līniju. Piecus mēnešus, kurus mēs pavadījām kopā, mūs audzināja Vilku ģints.