- Vilku ģints? Toraks pārsteigts jautāja. Es viņus neesmu pat redzējis…
- Kādreiz viņi nebija tik izvairīgi kā tagad. Laiki mainās. Cilvēki ir kļuvuši aizdomīgi.
Finkedīns ar klūgu sasēja mizu kaudzi saišķī.
- Mēs visi trīs sadraudzējāmies, viņš turpināja. Man patika medīt, taču šie abi bija aizrāvušies ar burvestībām. Tavs tēvs bija iededzies izpētīt koku, mednieku un medījuma īpašības. Viņa brālis…
Vīrietis cieši savilka mezglu.
- Viņa brālis vēlējās vienīgi valdīt. Viņš gribēja būt pārāks par visiem.
Uzmetis saišķi plecos, Finkedīns iebrida strautā un nolika mizas zem akmeņiem mērcēties.
- Pienāca un aizgāja desmit ziemas, taču mēs joprojām bijām labi draugi. Vienpadsmitajā ziemā viss mainījās.
Ūdens mutuļoja ap Kraukļu vadoņa lieliem, kad viņš noliecās, lai paņemtu citu saišķi, kas dažas dienas bija mircis strautā.
- Tavu tēvu visi sauca par Vilku ģints burvi, Finkedīns sacīja, izmezdams saišķi krastā. Viņa brāli, kaut gan tas bija vecāks un, kā daži teica, arī prasmīgāks, par Roņu burvi neviens negodāja.
Vīrs noskurinājās.
- Tas viņam bija rūgts malks. Neviens no mums nenojauta, cik tas bija sūrs, līdz bija jau par vēlu. Viņš atstāja ģinti un klejoja apkārt vienatnē.
- Kurp viņš devās? Toraks jautāja.
Skumjas aptumšoja Finkedīna seju.
- Es nezinu. Nekad vairs neesmu viņu redzējis. Taču pēc sešām vasarām es no tava tēva uzzināju, ka viņa brālis ir atkal uzradies. Viņš bija pievienojies grupai burvju, kuri sevi sauca par "dziedniekiem".
- Bet viņš taču nebija burvis, Toraks brīnījās.
Finkedīns sašķobīja lūpas.
- Viņš prata pārliecināt. Tev to vajadzētu zināt labāk par visiem.
Izrāpies atpakaļ krastā, vadonis nometās ceļos pie mizu saiška.
- Es jau tev vienreiz stāstīju, kā dziednieki pārtapa par dvēseļēdājiem. Kā viņi Mežam iedvesa bailes.
Viņš brīdi klusēja.
- Pēc tam atgadījās lielais ugunsgrēks, kas viņus salauza. Daži no viņiem briesmīgi apdega. Tie izklīda un noslēpās.
- Viņš patiešām bija apdedzinājis seju un vienus sānus visā garumā, Toraks murmināja.
- Neviens no mums nejauta, Finkedīns stāstīja, kā viņš nokļuva atpakaļ pie savas ģints. Mēs zinājām tikai to, ka Roņi bija no visiem atsvešinājušies. Viņi bija pārtraukuši darījumus ar Skrajo mežu un tirgojās tikai ar Jūras ģintīm. Un viņiem esot bijis jauns burvis.
Toraks iesvieda zāli strautā un nolūkojās, kā to aprij straume. Viņš atcerējās, kā mednieks vilka dzelmē Tenrisu.
- Viņš gribēja mani sagūstīt, jo es esmu garagājējs. Viņam bija vajadzīgs mans spēks, Toraks sacīja, raudzīdamies strautā. To gribēs arī citi dvēseļēdāji.
Finkedīns vilcinājās ar atbildi.
- Varbūt viņi par tevi vēl nezina. Iespējams, Roņu burvis darbojās vienatnē.
- Bet varbūt arī ne, teica Toraks. Varbūt viņam kāds palīdzēja.
Pēkšņi Torakam šķita, ka Mežs mācas viņam virsū.
Bišu dūkoņa bija kļuvusi savādi draudīga. Ar gara acīm zēns atkal skatīja Tenrisa, Roņu burvja, dzeltenīgos acu baltumus. Viņš domāja par pārējiem dvēseļēdājiem par tiem, kuru sejas viņš nepazina un kuru vārdus nezināja, bet kuri klīda kaut kur Mežā. Un gaidīja.
- Agrāk vai vēlāk tie sapratīs, ko spēju. Tad viņi atnāks man pakaļ, zēns sacīja.
Kraukļu vadonis pamāja ar galvu.
- Tu vari dvēseļēdājus apveltīt ar spēku, par kādu viņi nav pat sapņojuši. Vai arī iznīcināt tos pilnīgi.
Toraks paskatījās Finkedīnam acīs.
- Vai tāpēc tu nekad neesi vēlējies mani pieņemt par audžudēlu? Tāpēc, ka es esmu bīstams?
Zilajās acīs kaut kas uzplaiksnīja.
- Man jārūpējas par ģints drošību, Torak. Tu vari mums palīdzēt viņus sakaut. Vai arī atnest mums visiem nelaimi.
- Es taču nespētu nodarīt ļaunumu Kraukļiem! Toraks iesaucās, pielēkdams kājās.
- To tu nevari zināt, dusmīgi atteica Finkedīns. Tu nezini, par ko tu kļūsi. To nezina neviens.
- Bet…
- Ļaunums mīt ikvienā cilvēkā, Torak. Daži to pārvar. Citi to baro. Tā tas ir bijis vienmēr.
Zēns iekliegdamies aizgriezās.
Finkedīns nedarīja neko, lai viņu mierinātu. Viņš pārcirta klūgu, ar kuru bija sasiets saišķis, izvēlējās mizas sloksni un sāka plēst lūkus.
Toraks bija apdullis un izbijies. Viņš jutās tā, it kā stāvētu uz klints un gatavotos lēkt nezināmajā.
Saņēmis drosmi, zēns uzdeva jautājumu, kas viņam nedeva miera, kopš bija aizgājis bojā Tenriss.
- Pagājušajā ziemā, kad tu man izstāstīji par dvēseļēdājiem, tu teici, ka to pavisam bijis septiņi. Taču tu aprakstīji tikai piecus.
Kraukļu ģints vadoņa spēcīgās rokas palika mierā.
- Roņu burvis bija sestais, Toraks turpināja. Man jāzina, kas ir septītais.
Viņš sažņaudza dūres.
- Manam tēvam uz krūtīm bija rēta.
Toraks ar pirkstu pieskārās savai ribai.
- Tā man traucēja, kad… kad es zīmēju uz viņa auguma nāves zīmes.
Puisis centās norīt siekalas.
- Kaut kas, ko pateica Tenriss, liek man domāt, ka septītais dvēseļēdājs ir…
Finkedīns ar roku paberzēja seju. Pēc tam viņš nolika liepas lūku zemē.
- Mans tēvs, Toraks sacīja. Tas bija mans tēvs.
Vēja brāzma sašūpoja zarus un atnesa saldu smaržu.
Koki centās notvert vēju.
- Nē! Toraks iesaucās un noslīga ceļos. Nē!
Atbildi viņš izlasīja Kraukļu vadoņa acīs.
Pēc brīža Finkedīns apsēdās zēnam blakus.
- Vai atceries? vīrs jautāja. Es tev stāstīju, ka sākumā viņi nebija ļauni. Tavs tēvs tam ticēja. Tāpēc viņš tiem pievienojās. Lai dziedinātu slimos, lai padzītu ļaunos garus.
Vīrieša skatiens maldījās tālumā, un tajā atspoguļojās sāpes.
- Tava māte tam nekad nenoticēja. Viņa visu saprata. Taču, kad tavam tēvam atklājās patiesība, bija jau par vēlu.
Finkedīns izpleta rokas.
- Viņš mēģināja bēgt. Pārējie to nepieļāva.
- Vai tāpēc tie viņu nogalināja? Toraks vaicāja.
Kraukļu vadonis lēnām pamāja ar galvu.
Toraks sēdēja, nolicis galvu uz ceļgaliem, un viņa augumu plosīja šņuksti bez asarām. Finkedīns apsēdās zēnam blakus: viņš tam nepieskārās, nerunāja, bet mierināja viņu vienīgi ar savu klātbūtni.
Visbeidzot Kraukļu vadonis piecēlās.
- Es tagad došos atpakaļ uz nometni, viņš teica. Tu paliec šeit. Saplēs atlikušās mizas. Nomazgā lūkus strautā. Un pakar tos žāvēties.
Toraks, pārāk apjucis, lai spētu runāt, pamāja ar galvu.
- Rīt, sacīja Finkedīns, es tev iemācīšu pīt virves.
Toraks skrēja līdz spēku izsīkumam, taču viņa prāts nenomierinājās. Tēvs ir bijis dvēseļēdājs. Tēvs, viņa paša tētis…
Krūtis spieda tāds smagums, ka bija grūti elpot. Niknuma, skumju un baiļu vētra.
Viņš apstājās pie trakulīga strauta, kas traucās pāri lieliem, apsūnojušiem akmeņiem. Kalnu kļavā uzšāvās vāvere. Ūdrs pārtrauca mieloties ar foreli un iešmauca papardēs.
Toraks nometās uz ceļiem, lai padzertos, un atspulgā ieraudzīja savas dvēseles. Toraks no Vilku ģints. Toraks garagājējs.
Iekliegdamies viņš pakampa dzeltenu gundegu skupsnu un sapluinīja to lēveros. Viņš nav piederīgs Kraukļiem. Viņš neiederas nekur…
Pēc brīža ūdrs atgriezās pie pusapēstās zivs un iekārtojās, lai pabeigtu maltīti. Vāvere kļavā sāka skrubināt mizu, lai piekļūtu saldajai, lipīgajai sulai.