Toraks sēdēja, atbalstījis muguru pret koka stumbru, vēroja dzīvniekus, un viņa satraukums sāka mazināties. Tie nelikās zinis, ka viņa tēvs bijis dvēseļēdājs. Tiem nebija daļas, ka viņš ir garagājējs. Kamēr Toraks lika tos mierā, tie par viņa klātbūtni neuztraucās.
Zēns piespieda plaukstu pie raupjās mizas un sajuta caur augumu plūstam koka spēku. Meža spēku.
Dziļi sirdī Toraks apjauta briestam lēmumu. Viņš pieder šai vietai; viņš pieder Mežam. Par spīti visām likstām, Mežs bija viņam dāvājis spēku. Spēku, lai pieveiktu lāci. Spēku, lai pārdzīvotu Tenrisu un izrautos no Jūrasmātes skavām. Spēku sastapties ar savu likteni.
Un varbūt tēva gars lai kur tas arī būtu to zina un ar to lepojas.
Virs galvas vējā sakustējās kļava: izpletuši rokas, tā viņu sargāja. Toraks pacēla galvu un paraudzījās uz spīdīgajām, zaļajām lapām. Ar Meža palīdzību viņš stāsies pretim savam liktenim. Viņš atdos visus spēkus, lai uzvarētu dvēseļēdājus.
Es to paveikšu, Toraks skaļi teica. Es to izdarīšu.
Vilks atrada barabrāļi sēžam pie maza ātrā ūdens un ar priekšķepām pluinām spīdīgas ziedlapiņas.
Viņš iebrida ūdenī, lai atvēsinātu ķepu spilventiņus, un kompānijas pēc apēda dažas puķes. Vilks paluncināja asti. Slaikais Bezastainis viņam neuzsmaidīja. Vilks saoda viņa skumjas un bija nesapratnē.
Viņš gan bija ļoti laimīgs. Viss mulsums bija pazudis. Vilks bija sapratis savu uzdevumu. Būdams vēl mazs vilcēns, viņš Slaikajam Bezastainim palīdzēja pieveikt lāci, kurā bija iemituši ļaunie gari. Pēc tam ūdensputnu salā viņš izdzina dēmonus no pusaugu bezastainiem. Vilka uzdevums ir palīdzēt Slaikajam Bezastainim cīnīties pret briesmoņiem.
Tas nozīmēja nekad neatgriezties pie bara Kalnā, taču Vilkam par to bija maza bēda, jo turpmāk viņš bija nolēmis palikt kopā ar barabrāli. Ja vien Slaikais Bezastainis nebūtu tik bēdīgs.
Lai draugu uzmundrinātu, Vilks tam piespiedās un ieberzēja savu smaržu viņa uzvelkamajā kažokā.
Slaikais Bezastainis pagriezās un sacīja:
- Vai zini, kas es esmu?
Vilks bija pārsteigts:
- Mans barabrālis.
- Bet vai tu zini, ko es spēju ?
- Jā, zinu, Vilks mazliet untumaini atbildēja. Viņš to vienmēr bija zinājis.
Par pārsteigumu Vilkam, Slaikais Bezastainis cieši ieskatījās viņam acīs diez vai tas bija pieklājīgi. Pēc tam viņš sāka smaidīt.
- Tu zini? viņš pārjautāja.
Vilks paluncināja asti.
Viņš nolēma, ka pļāpāts būs gana un, riedams un aicinādams Slaiko Bezastaini draiskoties, nolika purnu uz priekšķepām. Kad barabrālis joprojām nepratās, Vilks metās viņam virsū.
Slaikais Bezastainis pārsteigts iekaucās un atmuguriski nogāzās krastmalā. Vilks ar purnu bikstīja viņam sānos. Barabrālis sagrāba draugu aiz skausta un pa jokam iekoda viņam ausī.
Drīz vien abi vārtījās pa zāli un Slaikais Bezastainis jokaini ķiukstēja: tie bija viņa smiekli…
[1] polārija - apmeklētājiem pieejama zinātnes un pētniecības iestāde, kur ari apskatāms arktiskais akvārijs un tiek demonstrētas tematiskas filmas. (Šeit un turpmāk - tulkotāja piezīmes.)
[2] Šēra - neliela klinšaina saliņa pie zemiem, robotiem jūru un ezeru krastiem seno apledojumu apgabalos (Skandināvijā, Kanādā u. c.).
[3] mednieki - domāti zobenvaļi - līdz 9 m gari dzīvnieki, kuri uzbruk pat jūras lauvām.