Taču kāds šeit bija. Toraks to juta.
Viņš pacēla skatienu un nopētīja dižskābarža vainagu, kas pletās virs galvas. Viņam pretim nikni lūrēja kāds radījums. Mazs. Naidīgs. Mati kā pērnā zāle, un seja klāta lapām.
Toraks šo radību redzēja ļoti īsu mirkli. Vēja brāzma sašūpoja koka zarus, un prom tā bija.
Tādu viņu uzgāja Rena: nekustīgi stāvam ar nazi rokā un lūkojamies augšup.
- Kas noticis? viņa jautāja. Kāpēc tu aizbēgi? Vai tu… Vai tu neesi kaut ko sliktu apēdis?
Burves mācekle negribēja izrādīt bailes par to, ka viņš varētu būt saslimis.
- Ar mani viss ir kārtībā, Toraks atbildēja, taču tas, protams, nebija tiesa. Kad viņš bāza atpakaļ makstī nazi, roka trīcēja.
- Tavas lūpas ir pelēkas, Rena sacīja.
- Man nav nekādas vainas, Toraks palika pie sava.
Kad viņš apsēdās zem dižskābarža, Rena aplūkoja
drauga plaukstas, taču nekādu čūlu uz tām nebija.
Viņa centās neizrādīt savu atvieglojumu.
- Varbūt tā būs bijusi kāda indīga sēne? viņa minēja.
- Slēpņļauži, Toraks pārtrauca draudzeni. Pēc kā tie izskatās?
- Ko? Tu taču to zini tikpat labi kā es. Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai, kad pagriež pēcpuses, var manīt, ka tās ir pretīgas…
- Bet sejas, kādas izskatās sejas?
- Es taču jau teicu tādas pašas kā mums! Kāpēc tu jautā? Kas noticis?
Toraks papurināja galvu.
- Man šķiet, es kaut ko redzēju. Es nodomāju, varbūt slēpņļauži ir tie, kas izplata sērgu.
- Nē, Rena iebilda. Man tā nešķiet.
Viņa baidījās stāstīt, ko uzzinājusi ārstēšanas rituāla laikā. Tas nebija nekas patīkams. Pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis pagājušajā ziemā…
Lai atliktu to uz vēlāku laiku, Rena devās pie strauta, nomazgāja seju un noskrāpēja no plaukstām biezo mālu kārtu, kas viņai bija ļāvusi neapdedzinoties nest karstos pelnus. Pēc tam meitene pagrāba sauju mitru sūnu un sniedza tās Torakam.
- Pieliec pierei. Tad tu jutīsies labāk.
Apsēdusies viņam blakus papardēs, Rena no pārtikas
kules izņēma dažus lazdu riekstus un sāka tos uz akmens
>
dauzīt. Vienu viņa piedāvāja Torakam, taču puisis atteicās. Rena noprata, ka abi domā par slimību, taču neviens no viņiem negrib par to runāt.
Toraks apjautājās, kā viņa to atradusi.
Draudzene nosprauslājās.
- Varbūt es nesaprotu vilku valodu, taču tavu gaudošanu man vajadzētu pazīt.
Brīdi viņa klusēja.
- Joprojām ne miņas?
- Nē.
Rena apēda vēl vienu riekstu.
- Ārstniecības kūre. Tā nelīdzēja, vai ne? Toraks jautāja.
- Starp citu, no tās kļuva vēl sliktāk. Izskatās, ka Oslaks un Bera tagad domā, ka visa ģints ir pret viņiem.
Viņa sarauca uzacis.
- Seiuna teic, ka esot dzirdējusi par tamlīdzīgu sērgu, kas plosījusies dziļā pagātnē pēc Lielajiem plūdiem. Tolaik esot izmirušas veselas ģintis. Stirnu ģints. Bebru ģints. Viņa sacīja, ka senos laikos pret to droši vien bijušas zāles, par kurām mūsdienās aizmirsts. Vēl viņa teica, ka sērga sakņojas bailēs. Ka to audzē bailes. Tāpat kā kokam plaukst lapas.
- Kā kokam lapas… Toraks nomurmināja.
Viņš pasniedzās pēc nūjas un sāka tai plēst nost mizu.
- No kurienes tā rodas?
Rena vairs nedrīkstēja klusēt. Vajadzēja to viņam pastāstīt.
- Vai atceries, viņa negribīgi iesāka, ko Oslaks sacīja uz takas?
Toraks sažņaudza nūju dūrē.
- Es arī par to domāju. "Ēd manas dvēseles…" viņš norija siekalas. Dvēseļēdāji.
Putnu dziesmas bija apklusušas. Tumšās koku lapotnes sakļāvās.
- Vai to tu domā? jautāja Toraks. Vai tev šķiet, ka dvēseļēdājiem varētu būt kāds sakars ar sērgu?
Rena minstinājās.
- Varbūt. Un kā domā tu?
Zēns pieslējās kājās un pagājās pa klajumu, ar mietu uzsizdams pa ērgļpapardēm.
- Es nezinu. Es pat nezinu, kas tie tādi ir.
- Torak…
- Vienīgais, ko zinu, viņš pēkšņās dusmās iesaucās, ka tie bijuši burvji, kas kļuvuši slikti. Viss, ko zinu, ir tas, ka mans tēvs bija viņu ienaidnieks, taču viņš man par tiem nekad nestāstīja.
Puisis kapāja papardes.
- Un vēl es zinu, ka viņi kaut kādā veidā zaudēja savu varenību un cilvēki domāja, ka tie ir aizgājuši, taču tā nebija. Un pagājušajā vasarā, Toraks stāstīja drebošā balsī, pagājušajā vasarā kropls dvēseļēdājs uzmeistaroja lāci, kurš nogalināja tēti.
Zēns trakās dusmās ar kūju bakstīja zemi. Pēc tam
viņš mietu aizmeta.
»
- Bet varbūt tu kļūdies, Rena, varbūt tie nemaz nav vainojami…
- Torak, nē. Paklausies manī! Oslaks zemē ieskrāpēja zīmi. Trīsžuburi dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju piederības zīmi.
PIEKTĀ NODALA
i
Dvēseļēdāji.
Tie bija iepīti viņa liktenī, un tomēr viņš par tiem zināja tik maz. Toraks zināja tikai to, ka viņu pavisam ir septiņi pa vienam no katras ģints un tos vieno alkas pēc varas.
Lejāk pa straumi pie upes iebrēcās lapsa. Slimnieku mītnē, raizēdamās par draugu, šaudījās un rosījās Vedna. Toraks gulēja guļammaisā un prātoja par ļaunumu, kas atsūtījis slimību, lai iznīcinātu ģintis.
Lai valdītu Mežā…
To taču nespēj neviens. Neviens nespēj pakļaut kokus vai aizliegt zvēriem un zivīm sekot mūžsenajiem mēness ritmiem. Neviens nevar medniekiem norādīt, kur medīt.
Kad zēns beidzot iemiga, viņa sapņi bija rēgaini. No bailēm stīvs viņš bija pieplacis tumšai kalna nogāzei, jo pretim rāpoja dvēseļēdājs bez sejas. Toraks līda atpakaļ. Roka sataustīja kaut ko mīkstu un zvīņainu, kas locī
jās un koda. Viņš mēģināja skriet. Koku saknes pinās ap potītēm kā lipīgi gliemji. Spārnotas ēnas šāvās lejup ar griezīgu švīkstoņu. Virs viņa lidinājās dvēseļēdāji, un to ļaunums zēnu dedzināja kā liesma.
Viņš pamodās.
Lēca saule. Meža elpa ietina kokus miglā. Toraks zināja, kas viņam darāms.
- Vai Oslaks jūtas kaut drusku labāk? izgājis no mītnes, viņš jautāja Vednai.
- Nenieka, sieviete atbildēja. Viņas acis bija sarkanas un skatiens, kuru tā uzmeta Torakam, nelaipns.
- Man jārunā ar Finkedīnu, viņš teica. Vai esi viņu manījusi?
- Viņš ir lejā pie upes. Bet liec Finkedīnu mierā.
Toraks Vednas teikto neņēma vērā.
Nometnē visi jau rosījās. Vīri un sievas laipoja pa klūgu pinumu ar žebērkļiem rokās, kamēr citi kurināja ugunskurus, lai pagatavotu dienišķo maltīti. Kaut kur tālāk pret akmeni klaudzēja āmurs. Ikviens centās nedomāt par Oslaku un Beru, kas sasieti gulēja slimnieku būdā.
Toraks gar upes malu gāja tālāk lejup pa straumi: aiz krācēm, kur taka meta līkumu, viņu no apmetnes nevarēja redzēt. Šeit upe bija mierīgāka un dziļajā, zaļganajā straumē laši šaudījās kā sudraba bultas.
Finkedīns sēdēja uz laukakmens upes krastā un taisīja nazi. Darbarīki bija viņam blakus: akmens āmuri, kalti un trauks ar melniem, vārītiem priežu sveķiem. Pie viņa kājām sūnās gulēja neliela kaudzīte ar bezgala asām akmens šķēpelēm. Kad Toraks tuvojās Finkedīnam, viņa sirds sāka dauzīties stiprāk. Viņš apbrīnoja Kraukļu vadoni, bet mazliet arī baidījās no tā. Pēc tam kad tika nogalināts tētis, Finkedīns bija viņu pieņēmis ģintī, taču nekad nebija piedāvājies kļūt par audžutēvu. No viņa dvesa vēsums, it kā viņš būtu nolēmis Toraku turēt pa gabalu.