Tomēr cilvēki bija arī drosmīgi un gandrīz tikpat gudri kā delfīni. Un labākais bija tas, ka, peldot tieši pa priekšu kādam no viņu peldošo koku kaudzēm, Jūra pati stūma asti tā, ka varēja peldēt ātrāk pat nepiepūloties. Tas bija taisni tāpat kā peldēt deguna priekšā valim, tikai te nebija jāriskē sakaitināt to.
Bridi delfins priecīgi šaudījās iekšā un ārā no viļņiem cilvēkiem priekšā, bet tie tikmēr liecās pār malu, kaut ko sauca un tirināja savas spuras. Viņš gan nesaprata savādo, aizsmakušo runu, bet juta, ka tie ir draudzīgi un priecājas viņu redzēt.
Delfīnam ienāca prātā, ka viņš par daudz attālinās no sava bara un būtu jāgriežas atpakaļ, bet tajā pašā brīdī sajuta, ka viens no cilvēkiem nav laimīgs.
Meitene nebija redzama, viņa bija paslēpta kaut kur kaudzes iekšienē, bet delfins juta, ka viņa ir pusaudze un jūtas nobijusies un dusmīga. Delfīnam bija viņas žēl un gribējās palīdzēt, bet viņš nezināja, kā.
Klusi un tālu bars svilpa viņa vārdu, aicinot atgriezties.
Delfins sajuta dziļu nožēlu. Gribējās palikt pie cilvēkiem. Viņš nebija atradis to, ko meklēja, un spurās mita sajūta, ka tas viņu kaut kur gaida un ka tam ir kaut kāds sakars ar cilvēkiem.
Bet bara vilkme bija spēcīga.
Uz atvadām delfins izlēca no Jūras un uzsita ar asti; cilvēki tikmēr māja viņam ar rokām un rādīja zobus.
Tad viņš ieplunkšķēja savā daiļajā Zildzelmē un aizsteidzās uzmeklēt baru.
7
Pirra dzirdēja plunkšķi kuģa korpusa otrā pusē un iztēlojās, kā delfins metas atpakaļ Jūrā. Meitene zināja, ka tur ārpusē ir delfins, jo bija dzirdējusi jūrnieku saucienus, bet viņa to neredzēja. Viņa nedrīkstēja.
Tilpnē bija karsti un oda pēc mandelēm un vēmekļiem. Meitene nevarēja pakustēties. Krava bija sablīvēta viņai visapkārt, un klājs atradās tikai plaukstas platuma attālumā no viņas sejas.
Rīkle panikā aizžņaudzās. Pirra tvēra pēc gaisa, bet nespēja ieelpot pietiekami dziļi. Ja kuģis grims, viņa noslīks.
Nedomā par to. Jūra ir mierīga. Mēs negrimsim.
Meitene gulēja, žņaudzīdama plaukstā savu zīmogakmeni, un ieklausījās buru plakšķos un dēļu čīkstos. Viņi burāja uz priekšu jau veselu mūžību, un kuģis šķebinoši zvalstījās no vienas puses uz otru. Pirra bija izvēmusies uz linaudekla baķa. Viņa cerēja, ka tas bija no mātes labākajiem baķiem, bet bija par tumšu, lai pārliecinātos par to. Tā viņai ari vajadzēja par to, ka ieslēdza Pirru kravas tilpnē.
Līdz pat vakardienai Pirra vēl ne reizes nebija redzējusi Jūru un, ja viss būtu noticis pēc virspriesterienes prāta, tā ari nebūtu redzējusi, jo pie soda pienācās acu
aizsiešana brīdi, kad Jūzerrefs viņu uznesa uz klāja. Bet mirkli pirms meiteni ieslodzīja tilpnē, puisis bija pārkāpis noteikumus un atsējis Pirrai acis, lai viņa varētu paskatīties.
Pirra bija uzaugusi ar Jūras attēliem. Ar tiem bija apgleznotas viņas istabas sienas: rūpīgi izzīmēti zili vilnīši tur meta līkločus dzeltenā saules gaismā, smaidīgi delfīni ar deguniem bikstīja mazas, glītas zivtiņas, bet lielacaini astoņkāji tikmēr ložņāja dzelmē starp jūrasežiem un krokainām, zaļām ūdenszālēm.
istā Jūra nemaz nelīdzinājās redzētajiem attēliem. Pirra nekad nebija iztēlojusies, ka tā būs tik nemierīga un tik plaša.
Visu savu mūžu viņa bija klausījusies stāstos par ārpasauli, bet nekad nebija tur bijusi. Viņa bija uzaugusi Dievietes Namā: ar kambariem, pagalmiem, pieliekamajiem, ķēķiem un darbnīcām nosētā piekalnē, kur cilvēki čumēja un ņudzēja kā bites stropā. Meitene to bija iesaukusi par akmens stropu; viņai ne reizes nebija atļauts iziet ārā.
No savas istabas, kuras logs bija vērsts uz ēnainu gaiteni, Pirra neko nevarēja redzēt, bet reizēm izdevās izbēgt no saviem vergiem, un tad viņa pārskrēja pāri Dižpagalmam un uzbrāzās pa kāpnēm uz pašu augšējo balkonu. No turienes varēja lūkoties lejup pāri olīvu birzīm un vīnogulāju dārziem, pāri miežu tīrumiem un mežiem līdz pat varenajam Zemes Drebinātāja kalnam ar tā dubulto smaili.
Kad tev paliks divpadsmit gadu, Pirra sev sacīja, tu tiksi laukā. Tad tu brauksi kaujas ratos un uzkāpsi Kalnā un tev būs pašai savs suns.
lāda apziņa padarīja dzīvi paciešamu. Jasasara bija apsolījusi: kad meitai apritēšot divpadsmit gadu, viņa būšot brīva.
Naktī pirms divpadsmitās dzimšanas dienas meitene tā uztraucās, ka nevarēja aizmigt.
Nākamajā rītā viņa uzzināja patiesību.
- Bet tu apsolīju viņa kliedza uz māti. Tu apsolīji, ka es būšu brīva!
- Nē, Jasasara rimti atbildēja. Es apsolīju, ka izlaidīšu tevi ārā. Un tā arī būs. Šodien tu atstāsi Dievietes Namu lai kuģotu uz Likoniju un tur apprecētos.
Pirra ārdījās un koda, un brēca bet dziļi sirdī zināja, ka viss ir velti. Virspriesterienei Jasasarai piemita akmensciets gribasspēks. Viņa pārvaldīja Keftiu jau septiņpadsmit gadus un upurētu jebko, lai tikai šī zeme paliktu stipra, pat savu vienīgo meitu.
Beigu beigās Pirra mitējās. Sapīkusi un klusa viņa ļāva sievām ietērpt sevi purpurkrāsas linu tērpā ar zelta vizuļiem, bet, kad ienāca Jūzerrefs, meitene nelikās vergu redzam. Pat tas, kaut bija Pirrai kā vecākais brālis, bija viņu nodevis. Viņš bija piedalījies melos.
- Piedod, viņš klusītēm sacīja. Man nebija atļauts tev izstāstīt.
- Cik ilgi tu jau zināji? viņa jautāja, uz puisi pat nepaskatīdamās.
- Kopš aiziepriekšējās ražas.
- Tie ir divi gadi. Viņš neatbildēja.
- Tad tāpēc tu tik ļoti gribēji, lai mēs iemācāmies akejiešu valodu, meitene rūgti sacīja. Tu teici, ka būšot jautri to iemācīties no tā sirmgalvja audēju nojumē; tu teici, ka tas mums būšot “kāds darbiņš”.
- Man šķita, ka tev būs vieglāk, ja pratīsi viņu mēli.
- Tu ļāvi man turpināt ticēt, ka būšu brīva.
Jūzerrefs sarauca uzacis un nogludināja svārkus pāri
ceļiem. Tev vajadzēja kādu cerību, viņš klusītēm nomurmināja. Tādu vajag ikvienam. Cerība liek dzīvot tālāk.
- Pat tad, ja tā ir nepatiesa?
-Jā. Pat tad.
Pirra dzestri aizsūtīja vergu prom, bet tad, kad puisis aizgāja, meitene atskārta, ka viņš bija runājis pats par sevi. Viņu desmit gadu vecumā bija nolaupījuši Ēģiptē un pārdevuši verdzībā Dievietes Namā. Tas bija noticis pirms trīspadsmit gadiem, taču ēģiptietis nekad nebija pārstājis vēlēties nokļūt mājās.
Pirra sajutās neērti un iekārtojās tilpnē citā pozā. Jūzerrefs bija iedevis ādas maisu ar ūdeni, tāpēc lielumu vēmekļu bija izdevies noskalot; tomēr nāsis joprojām cirtās smaga dvaka un starp zobiem visu laiku uzradās kaut kādi krikumi.
Pustumsā meitene saskatīja dāvanas, kas bija domātas Likonijas vadonim kā viņas līgavas pūrs: krūkas krietna vīra augstumā ar stipru, melnu vīnu un koši linaudekla baķi; alabastra pudelītes ar smaržīgu, pēc mandelēm dvakojošu eļļu; tik nepieciešamās alvas stieņi. Pirras sirds dusmās notrīsēja. Viņa bija iespiesta starp visiem labumiem tā, it kā būtu daļa no kravas.
Pirras māte skaidri zināja, ko dara, kad sodīja meitu par uzdrošināšanos protestēt. Meitenei bija šauri, un viņa jutās pazemota, taču nekādas briesmas viņai nedraudēja; un māte bija pavēlējusi pēc nokļūšanas Likonijā piestāt nomaļus no krasta apmetnēm, lai Pirru varētu izlaist un krietni noberzt, pirms viņu uzlūkos vadonis.