Vārti čīkstēdami pavērās, un spraugā pazibēja nosmulēti ģīmji. Hīlass pazina cieminiekus visu mūžu, bet nu tie glūnēja pretī tā, it kā viņš būtu svešinieks. Daži turēja sprakstošas lāpas no milzu fenheļa stublājiem; visiem rokās bija cirvji, sirpji un šķēpi.
Izcēlās kņada, atskanēja rejas, un pa vārtiem ņigu ņegu izbrāzās suņi un metās uz Hīlasa pusi. Uzbrucēju barvedis bija aitusuns, vārdā Dārts, tas bija tik liels kā mežakuilis un apmācīts pēc pavēles pārplēst cilvēkiem rīkli. Suns nostājās Hīlasam priekšā ar saslietu spalvu un draudīgi nolaistu galvu un ar acīm iezīdās zēnā. Dzīvnieks zināja, ka Hīlasam nav ļauts ieiet ciemā.
Hīlass palika stāvam. Ja viņš spers kaut soli atpakaļ, Dārts uzbruks. Laidiet mani iekšā! zēns uzsauca.
- Ko tu gribi? norūca virsaitis Neleoss. Tev jābūt Kalnā un jāpieskata manas kazas!
- Laidiet mani iekšā! Es meklēju savu māsu.
- Viņas te nav. Kāpēc tu domā, ka šī ir te?
Hīlass samirkšķināja plakstus. Bet… kur tad viņa ir?
- Vai es zinu manis pēc beigta.
- Tu melo! Hīlass iebrēcās. Bet dziļi sirdī viņu sagrāba bailes.
- Tu atstāji manas kazas! Neleoss ierēcās. Tas skuķis neuzdrošinātos atgriezties bez tām un tu arī neatgrieztos, ja vien tev nav sakārojies, lai noslānu tevi tā, ka āda atlēks!
- Viņa drīz būs klāt. Laidiet mani iekšā! Man dzenas pakaļ!
Neleoss samiedza acis un ar vienu aprepējušu roku paieskāja bārdu. Viņam bija līkas kājas kā zemniekiem un mugurā no arkla vilkšanas iemeties kupris, bet prāts bija ass kā zebiekstei; viņš nekad nemitējās lēst, kā atdot mazāk, bet izspiest vairāk. Hīlass zināja, ka Neleoss nespēj izšķirties sodīt viņu par to, ka pametis kazas, vai arī atstāt pie dzīvības, lai varētu likt strādāt tālāk.
- Viņi nogalināja Skīrosu, Hīlass pastāstīja. Mani arī nogalinās. Tev jāpārkāpj likumi un jāielaiž mani iekšā!
- Sūti to kverpi prom, Neleos! iespiedzās kāda sieva.
- Viņš jau kopš tās dienas, kad šamo atradi, ir sagādājis vienas vienīgas nepatikšanas!
- Uzrīdi tam zeņķim suņus I sauca cita. Ja viņu noķers te, sprukās būsim visi!
- Viņai taisnība, uzrīdi suņus! Viņš noteikti ir kaut ko pastrādājis, citādi tak šim neviens pakaļ nedzītos!
- Bet kas tie tādi ir? Hīlass iebrēcās. Kāpēc viņi vajā ārpusniekus?
- Nezinu un negribu zināt! Neleoss ierēcās; taču Hīlass ciema vecākā acīs pamanīja plaiksnāmies bailes.
- Zinu tikai to, ka viņi ieradušies šurp kaut kur no austrumiem un medī ārpusniekus. Nu lai tik medīl Lai dara, ko grib, ka tikai liek mierā mūs!
Cieminieku vidū uzšalca piekrišanas saucieni.
Hīlass aplaizīja lūpas. Bet kā tad ar to likumu par patvēruma došanu? Ja kādam draud briesmas, viņš ir jāielaiž!
Neleoss mirkli vilcinājās. Tad viņa seja nocietinājās.
- Uz ārpusniekiem tas neattiecas! viņš izspļāva. Taisies, ka tiec, citādi uzrīdīšu tev suņus!
Drīz iestāsies tumsa, bet viņam nav kurp iet.
Nu labi, labi, Hīlass domās sunīja cieminiekus, ja jau jūs man nepalīdzat, pats tikšu galā.
Pagriezies atpakaļ cauri silam, zēns devās uz ciema otru malu. Tur viss bija tukšs: visi joprojām drūzmējās pie garu vārtiem.
Ja viņi domāja, ka Hīlass vēl nekad nav bijis ciemā, tad kļūdījās. Ja esi ārpusnieks, tu zodz, lai izdzīvotu.
Zēns ieslīdēja iekšā pa spraugu ērkšķainajos krūmos un pielavījās pie tuvākās būdas tā piederēja kādai izmanīgai atraitnei, vārdā Tairo. Pavards bija sabikstīts tā, lai lēni gruzdētu, un piedūmotajā, sarkanīgajā mijkrēslī zēns nejauši pagrūda mājas čūskai noliktu piena šķīvīti. Guļvietā būdas stūri iekunkstējās kāds lupatu vīstoklis.
Hīlass uz mirkli sastinga. Tad viņš klusītēm nocēla no āķa kūpinātu cūkas kāju.
Tairo savā gultā sakustējās un iekrācās.
Hīlass pievāca sijai pārmestu tuniku, bet sandales atstāja turpat, jo vasarā vienmēr staigāja basām kājām. Tairo atkal iekunkstējās. Zēns metās bēgt, pa ceļam vēl sakārtodams mājas čūskas trauciņu; čūskas sarunājas savā starpā, un, ja kāds aizdod dusmas vienai, apskaišas visas.
Nākamā būda piederēja Neleosam; tā bija tukša. Hīlass paķēra ādas maisu ūdenim, gabalu jēlādas virves, ko izmantot kā jostu, un no zāles stiebriem austu maisu, kurā iekrāmēja asinsdesas luņķi, aitas piena sieru, plāceni un vairākas riekšas olīvu. Vēl viņš iztecināja dzeramo nū veča vīna krūkas un atlikušajā iebēra pelnus, lai atmaksām'parjgaau gafKā saņemtajiem sitieniem.
Tuvojās balsis; garu vārti čikstot aizvērās. Zēns aizlavījās prom pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, un pārāk vēlu attapās, ka aizmirsis nozagt nazi.
Kad Hīlass nonāca ēnainajā mandeļkoku birztalā tālāk aiz ciema, jau bija uzlēcis mēness un sāka čirkstēt cikādes. Zēns steigšus uzvilka tuniku un apjoza ap viduci virvi.
Pie stropiem sanēja dažas aizkavējušās bites, un zālē Hīlass pamanīja galdiņu ziedojumiem. Cerēdams, ka tas tur sabijis jau gana ilgi, lai visas dievu sūtītās radības būtu pieēdušas pilnus vēderus, zēns aprija divas medus kūkas un aunazirņu pankūku ar gardu lēcu, kaltēta asara un drupināta siera pildījumu. Mazliet ēdamā viņš atstāja bitēm un lūdza tās sargāt Izi. Bites nodūca atbildi; zēns nesaprata, vai tā nozīmē “jā" vai “nē”.
Viņam iešāvās prātā, ka Izi taču noteikti nevarēja būt nākusi pa šo ceļu, citādi būtu notiesājusi to pankūku. Vai vajadzētu gaidīt māsu te vai arī labāk mēģināt atrast ceļu uz Lapitosu un cerēt, ka viņa devusies turp uzmeklēt Telamonu? Bet Lapitosa bija kaut kur Kalna otrā pusē, un ne Hīlass, ne Izi nekad nebija tur bijuši. Par turieni viņi zināja tikai no Telamona aptuvenajiem nostāstiem.
Kaut kur tālumā joprojām rēja tas pats suns, ko Hīlass bija dzirdējis iepriekš. Rejas izklausījās bezcerīgas, it kā dzīvnieks vairs neticētu, ka kāds vēl atnāks. Hīlass vēlējās, kaut tas mitētos. Rejas viņam atgādināja par Škicu.
Viņš negribēja domāt par Škicu. Viņa prātā bija uzcelts mūris, un aiz mūra glūnēja nelāgas atmiņas, tā vien gaidot, kad tās atcerēsies.
Kalnos, kad noriet saule, svelme ātri mitējas, un Hīlass nodrebinājās, kaut arī zēnam bija vilnas tunika. Viņš nolēma pamest ciemu un atrast vietu, kur pārnakšņot.
Zēns vēl nebija ticis necik tālu, kad apjauta, ka suns ir pārstājis riet. Tagad tas izdvesa garus, kaitinošus kaucienus.
Kad Hīlass pagāja garām takas līkumam, kaucieni pēkšņi pieņēmās skaļumā.
Suns nebija tik liels kā Škics, bet tikpat pluskains gan. īpašnieks to bija piesējis pie koka blakus savai priežu zaru būdai un atstājis bļodu ūdens, ko suns bija izdzēris sausu. Dzīvnieks bija jauns un nobijies un, ieraugot Hīlasu, kļuva nevaldāms, celdamies pakaļkājās savā virvē un kuldams gaisu ar priekšķepām, pārmērīgā sajūsmā sveicot nācēju.
Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāda roka būtu iesniegusies viņam krūtīs un sažņaugusi sirdi. Acu priekšā atplaiksnīja Škica tēls: Škics guļ beigts ar bultu sānā.
Suns dedzīgi rēja uz zēnu un luncināja visu dibengalu.
- Aizveries! zēns uzsauca.
Krancis piešķieba galvu un iesmilkstējās.
Hīlass žigli atraisīja savu ūdens maisu un ielēja ūdeni bļodā, tad pasvieda sunim desu. Dzīvnieks izstrēba ūdeni un vienā kampienā aprija desu, tad nogāza zēnu zemē un sāka laizīt tam vaigu. Hīlasa sirdī uzjundījās skumjas. Viņš paslēpa seju kranča kažokā un ieelpoja silto suņa smaržu. Iekliegdamies viņš atgrūda dzīvnieku un pavirzījās tālāk, kur viņu nevarēja aizsniegt.