Pirksta gals tajā vietā, kur bija pieskāries Dievietei, kņudēja, un mēle dega. Ūdens dziesma zvanīja galvā kā allaž, gandrīz saprotama, tomēr sveša.
Piepeši visa pilēšana un guldzēšana mirkli norima. Šķita, ka Hīlasa krūtis atveras, un viņš sajuta asu rāvienu, it kā kāds gaismas pavediens būtu apvijis viņa sirdi un vilktu to ārā no ķermeņa.
Viņā kaut kas sakustējās, un pēkšņi zēns brīnumaini skaidri apzinājās visu, kas notika apkārt. Ezers liesmoja saltās, zilās ugunis, un viņš saklausīja, kā straumes tā dzīlēs slīd cita citai pāri. Hīlass dzirdēja, kā dzelmē skrubinās zivis un kā gultnes pamatam klusītēm piesūcas mīkstmiešu pēdas. Viņš pamanīja, kā pazib un uzmirdz ūdens gari ar jūraszaļiem matiem un gludeniem sudraba locekļiem. Zēns saoda salu sargājošo zvēru muskusa smaržu, kas nāca no virszemes. Uz ādas viņš juta vēso, sāļo Dabas pavēlnieces elpu…
Ūdens dziesma bija viņā iekšā, un tās savijušies trokšņi nogludinājās kā ūdenszāles, kam pāri plūst spēcīga straume. Dievietes balss dvesa viņa prātā. Tava māsa ir dzīva…
Hīlass sagrīļojās.
Viņš lēnām pacēla galvu un aizsedza acis ar delmu. Marmora dieviete liesmoja spožā gaismā.
- Vai v-viņai viss labi? zēns stomījās. Vai es viņu atradīšu? Kāpēc mani vajā Vārnas?
Alu pieskandēja nemirstīgi smiekli. Tu meklē patiesību… Bet sargies… patiesība dzeļ…
Pavediens, kas saistīja viņa sirdi, pārtrūka.
Hīlass notrīsēja. Viņš atkal bija turpat uz kaulu kalna, un ausīs atkal šalca ūdens čala.
- Hīlas! augšā iesaucās Pirra. Uzmanies!
Uz ziedojumu kaudzes kaut kas sakustējās. Noklikstēja gliemežvāki, un aizvēlās kauli; zēnam tuvojās gara, slaida ēna. Viena no akmens čūskām atdzīvojās.
Hīlass ar grūtībām uzrausās kājās. Čūskas šķeltā mēle pazibēja, nomēģinot viņa smaržu. Viņš drudžaini atsprāga atpakaļ. Čūska acumirklī metās uzbrukumā. Zēns rāvās sāņus. Zobi noslīdēja gar apakšstilbu. Viņš iekliedzās un rāva ārā nazi, bet spals aizķērās makstī un viņš nespēja izdabūt to laukā. Čūska atkal klupa virsū. Viņš paķēra kaulu un iebelza pa rāpuļa plakano galvu. Tas šņākdams parāvās atpakaļ.
Klupdams krizdams uz kauliem, zēns nonāca sarga pakājē un sāka rāpties augšā. Čūska zemāk apvijās pīlāram apkārt, bet iešņākusies atkrita atpakaļ.
- Kāp! Kāp! Hīlass izdvesa Pirrai melnam apveidam pret spožo gaismu.
Izbailes dzina viņu uz priekšu; zēns atrada āķus un klintsradzes un kāpa, līdz muskuļi dega kā ugunīs. Zemāk dzirdamās šņācienu atbalsis pagaisa tālumā. Uz galvas bira putekļi tik raupji un rūgti kā pelni. Nu viņš dzirdēja vairs tikai Pirras sandaļu skrapstus un paša saspringto, čerkstošo elpu.
Pirra nozuda virszemē un parādījās atkal, pasniegdamās lejup, lai. palīdzētu Hīlasam izkāpt. Viņš pievilkās pie malas un izkāpa laukā, un palika guļam un elsojam, nespēdams noticēt, ka ir izglābies. Augstu vējā zēns izdzirda piekūna kliedzienu. Virs galvas viņš saskatīja melnu kalnu grēdu un spilgti sarkanu sauli.
Sarkanu sauli? Bet saule taču bija pie apvāršņa tad, kad abi iegāja alās; kā gan tā tagad joprojām varēja būt
turpat? Vai nu viņi bija pavadījuši alās veselu nakti un veselu dienu, vai arī… vai arī alās nepastāvēja laiks.
Hīlasa domas šaudījās apjukumā. Viņš nespēja to visu aptvert. Bet Izi vēl bija dzīva. Viņš pieķērās šai vienai domai.
Pirra viņu savādi uzlūkoja. Tur lejā alā tu sarunājies ar kādu balsi, ko es nedzirdēju.
Zēns saminstinājās. Tā sacīja, ka mana māsa esot dzīva. Tā teica: “Patiesība dzeļ.” Ar to laikam bija domāta čūska.
- Varbūt, Pirra piekrita. Kaut gan Dievietes vārdiem var būt daudzas nozīmes.
Bērni piecēlās kājās un palūkojās apkārt.
Hīlass saoda sīvu, šaušalīgi pazīstamu smaku.
Pirra pārlaida pirkstus zemei un pacēla roku; no tās nobira smalku, pelēku pelnu pārslas. Kas šī ir par vietu? viņa jautāja.
27
Kas šī ir par vietu? delfins prātoja, peldēdams pa līkumoto kanālu. Dvaša no viņa elpojamās atveres izklausījās biedējoši skaļa, un, kad delfins pabāza ārā galvu, viņš dzirdēja dziedošās atbalsis un daudzu klikšķu attālumā spoku čalu. Tomēr viņš peldēja uz priekšu, apņēmies atrast zēnu.
Sākumā, kad Dzelmē Mītošais sita ar asti, delfins bija drudžaini peldējis šurpu turpu alas ārpusē. Jūra trakoja, un viņam bija jāizvairās no klintsbluķiem, kas krita lejā no kraujas. Kā gan cilvēki to pārdzīvos?
Milzīgās astes sitieni pierima līdz drebuļiem, tad trīsām un visbeidzot vieglām tirpām. Delfins raižpilni mēģināja uztvert skaņas, kādas zēns radīja, skrienot vai plikšķinot pa ūdeni ar savām nožēlojamām spuriņām. Nekā. Bija dzirdama tikai Jūras balss un dusmīga akmens ņurdi.
Delfins bija izdvesis garus, skanīgus saucienus un beidzot kaut kur dziļi zemes iekšienē izdzirdis zēna atbildes saucienu. Delfins sauca vēl un vēl, vedot viņu ārā no alas. Bet pēc kāda laika atbildes vairs nebija.
Delfins nevilcinājās. Kad viņš bija izmests Augšā, zēns bija viņu izglābis. Tagad bija delfīna kārta glābt zēnu.
Viņš bezbailīgi metās alas žokļos. Tās pašas alas, kurā vēl neviens delfins nebija uzdrošinājies doties.
Eja šausminoši strauji sašaurinājās nieka kanālā. Delfīns dzirdēja, cik tas līkumains, cik atskabargaini ir tur saaugušie mīkstmiešu čaulu čemuri un koraļļi, tomēr turpināja ceļu.
Tas bija pirms kāda brīža. Nu delfīns peldēja dziļāk un kanāls sadalījās daudzos atzarojumos, veidojot samudžinātu mezglu kā brūnaļģu meža biezoknī. Klikšķu atbalss izklausījās mulsinoši. Pa kuru ceļu peldēt?
Viņš devās turp, kur ūdens šķita visaukstākais un izklausījās visdziļākais, bet tā eja bija briesmīgi šaura. Purns pinās ūdenszālēs, un koraļļi skrāpēja spuras. Ik pa brīdim tik tikko varēja izspraukties, un divreiz ūdens kļuva tik sekls, ka viņš gandrīz uzsēdās uz sēkļa. No iedobes pabāza galvu zutis un iekampa delfīnam astē. Kāds astoņkājis noturēja viņu par akmeni un piesūcās pie elpojamās atveres. Kad beidzot izdevās to notraukt, delfīns bija galīgi pārbijies un palicis bez elpas.
Vēl ļaunāk bija tas, ka ūdens kļuva kaut kāds dīvains. Tā bija Jūra un tomēr nebija. Ūdens šķita savādi šķidrs un nenesa viņu tik labi, kā vajadzētu. Tas pat negaršoja pēc Jūras.
Dziedošās atbalsis piepeši kļuva skaļākas, un aiz tām delfīns izdzirda guldzošus smieklus.
Izbāzis degunu virs ūdens, peldētājs ieraudzīja, ka priekšā kanāls turpinās vēl dažu astes vēzienu attālumā, bet tad izbeidzas plašā līcī, virs kura izliecas mirguļojošas, zilas akmens debesis. Visapkārt redzēja trauslus cilvēku spokus, un rāmajā ūdenī slējās augsti akmeņi, brīdinot viņu doties atpakaļ. Līča vidū pacēlās sala izklausījās, it kā tā būtu no jūrasputnu kauliem un zivju asakām -, un no tās slējās šaušalīgs balts akmens, kas dega salti zilās ugunīs.
Delfīnam dūša saskrēja astē. Viņš nemūžam neatradīs zēnu. Bija jādodas atpakaļ.
Kanāls bija par šauru. Viņš nespēja apgriezties.
Viņš ienira dziļāk un mēģināja vēlreiz, neveikli cenzdamies pagriezt purnu tur, kur atradās aste, bet klintis sagrāba viņa sānus kā krabja spīlēs.
Delfīns drudžaini rāvās laukā. Klintis turēja viņu ciet.
Viņš sajuta ūdeni viegli notrīsuļojam, kad spoki pieslīdēja tuvāk, noliecās viņam pāri un ar garajām, tievajām spurām pieskārās viņa mugurai. Viņš dzirdēja Mirdzošās guldzošos smieklus.